Nikodema Rancāna balva arī krāslavietei!

Pievienots: 30.09.2019

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) telpās notika Nikodema Rancāna balvas pasniegšanas pasākums Latgales izcilākajiem pedagogiem. Tika pasniegtas sešas galvenās balvas – sudrabā kaltas saktas, kuru autors ir rotkalis Rihards Ciblis. Papildus šīm balvām Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska pasniedza īpašās IZM Pateicības vēl pieciem skolotājiem, kuru sasniegumi ir noteikti vērā ņemami un priekšzīme citiem. Skolotājiem atzinīgus vārdus teica arī Latgales Plānošanas reģiona Attīstības padomes (LPRAP) vadītājs Gunārs Upenieks, RTA rektore Iveta Mietule, kā arī dzejniece Anna Rancāne.

Laureātu pulkā iekļuva arī Krāslavas pirmsskolas izglītības iestādes (PII) „Pīlādzītis” sporta skolotāja Zinaīda Bernāte, kura saņēma balvu par inovācijām pirmsskolas izglītības iestādē. Aicināju skolotāju uz interviju, lai plašāk iepazīstinātu lasītājus ar balvas saņēmēju.

- Esmu dzimusi mūsu novada Robežnieku pagastā, mācījos Asūnes astoņgadīgajā skolā, pēc tam devos uz Rīgas pavāru skolu, kuru sekmīgi pabeidzu, taču apgūtajā profesijā strādāju salīdzinoši neilgi. Aiz loga bija 90. gadi - lielu pārmaiņu laiks. Meklēju darbu un iekārtojos šajā bērnudārzā par auklīti.

Drīz izveidojās situācija, ka iestādei ir nepieciešami citi kadri un man piedāvāja audzinātājas darbu. Pamēģināju, viss sanāca, ļoti iepatīkas un darbs aizgāja no rokas. Turpināju strādāt un izglītoties Daugavpils Universitātē, kur ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā. Vēlāk pabeidzu kursus koriģējošajā vingrošanā bērniem ar īpašām vajadzībām. Pēc kursiem sāku strādāt par sporta skolotāju. Tādejādi PII „Pīlādzītis” kopā nostrādāju 26 gadus, no tiem piecus kā sporta skolotāja.

Patiesībā vēl pirms devos apgūt pavāra profesiju, man bija doma doties strādāt uz lauku bērnudārzu, bet mamma atrunāja, sakot – ar bērniem nav viegli strādāt. Nezinu, kādi bija viņas motīvi, bet pirms manis dzimtā neviens nebija strādājis izglītības iestādē.

Šodien es un māsa abas strādājam vienā bērnudārzā. Man pašai arī ir divas meitas, Velta ir pirmskolas skolotāja šajā pašā bērnudārzā, jaunākā, Aija, strādā Rīgā kosmētikas nozarē, bet arī viņai ir izpaudušās lielas dotības darboties ar bērniem.

- Sudrabā kaltu saktu saņēmāt par inovācijām pirmsskolas izglītības iestādē. Ko jums tā nozīmē dzīvē?

- Šī balva ir liels un augsts mana darba novērtējums. Balvas pasniegšanas pasākums bija patiesi interesants, gūtās emocijas nav vārdos izsakāmas vai aprakstāmas. Piešķirtā balva man bija liels pārsteigums. Par to, ka esmu nominēta balvai, un jau tas bija negaidīts jaunums, uzzināju tikai dažas dienas pirms pasākuma. Kad mūsu novada domes priekšsēdētāja Gunāra Upenieka rokās ieraudzīju balvu, kas pēc brīža man tika pasniegta, aizrāvās elpa!

Kas jūs pamudināja pievērsties inovācijām? Varbūt visam sākums ir bērnībā?

