Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 19.12.2019
Neviens Ziemassvētku un Jaungada apsveikums droši vien nav iedomājams bez laimes vēlējumiem. Laimi grib visi. Daži gaida to visu savu mūžu, bet citi, zinot tās radīšanas recepti, spēj nodzīvot laimīgi ikvienu savas dzīves dienu. No kā tad sastāv laimes formula? Varbūt laime ir tikai tad, ja nav nelaimes? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildēja „laimes eksperte” - pašizklaides centra „Laimes muzejs” vadītāja Ilona Kangizere.
Laimes muzejs atklāts Indrā nesen, bet tas jau ir plaši pazīstams ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā. Kur slēpjas šī tūrisma objekta panākumu atslēga? Vai tā ir taisnība, ka cilvēki brauc uz Indru laimes meklējumos?.. Kādreiz kaut kas līdzīgs bija noticis ar pašu Ilonu.
- Esmu dzimusi Indrā, bet pēc astotās klases beigšanas „aizbēgu” no mājām, jo man likās, ka te ir ļoti garlaicīgi, gribējās kaut ko citu. Brīnos, ka tolaik vecāki man atļāva spert šo soli... Neskatoties uz to, ka es vienmēr sapņoju par augstāko izglītību, vispirms biju absolvējusi kulinārijas skolu Rīgā un tikai pēc tam – Daugavpils Universitāti, kur apguvu studiju programmu „Krievu filoloģija un pasaules kultūras vēsture”. Līdztekus studijām universitātē strādāju par žurnālisti laikrakstā „Dinaburga”, pēc tam arī citās avīzēs, tad ilgāku laiku biju korespondente laikrakstā „Latgales Laiks”, rakstīju par notikumiem Krāslavas novadā.
Pēc kāda laika mani uzaicināja strādāt Daugavpils pilsētas domē par preses sekretāri. Taču man tur nepatika, nebija saskaņas vadības pārstāvju vidū, un šādā gaisotnē strādāt bija grūti. Karjeru žurnālistikas jomā es turpināju, kad pārcēlos uz Rīgu, kur iekārtojos izdevumā „Vesti segodņa” par speciālo korespondenti Latgales reģionā. Vēlāk, kad mūsu ģimenē piedzima bērni, mēs aizbraucām uz Maskavu. Dzīvi metropolē es izturēju tikai trīs gadus – man trūka gaisa, debesu, koku. Es ilgojos pēc dzimtenes. Galu galā mēs nopirkām māju Indrā, uz kurieni pārcēlāmies kopā ar mūsu mazajiem bērniem.
- Vai ātri atradāt kādu darbu dzimtajā vietā?
- Jau septīto gadu es vadu senioru deju kolektīvu „Labvakar”. Ievērības cienīgs ir tas fakts, ka ar gadiem dalībnieku skaits nav samazinājies, mūsu ansamblī dejo aptuveni 20 senioru. Pirms diviem gadiem mēs izveidojām sieviešu deju kolektīvu „Va banka”. Abos kolektīvos dejotāji ir aktīvi un radoši, uzstājas dažādos pasākumos ne tikai Indrā, bet arī citos pagastos un novados.
- Kā jūs kļuvāt par „speciālisti laimes jautājumos”?
- Viena no skaistākajām ēkām Indras ciematā – bijusī luterāņu baznīca. Pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne darīja visu, lai saglabātu šo ēku un rastu tai pielietojumu. Ēka netika apkurināta, tāpēc radās iecere par vasaras izstāžu zāli vai muzeju. Bet, kad sākām domāt par to, kurš varētu nodarboties ar muzeja attīstību, izvēlējās mani. Es tajā laikā nodarbojos ar citām lietām, bet mana izglītība bija atbilstoša šai darbības jomai.
Negaidot, kad tiks atklāts muzejs, kad vispār vēl nebija zināms, ka tas būs Laimes muzejs, es sāku apkopot eksponātus. Gāju uz vecajām mājām, kāpu bēniņos un vācu dažādus priekšmetus. Rezultātā – tas viss mums lieti noderēja.
- Kā radusies ideja par Laimes muzeju?
