Panākumi veicina interesi darboties vēl aktīvāk

Pievienots: 05.12.2019

Krāslavas Bērnu un jauniešu centra (BJC) sporta tūrisma pulciņu „SapSan” apmeklē bērni no 1. klases līdz 12. klasei, kuri tajā apgūst prasmes un iemaņas, kas noteikti noderēs turpmākajā dzīvē. Pulciņa vadītājs ir krāslavietis Harolds Kavinskis, kurš savulaik mācījās Krāslavas Valsts ģimnāzijā, pēc tam Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ieguva sporta skolotāja un futbola trenera specialitāti, dažus gadus strādāja Rīgā, bet 2016. gadā atgriezās dzimtajā pilsētā un atrada darbu gan Krāslavā, gan kaimiņos – Dagdā. Šodien viņš ir „Krāslavas Vēstis” redakcijas viesis un saruna būs gan par pulciņu, gan citām sporta aktivitātēm.

- Kā sporta tūrisma pulciņam Krāslavā sokas ar jaunu dalībnieku piesaisti?

- Katru mācību gadu pulciņā piesakās un aktīvi darbojas pietiekami daudz bērnu. Tā kā sporta tūrisms prasa spēku, veiklību, starp citu, arī plašas zināšanas, tad ir izveidotas divas vecuma grupas: jaunākajā nodarbojas 1.-6. klases skolēni, vecākajā – 7.-12. klašu skolēni. 

Krāslavā pulciņam nav pietiekami plašas telpas sporta tūrisma attīstībai. Nodarbības pamatā notiek Krāslavas Varavīksnes vidusskolas šautuves telpās, kur griestu augstums nav liels, bet esam pielāgojušies. Vēl trenējamies Robežnieku pamatskolas sporta zālē, kur alpīnisma pamatiemaņu apmācībām uzbūvēta kāpšanas siena. Siltajā gadalaikā nodarbības notiek ārpus telpām, mežā.

- Ieskicējiet, kā norisinās nodarbības telpās?

- Viss sākas ar to, ka katram ir jāuzvelk ekipējums, ar ko dodas distancē veikt dažādus uzdevumus. Ir izveidota gaisa pārceltuve, pie sienas izveidotas traversas - tie ir tādi posmi, kur jāpārvietojas gaisā. Zālē ir izveidotas paralēlas virves, kas nostieptas viena virs otras. Traverss, ko katram dalībniekam jāpārvar pa posmiem. Jāpārvar purvs ar kārtīm.

Darbojoties vienkārši uz grīdas nav iespējams iegūt reālistisku sajūtu, kāda ir, piemēram, pārvietoties gar kalnu malu uz priekšu. Audzēkņi vingrinās ātrumā, spēkā, izturībā, veiklībā, lokanībā, līdzsvara noturēšanā, mācās sniegt pirmo palīdzību un daudz ko citu. Taču sacensības sporta tūrismā notiek ne tikai telpās, līdz ar to trenējamies arī ārā. Dodamies pārgājienos, mācāmies orientēties dabā, atrast kartē iezīmētus punktus, kur nonākot ir jāizpilda konkrēti uzdevumi. Piemēram, jāuzceļ telts, jāiekurina ugunskurs, jābrauc ar laivām u.tml. Jāatzīmē, ka gandrīz visi gados vecākie bērni darbojas arī jaunsargos. Tas nav obligāts nosacījums, lai varētu iekļauties sporta tūrisma pulciņā, vienkārši tie ir bērni, kuriem patīk ekstrēmas nodarbes.

- Kad pēdējoreiz startējāt kādās sacensībās?

- 23.-24. novembrī Robežnieku pamatskolā notika Latvijas kausa 4. posma sacensības sporta tūrismā „SAPSAN 2019”, kuras organizējām paši. Pirms tam bija trīs posmi citās pilsētās: 1. posms Jēkabpilī, 2. posms Rīgā, 3. posms – Misā. Jelgavā notika Latvijas čempionāts, arī tajā piedalījāmies.

Jaunāka vecuma komandā jāiekļauj četri dalībnieki, tie visi var būt viena dzimuma. Savukārt gados vecākiem komandā jāiekļauj divi zēni un divas meitenes – tā ir obligāta prasība.

Mums katru gadu izdodas gūt panākumus šajā sporta veidā, tie savukārt veicina interesi darboties vēl aktīvāk.

- Jebkurā sporta veidā pastāv riski. Kādam noteikti šķiet, ka sporta tūrisms nav tas drošākā nodarbe, kurp sūtītu savu bērnu. Kā ir patiesībā?

- Drošības jautājumiem pievēršam lielu uzmanību. Ir dubulti uzvilktas virves, ir drošības cilpas, ir tā saucamā tiesnešu drošināšana, kad tiesnesis uzmana dalībnieku. Ir atbilstošs ekipējums, kas jau visu padara drošu. Par drošību tiek atgādināts katrās sacensībās un katrās nodarbībās. Tas ir mūsu darba galvenais aspekts.

- Ir bērni, kas baidās no augstuma vai citām lietām?