- Mūsdienu bērniem nav interesanti nākt un darboties vienkārši tāpat, skolotājam nemitīgi jāmeklē un jāatrod, ko jaunu viņiem piedāvāt, lai aizrautu un motivētu. Tagad man labi palīdz interneta vide, kur varu smelties idejas, kaut ko nošpikot. Aktīvi piedalos projektos, piemēram, iestādes teritorijā esam izveidojuši baskāju taku, kas ļoti patīk mūsu audzēkņiem. Šogad apkārt bērnudārzam uz asfalta tika uzzīmēta aktivitāšu taka, kuru bērni labprāt izmanto, dodoties pastaigās – palec, paskrien, veic dažādus citus vingrinājumus. Sākumā bija tā, ka mazie ņēma savus vecākus pie rokas, lai kopā izietu aktivitāšu taku, un kamēr tas nav izdarīts, mājup vecākiem netikt.

Manā bērnībā nebija tik daudz „spēlīšu”, cik to ir mūsdienu jaunajās ģimenēs. Dzīve ritēja laukos, un rotaļlietas bija tas viss, kas ir sastopams dabā – akmentiņi, smiltiņas, māli. No dabas materiāliem „vārījām” putriņas, „cepām” pīrādziņus… Jā, bija pāris lelles. Draugu, draudzeņu arī bija maz, jo apkārt dzīvoja maz cilvēku. Līdz skolai bija četri kilometri, ko katru rītu mēroju kājām. Idejas, kā sevi izklaidēt man ļoti vajadzēja jau bērnībā, tālab visi apkārtnes koki bija izkāpelēti, strautiņi izbristi, kas tik vēl nedarīts!

- Tagad jau daļa vecāku bērniem brīvi neļauj ne kokos kāpt, ne ūdenī brist, ne citādi pasauli izzināt…

- To jau savā darbā redzu, kuram bērnam vecāki ļauj iepazīt dabu un kuram krata ar pirkstu, sak, nu-nu, tur nelien - gāzīsies, kritīsi, sasitīsies. Šādi audzinātiem arī skolā klājas grūtāk nekā tiem, kuri aug brīvākā atmosfērā, bet ne visatļautībā.

- Cik taisnības teicienā, ka, strādājot ar bērniem ilgus gadus, pats par bērnu paliec?

- Pilnīga taisnība, bet ir nepieciešams tādam būt, lai sevi pilnvērtīgi realizētu šajā profesijā. Es lecu, rāpoju, skrienu un visu citu daru kopā ar viņiem. Ja es nerīkošos kā bērns, viena daļa viņu vienkārši neko nedarīs. Mūsdienās darbā izmantojam datortehniku - ieslēdzu video, un tā būtībā viņiem ir paraugs, pēc kura darboties, bet, ja es nelecu un nedancoju līdzi, kā tas dažreiz gadās, piemēram, veselības dēļ, tad viņi arī apstājas un skatās uz mani. Ja parādu kādu sporta vingrinājumu, aicinu turpināt pašiem, bet pati vairs nekustos, viņi arī apstājas.

- Tad jau jums līdz pašai pensijai nedrīkst zaudēt sportisko formu...

- Tā gan, ir jālec, jāskrien un jātur līdzi mazajiem. Grūtāk ir, kad izdari pārtraukumu, piemēram, atsākt aktīvi darboties pēc atvaļinājuma ir pagrūti. Bet ikdienā esi „ievilcies” šajā procesā, un viss labi.

Pirms divām desmitgadēm bērni bija mierīgāki un mazāk prasīja manas uzmanības un paši atrada sev nodarbošanos. Bet dzīvē viss mainās, tagadējiem vajag citu pieeju, var sacīt, viņi vēlas gatavas izklaides un viņu vēlmes liek arī mums mainīties. Mums jāpārzina mazo bērnu jaunie varoņi, populārākās multfilmas, lai ietu kopsolī ar viņiem. Un reizēm sanāk tā, ka man mājās jāskatās tie raidījumi un filmas, kas bērniem interesanti, bet to, kas pašu interesē, jāatliek vēlākam laikam.