- Doma par Laimes muzeju radusies Anželai Kuzminskai, mūsu kultūras nama direktorei. Mēs pieķērāmies šai idejai. Jo laime ir ļoti plašs jēdziens. Tā var būt saistīta ar patriotismu, ir vīriešu un sieviešu laime – priekšstati par to ļoti atšķiras.
Sen zināms, ka mīlestība – tā ir ķīmiska reakcija, cilvēka organismā ir noteikti hormoni, un rodas sajūta, ka ir iemīlējies. Arī laimei arī savi hormoni – endorfīni. Mēs izvēlējāmies šo informāciju par pamatu muzeja idejai, bet pārējais - tikai tehniski jautājumi. Mums paveicās ar domes speciālistēm, kas rakstīja projektu (Ināra Dzalbe un Aina Dzalbe). Ne mazāk paveicies arī ar māksliniekiem – Raimonds Vindulis un Edgars Mucenieks no Līvāniem.
Ekspozīcijai varēja izmantot dažādas vecās mantas, drēbes, ko es pirms tam jau savācu. Dažas senlaiku kleitas mums atdeva kāda sieviete, kas tagad dzīvo pansionātā, viņai jau vairāk nekā 80 gadu. Zinu par viņu kādu apbrīnojamu stāstu. Pirms desmit gadiem šī sieviete pārdeva savu īpašumu, un, kad darījuma dienā viņa atbrauca uz savu veco māju, tad nolēma vispirms izmazgāt visas savas jaunības dienu kleitas un tad atkal pakāra tās skapī, jo šīs drēbes viņai bija ļoti dārgas. Šo atgadījumu man izstāstīja viņas kaimiņiene, un tagad es par to stāstu muzeja apmeklētājiem. Ir saglabājušās arī fotogrāfijas, kurās šī sieviete vēl ir jauna un mugurā viņai ir šīs kleitas. Nākamajā gadā plānojam uzstādīt muzejā aizslietni, aiz kura apmeklētāji varētu pārģērbties, lai pielaikotu senlaiku tērpus, bet uz aizslietņa varētu būt izvietotas šīs bildes. Domāju, ka tūristiem būs interesanti paskatīties, kas un kā valkāja muzejā esošās kleitas un somiņas.
- Vai uz Laimes muzeju brauc laimīgi vai nelaimīgi cilvēki?
- Lielākoties mūsu apmeklētāji ir cilvēki, kas ceļo atvaļinājuma laikā vai brīvdienās, un līdz ar to viņi jau ir laimīgi. Neskatoties uz to, ka viesi mums mēdz būt dažādi, droši varu pateikt, ka ekskursijas laikā mūsu muzejā neviens nav palicis vienaldzīgs, sejas izteiksme un acu skatiens visiem mainās. Cilvēkus tas viss saista! Kāpēc? Nevaru pateikt. Viņu sajūsminājuma līmenis pieaug visa maršruta garumā. Un, ja kāds vēl nebija paspējis uzlabot savu garastāvokli, tad pie īpaša stenda, kur izvietoti dažādi trauki, kurus apmeklētāji var ņemt un mest pret zemi, cilvēka dvēseles stāvoklis noteikti kļūst citādāks.
- Iepriekš jūs minējāt, ka sieviešu un vīriešu laime atšķiras. Tā tiešām ir tik dažāda?
- Jā, tā tas ir. Vīriešu un sieviešu organismā ir atšķirīgs hormonu līmenis. Piemēram, oksitocīns ir hormons, kas veicina piena veidošanos mazuļa māmiņai, tas nodrošina, lai mamma vēlētos būt kopā ar savu bērniņu, par viņu gādāt un rūpēties, un vīriešiem ir daudz mazāks šī hormona līmenis nekā sievietēm. Toties vīrieši ir bagāti ar citu hormonu - testosteronu, arī adrenalīns vīriešiem izdalās aktīvāk un lielākā daudzumā. Vīrieši, piemēram, gūst gandarījumu, sasniedzot kādu mērķi, svinot dažādas uzvaras, savukārt sievietes gūst prieku, kad, teiksim, ir apmierinātas ar savu ārējo izskatu. To arī nosaka atšķirības hormonālajā sistēmā sieviešu un vīriešu organismā.
- Vai laime ir atkarīga no dzīvesvietas?
