Dzeja atver durvis uz pasauli

Pievienots: 19.02.2020

Krāslavas novada Centrālajā bibliotēkā ar dzejas cienītājiem un lasītajiem tikās Inga Pizāne, lai pastāstītu par savu jauno dzejoļu krājumu „Siena, ko nosiltināt”, kas stāsta par sienām, ko mēs sev apkārt esam uzcēluši sevis pasargāšanai. Autore mudina šīs sienas nojaukt vai siltināt. Šis ir jau otrais Ingas dzejoļu krājums latviski, pirmais tika izdots ar nosaukumu „Tu neesi sniegs”.

Pasākumu atklāja bibliotēkas vadītāja Valentīna Magidas, paužot prieku par novadnieci un akcentējot viņas aktīvo darbošanos - Inga piedalījusies dažādos dzejas festivālos arī ārpus Latvijas robežām Eiropas valstīs un pat Amerikā. Viņas dzeja ir mīļa, tuva un ļoti saprotama visiem.

Kas ir dzeja? Inga mēdz to jautāt, kad ciemojas pie skolēniem, un saņem interesantas, atraktīvas atbildes: „Dzeja ir domu vētras, iespējams, arī viegls sajūtu vējš!”; „Dzeja ir pastaiga lauku pļavā!”; „Dzeja ir lidojums ārpasaulē ar pasaules skaistumu!”; „Dzeja ir mokoša tās analīze!”; „Dzeja ir nekam nevajadzīgas domas skaistos vārdos!”; „Dzeja ir dzīves konspekts!”.

„Man personīgi dzeja ir saruna pašai ar sevi, gan ar to, ko jūtu, gan vispār ar ārpasauli,” turpina dzejniece. „Dzeja ir tāda vieta, kur satiekas mana iekšējā pasaule ar ārējo pasauli. Dzeja arī palīdz izzināt pašai sevi, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es rakstu. Tas ir veids, kā komunicēt pašai ar sevi un saprast, kas manī notiek, kādiem mirkļiem piešķirt lielāku uzmanību un laiku, kas tik ātri skrien…

Man nereti jautā, ar ko atšķiras pirmais dzejoļu krājums no otrā? Atbildu, ka bērnība iegājusi otrajā grāmatā diezgan izteikti, pirmajā grāmatā nebija ne attiecību ar vecākiem, ne bērnības. Mana dzeja lielākoties ir autobiogrāfiska, jo tas ir tas, ko es zinu vai jūtu vislabāk.”

Dzejniece pastāstīja, ka dzejoļi dzimst, pateicoties ārējiem impulsiem. Tās ir pastaigas, kad pēc diviem trīs kilometriem prātā atbrīvojas kāda vieta, jo dzejai vajag vietu, laiku un kādu tukšumu. Pēc dzejnieces domām, cilvēka prāts mūsdienās ārkārtīgi pārsātināts, lai sadzirdētu, kas sevī iekšā notiek, vajag mazliet klusuma un pastaigas. Klusums laikam arī ir viena no mīļākajām tēmām dzejoļos, ko Inga meklē un atdzejo. Vēl viņu ļoti ietekmē kultūras notikumi un procesi. Bieži vien par iedvesmas motīvu var kļūt arī kāda filma. Jaunajā krājumā daudz dzejas ir par jūru – dzejniecei patīk jūra kā tēls, simbols, īpaši jūras un upes attiecības. Ja  runāt par ceļojumiem, tad visbiežāk ir tā, ka visspēcīgākā dzejas sajūta ir vai nu pirms vai pēc, bet ceļojuma laikā reti raksta dzeju.

„Pie jaunā krājuma strādāju ar redaktoru Ronaldu Briedi, daudzus dzejoļus īsinājām, dažus vajadzēja papildināt vai rakstīt klāt,” dzejniece nedaudz paver krājuma tapšanas aizkulises. „Šodien lasot to vai citu krājuma dzejoļi, redzu trūkstošas rindas, jo zinu, kas tieši tika izņemts. Tas bija kompromiss, bet es uzticējos savam redaktoram, viņai pieredzei un profesionalitātei.”