Starp citu, inovatīvas idejas smeļos arī no bērniem, kas daudzreiz netieši pasaka man priekšā, ko darīt. Piemēram, paši mazākie vingroja ar kļavu lapiņām. Vēzējam, vicinām, pietupstamies, pēkšņi viens izdomā slēpties aiz tām lapiņām. O, ideja rokā! Turpinājumā spēlējam arī paslēpes. Arī dažādos kursos lektori mums saka: „Smelieties idejas no bērniem, viņi jums visu pasaka priekšā!” Vajag tikai gribēt un mācēt saredzēt.

- Sporta zālē noteikti ir ļoti trokšņaina vide. Cik bērniem vienlaikus vadāt nodarbības un kā tiekat galā?

- Ja atnāk visi, lielākajā grupā man ir 24 bērni. Kā tieku galā? Citreiz labāk, citreiz sliktāk, bet vienmēr jāmēģina labāk. Atbilstoši jaunajām izglītības kompetencēm drīkstu vienkārši iedot sporta inventāru un lūgt bērnus izdomāt, ko viņi ar to darīs, bet vienalga ir konkrēta tēma un jāsasniedz konkrēts rezultāts, piemēram, jāiemācās lēkt uz divām kājām, stāvēt uz vienas, mest un noķert bumbu. Līdz ar to arī inovācijām jābūt mērķētām uz konkrētu rezultātu. Nebūs tā, ka ielaidīšu zālē un skatīšos, kas nu sanāks. Nē, jebkura nodarbība ir jāvada.

- Vai 26 gadu laikā ne reizi nav iezagusies doma visu pamest un mainīt darbu, atgriezties pavāra profesijā?

- Noteikti nē, nekad. Aicinu arī jauniešus, kuri pabeidz vispārizglītojošo skolu un varbūt šaubās par profesijas izvēli, nebaidīties kļūt par pedagogu pirmskolas izglītības iestādē. Neslēpšu, bērnudārzā darbs ir grūts gan psiholoģiski, gan emocionāli, gan arī fiziski kā sporta skolotājai, bet tas ir ļoti, ļoti interesants un daudzpusīgs.

- Kā jūs relaksējaties, kas ir jūsu hobiji, izklaides?

- Daudz ceļoju pa Latviju, Igauniju un Lietuvu, tiesa, šogad bijām aizbraukuši ar prāmi uz Zviedriju. Man patīk izzināt dzimtās zemes skaistumu. No Latvijas pilsētām visvairāk patīk Krāslava un Jelgava, kur dzīvo mana draudzene. Bieži apciemoju, vienas un tās pašas vietas Jelgavā varu apskatīt ar lielu interesi vairākkārt.

Ļoti patīk braukt ar velosipēdu gan tāpat vien, gan ar prieku piedalos velobraucienos. Hobijs ir adīšana un tamborēšana - noadu mazbērniem zeķītes, kaut ko notamborēju darbam. Mums „Pīlādzītī” ir daudz pašu darbinieču rokām radītas atribūtikas. Tāpat pavāru skolas zināšanas nav izplēnējušas, un labprāt kaut ko garšīgu pagatavoju vai palīdzu uzklāt galdu, ja kāds palūdz. 

- Interesanti, kāpēc savulaik neveidojāt savu biznesu sabiedriskās ēdināšanas jomā?

- Godīgi, kaut kā nesaistīja pavāra darbs. Patika, bet nesaistīja, lai pieķertos tik cieši, ka mēģinātu radīt savu biznesu. Darbs ar bērniem viennozīmīgi ir daudzpusīgāks, aizraujošāks, interesantāks un ar lielāku atdevi. Kūka tev saplaka, un dari, ko gribi - vairs nepacelsi. Ja strādā ar bērnu, tu vari viņu pacelt nebijušos augstumos, tu redzi pārmaiņas un sasniedz visiem tīkamu rezultātu – pašam bērnam, vecākiem, sabiedrībai un sev.

- Paldies par interviju! Lai veicas arī turpmāk!

Juris Roga