- Cilvēkam jābūt pozitīvai attieksmei pret to vietu, kur viņš dzīvo. Taču noteikti ir arī jāceļo. Jauni iespaidi, cita vide, ainavas, citādi cilvēki, ēkas – tas viss veicina endorfīna līmeņa paaugstināšanos. 18.-19. gadsimtā tika praktizēta šāda veida rehabilitācija pēc slimības - cilvēki devās, piemēram, uz Itāliju, lai ceļojuma laikā izārstētos pilnībā.
Ja runāt globāli, tad tajās vietās, kur ir vairāk saules un mazāk mākoņu, cilvēki ir laimīgāki. Saules gaisma, svaigs gaiss, zilas debesis veicina dabiskā prieka un laimes hormona – endorfīna - izdalīšanos. Diemžēl mēs dzīvojam tādā vietā, kur ir maz saules. Piemēram, tagad jau otro mēnesi ārā ir mākoņains laiks. Kā mēs varam uzmundrināt sevi, kā neieslīgt depresijā? Jācenšas izmantot kādas citas metodes, kas palīdz gūt labsajūtu. Piemēram, varam izbaudīt laimes sajūtu fiziskajā līmenī – ir jāaiziet uz trenažieru zāli, jāskrien vai jāpastrādā vaiga sviedros, tādējādi tiks sekmēta endorfīna izdalīšanās organismā. Gūt prieku un labsajūtu ir iespējams arī, izmantojot dažādas nodarbes. Visiem tās ir dažādas - viens lasa grāmatu, otrs klausās mūziku, citam ir svarīga komunikācija - draugi un domubiedri.
- Jūs minējāt faktus par iepriekšējiem gadsimtiem. Vai laimes izjūta cilvēkiem, kas dzīvoja pirms 100 gadiem, atšķiras no tām emocijām, ko izjūt mūsdienu cilvēki?
- Ja iedomāties cilvēkus, kas dzīvoja pirms 300 gadiem, tad no vēstures mēs zinām, ka pat karalienes (nemaz nerunājot par vienkāršiem zemniekiem) dzīvoja daudz nelabvēlīgākajos apstākļos nekā tagad. Tajos laikos nebija tādu veselības aprūpes pakalpojumu, pilis bija apsēdušas blusas, tur valdīja aukstums un tml. Mūsdienās cilvēki ir nodrošināti ar lielām iespējām, lai nebūtu jācieš vismaz fiziskajā līmenī.
Man šķiet, ka agrāk bija grūtāk gūt laimi nekā tagad. Taču vai patiešām mūsu senči bija tik nelaimīgi, par to ir grūti spriest, kaut gan tolaik nebija tik daudz cilvēku, kas cieš depresijas dēļ. Viņi caurām dienām bija aizņemti ar fizisko darbu, bet, kā zināms, tas pats endorfīns – labsajūtas hormons, kas sniedz prieka un laimes sajūtu - tiek izstrādāts tieši fiziskās slodzes laikā. Tas ir dabisks pretsāpju līdzeklis, kam piemīt sāpes remdinošs efekts. Saprotams, ka tagadējos laikos to cilvēku organismā, kas visu dienu sēž pie datora un strādā tikai ar „peli”, šis hormons netiek izdalīts.
Vēl viens aspekts - endorfīni izdalās arī naktī, miega laikā, taču ar nosacījumu, ka apkārt ir absolūta tumsa.
- Tad sanāk, ka pilsētas ielas, kas ir apgaismotas arī naktī, nemaz neveicina mūsu laimes izjūtu?
- Jā, tieši tā. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tie cilvēki, kas dzīvo pilsētās, biežāk cieš no depresijas nekā laucinieki. Turklāt cilvēki, kas strādā nakts maiņā, arī izjūt vairāk stresa un viņus biežāk māc grūtsirdība.
- Domāt par sevi, nodarboties tikai ar to, kas patīk, gūt labsajūtu. Varbūt tas ir egoisms? Vai tomēr laime? Kur ir tā robeža?