Pa vidu starp latviski izdotajām dzejas grāmatām Ingai tapa dzejas grāmata „Having Never Met” angļu valodā. Tas bija solis pa vidu tiešā un pārnestā nozīmē, jo tajā ir iekļauti dzejoļi no pirmās un otrās grāmatas. Krājumu atdzejojis amerikānis Džeids Vills  (Jayde Will), kurš dzīvo Latvijā vairākus gadus un tulko no igauņu, lietuviešu un latviešu valodas. Tieši šī grāmata pavēra plašāku ceļu uz Amerikas dzejas festivālu un vairākiem Eiropas dzejas festivāliem. Citi nevar pat iedomāties, kurp cilvēks var aizceļot, pateicoties savai dzejai, kas rakstīta tieši latviski.

Pasākumā bibliotēkā Ingai jautāja, vai vēlme nolasīt latviski dzejoli Ņujorkā bija impulsīva?

„Festivāla organizators mudināja nolasīt kaut ko latviski, jo, pirmkārt, neviens tur nezināja, kāda ir latviešu valoda,” atbildēja dzejniece. „Viņiem tik ļoti iepatikās, kā mūsu valoda skan, ka sacīja, lai nolasu kaut ko latviski arī nākamajos pasākumos. Lasot dzeju ārzemēs, es mēdzu pateikt kaut dažas rindas latviešu valodā arī bez īpaša aicinājuma. Daru to, lai parādītu un pastāstītu, kādā valodā rakstu, kā tā skan, jo dzejoļi dzimst latviski. Ir skaisti, ja cilvēkam ir sakņu izjūta, man svarīgas Latgales saknes. Jo spēcīgākas saknes, jo var labāk un augstāk augt, tiekties uz gaismu, uz sauli. Esot ārzemēs, es īpaši izjūtu, ka Krāslava man svarīga.”

- Vai Eiropas un Amerikas klausītāji ar dzeju ir uz „Tu” vai „Jūs”? 

- Dzejas pasākumā reti iemaldās kāds, kurš ar dzeju ir uz „Jūs”. Publikas nav daudz, bet atnākušie ar dzeju ir uz „Tu”. Tos pārējos ir ļoti grūti pārvilkt, un arī īsti nevajag, jo katram cilvēkam ir savas intereses. Ja cilvēks kādā brīdī satiekas ar dzeju, ir ļoti skaisti, ja nē, tad droši vien viņš ir saticies ar kaut ko citu – mūziku, teātri, kino, fotogrāfiju utt. Katram ir kāds savs pasaules baudīšanas veids, man tā ir dzeja, fotogrāfija un kino.

- Cik liela loma dzejnieka dzīvē ir sarunai ar lasītāju?

- Lai ko es ieliktu dzejolī, tā īstā dzejoļa vērtība ir tā, ko lasītājs tajā ieliek - tad jau tās ir divas pasaules! Mans dzejolis dzīvo uz papīra, lasītājs to atdzīvina – var sacīt piešķir otru dzīvību. Dzeju mūsdienās lasa diezgan maz, tomēr tādi cilvēki ir un arī dažreiz ir iespēja cilvēkus ieinteresēt dzejā.

Varbūt ne visiem skolas laikā izdodas satikties ar īsto dzeju vai dzejoli, man izdevās – tas bija Klāva Elsberga dzejolis par mūsdienu nesimpātisko laiku, jezgu un lētām izpriecām. Ooo, dzeju var arī tā rakstīt, tā var būt mūsdienīgāka! Uz to brīdi es jau biju sākusi rakstīt dzeju, bet tieši tas dzejolis mani pievērsa dzejas lasīšanai, lika iedziļināties latviešu literatūrā un dzejā.

Lasīšana ir viens no svarīgākajiem dzejnieka uzdevumiem, jo tas ir veids, kā paplašināt un bagātināt valodas izjūtu. Dzejnieks Jānis Rokpelnis sacīja, ja mēs savā mūžā izlasām tikai vienu dzejoli, tad mēs tikai tādu varēsim uzrakstīt un nekādu citu. Jo vairāk mēs lasām, jo bagātāka būs mūsu pasaules izjūta un nekādā ziņā lasīšana netraucē pazaudēt savu rokrakstu dzejā.

Juris Roga
autora foto