- Ir dažādi. Ja vienu nekas nesatrauc, tad citam tajā pašā situācijā rodas baiļu sajūta, kuru mācās pārvarēt, mācās arī izvērtēt riskus, mācās sadarboties un palīdzēt otram. Piemēram, komandu orientēšanās sacensībās jauniešu grupas dodas pārgājienā uz 10-12 stundām, lai pievarētu 30-35 km distanci un vēl izpildītu uzdevumus. Tur viņiem neviens nepalīdz, tur jāspēj sadarboties.

Nesenās sacensības Robežniekos bija organizētas tā, ka paši jaunākie darbojās lejā, par viņiem vecāki – vidējā zāles augstumā un paši vecākie vispār pie zāles griestiem un viņiem tas nav nekas nepaveicams, kā varbūt kādam, šķiet, raugoties no malas un nezinot, ka to viņi dara daudz un bieži. 

Sporta tūrisms apvieno sevī daudz tūrisma elementu, bet tāpat mums ir jāmāk darboties arī ar virvēm, mezgliem, karabīnēm u.tml. Šis ir daudzpusīgs sporta veids, ļoti daudz jāzina tam pakārtotas lietas.

Bērni mācās arī tiesāt sacensības, līdz ar to apgūst vēl vienu jaunu prasmi, kas kādai daļai noteikti dzīvē noderēs. Man kā pulciņa vadītājam, trenerim un sacensību tiesnesim ļoti daudz palīdz Krāslavas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Alise Samsonoviča, kura ar sporta tūrismu nodarbojas ilgus gadus. Viņa lieliski pārzina šos visus jautājumus.

- Vai, darbojoties sporta tūrisma pulciņā, bērniem ir iespēja apceļot pasaules valstis?

- Mūsu bērni ir piedalījušies starptautiskās sacensībās Lietuvā un Ukrainā, kurp varēja aizbraukt tikai daži pulciņa dalībnieki. Ukrainā sporta tūrisma līmenis ir ļoti augsts, atbraukuši mājās, skolēni bija sajūsmā, bet arī jutās ļoti noguruši, jo sacensības bija spraigas, valdīja liela konkurence, un kopējais līmenis bija krietni augstāks nekā šeit.

- Savulaik jūs ar domubiedriem nodrošinājāt iespēju interesentiem Krāslavā uzspēlēt peintbolu, kas ir populārs izklaides veids ar skriešanu un šaušanu, dalībniekiem izbaudot spriedzi un gūstot adrenalīna devu. Šodien tas viss ir pieklusis…

- Aptuveni gadu mums izdevās noturēt nelielu interesi par šo sporta veidu Krāslavā, bet pamatā visi dalībnieki bija mūsu paziņas un draugu pulks. Tagad tam pielikts punkts.

- Vai bija vērts sākt?

- Bija vērts, jo tas deva iespēju saprast, cik viegli vai grūti ir realizēt ieceri par šāda izklaides veida piedāvājumu mūsu pilsētā. Tā man bija laba pieredze gan organizatoriskajos jautājumos, gan citos. Varbūt mēs kaut ko izdarījām ne tā, bet patiesi no sirds aicinājām visus interesentus iesaistīties, diemžēl plašu atsaucību tas neguva.

- Šodien jūs esat arī Dagdas vidusskolas sporta skolotājs un sporta skolas treneris, novada sporta organizators un vēl esat Dagdas vidusskolas divu pulciņu – futbola un volejbola ­- vadītājs. Jums noteikti ir, ko sacīt par to, cik īsti populārs sports jauniešu vidū?

- Domāju, ka sporta popularitāte jauniešu vidū aug. Manis vadītie futbola un volejbola pulciņi ir labi apmeklēti. Piedalāmies sacensībās, piemēram, šovasar braucām spēlēt Ghetto futbolu (ielu futbols) Rīgā. Daudz panākumu nebija, bet gūta liela pieredze. Braucām arī uz reģionālajām sacensībām Daugavpilī un Rēzeknē. Mani futbolisti paši piekrita, ka nāks uz nodarbībām spēlēt futbolu plkst. 6.30. Visa grupa bez izņēmuma. Bet tas nozīmē agrāku mošanos, un agrāku došanos uz skolu. Volejbolistu pulciņa komanda piedalījās vasaras spēlēs jauniešiem un viena no posmiem izcīnīja 3. vietu. Kad ir panākumi, tad arī ir interese darboties.

Manuprāt, atbilde uz jautājumu, vai jaunietis sportos vai nē, meklējama trenera, pedagoga savstarpējos kontaktos ar jauniešiem. Citiem vārdiem liela nozīme ir tam, vai treneris, pedagogs spēj nodibināt labu savstarpēju kontaktu un ieinteresēt jauniešus sportot, kā arī tam, kā tieši viņš ikdienā kontaktējas ar skolēniem, cik daudz sava laika un uzmanības velta viņiem, vai ar savu personīgo piemēru rāda viņiem priekšzīmi un tikai tad prasa līdzīgu rīcību no pārējiem.

- Paldies par interviju!

Juris Roga