- Atcerēsimies klasisko literatūru – A. Puškina poēmu „Čigāni”, kur autors sava varoņa Aleko tēlā atklāj jēdzienu „brīvība” un „vaļa” būtību. Brīvība ir tad, ja cilvēks nepārkāpj citu cilvēku brīvību. Un vaļa (visatļautība) ir tad, kad cilvēks dara, ko grib, neievērojot apkārtējo intereses.
Es domāju, ja cilvēks ir apveltīts ar iekšējās brīvības izjūtu – brīvību uzskatos, pašizpausmē, dzīvesveidā un līdz ar to ar to nerada diskomfortu pārējiem, viņš ir lielākā harmonijā ar sevi nekā cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar visatļautības principiem. Dzīvojot, nerēķinoties ar citiem, cilvēks nevar būt laimīgs. Šādu cilvēku sabiedrība nosoda, ierobežo viņa darbību, citiem vārdiem sakot - „aplauž”.
- Kas vēl, jūsuprāt, padara cilvēku nelaimīgu?
- Protams, ir grūti būt laimīgam, kad dzīvē notiek traģēdija. Es uzskatu, ka bieži vien cilvēks jūtas nelaimīgs savu ieradumu dēļ. Piemēram, bērns ir piedzimis ģimenē, kur visi ir pieraduši būt skumji, īgni, kur pastāvīgi ir strīdi un lamāšanās, un cilvēki pieraduši redzēt dzīvē tikai slikto, baidīties no ārpasaules. Protams, bērns kopē šo pasaules uztveršanas modeli, un viņam pēc tam būs ļoti grūti to mainīt. Šāds dzīvesveids noteikti cilvēku nepadara laimīgu.
- Vai pastāv paralēles starp laimi un mīlestību?
- Paralēles var būt, bet ne vienmēr. Atcerieties savu pirmo mīlestību! Vai tā bija abpusēja?
- Ak...
- Tā, lūk! Kāda tur laime...
- Pēc telekomunikāciju uzņēmuma „Amigo” aptaujas datiem, Latvijā 90% aptaujāto jauniešu jūtas laimīgi, savukārt vecuma grupā pēc 54 gadiem - tikai 50%. Vai vecums - tas ir spriedums?
- Cilvēkam ir nepieciešams būt pieprasītam, vajadzīgam. Senajos laikos, kad vairāku paaudžu pārstāvji dzīvoja kopā vienās mājās, ikviens ģimenes loceklis jutās vajadzīgs. Sirmgalvji pieskatīja mazbērnus, auda, adīja, dalījās savā pieredzē un deva padomus. Tagad viss ir citādāk. Mūsdienās cilvēki, kas ir aizgājuši pensijā, paliek vienatnē ar sevi. Tas ir nepareizi. Jau iepriekš jāsameklē sev domubiedri, ar kuriem būs iespējams pavadīt brīvo laiku vecumdienās.
Vecums nav spriedums. Vienkārši mums pašiem jāmēģina organizēt savu dzīvi tā, lai būtu interesanti. Nav jāgaida, ka kāds atnāks un padarīs tevi laimīgu, tā nebūs.
- Droši vien tas attiecas ne tikai uz senioriem, bet arī uz visiem cilvēkiem. Tātad, kas mums jādara?
- Laime – tā ir sajūta, tā nav saistīta ar filozofiju, tas ir cilvēka psiholoģiskais stāvoklis. Tāpēc jāpēta sevi, jāieklausās sevī, jāmēģina saprast, ko gribētos mainīt savā dzīvē, lai uzlabotu savu emocionālo stāvokli. Jānoskaidro - kas ir jāmaina! Jāpierakstās uz kursiem, jāaiziet uz bibliotēku, jāaizraujas ar kulināriju vai jebkuru citu nodarbi, jāpalīdz kādam utt.
Tikai jūsu smadzenes var likt jūsu organismam izstrādāt endorfīnus. Dodiet šādu komandu savām smadzenēm un esiet laimīgi!
- Paldies par interesantu sarunu!
Elvīra Škutāne
Oktobris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 |
03 |
04 |
05 | 06 | |
07 |
08 |
09 |
10 |
11 |
12 | 13 |
14 |
15 |
16 |
17 |
18 |
19 | 20 |
21 |
22 |
23 |
24 |
25 |
26 | 27 |
28 |
29 |
30 |
31 |