Skaistas pagastā sumina simtgadnieci

Pievienots: 02.02.2023

Sveicam jubilejā – lai netrūkst enerģijas, izturības, veselības, dzīvesprieka un Dieva palīdzības!

Janvāra nogalē Skaistas pagasta pārvaldes vadītāja Gundega Grišāne, pārvaldes sekretāre Skaidrīte Zukule sveica simtgadnieci Gaļinu Bebrišu, kura dzimusi 1923. gada 29. janvārī. Sveicējus sagaidīja jubilāre, viņas meita Valentīna Tauberte ar vīru Ilmāru.

Gaļina ir dzimusi Baltkrievijā, kādreizējā Drisas rajonā (tagad - Verhņedvinskas rajons). Kara laikā Kulakovas sādžas iedzīvotājus sadzina vienā šķūnī, kas tika nodedzināts, bet Gaļina, viņas māsiņas un mamma izdzīvoja, jo tobrīd nebija mājās. Viņām nācās braukāt pa Baltkrieviju un meklēt vietu, kur apmesties dzīvot, jo sādžas arī vairs nebija.

„1944. gadā viena armija atkāpās, otra nāca virsū, bija liela šaudīšanās,” mammas atmiņas atstāsta jubilāres meita Valentīna. „Manai babiņai bija četras meitiņas, nez no kurienes atlidoja šāviņš, divas meitenes, kas sēdēja uz celma, bija pagalam…

Pēc kara Gaļina aizgāja mācīties par krejotavas vadītāju, viņu nosūtīja uz Latviju – tas varētu būt 1947. gads, viņa sāka strādāt Veterovkas ciemā Skaistas pagastā. Tur kalnā bija tāda būdiņa, lejā - aka, un šis augumā mazais cilvēciņš ar lieliem nēšiem no akas stiepa ūdeni, lēja lielajā alumīnija vannā, lai uzsildītu un krejotu pienu. Tur nostrādāja daudzus gadus, bez jelkādiem darba aizsardzības līdzekļiem. Varbūt tieši tās lielās sērskābes pudeles, kas tur bija, nodarīja lielu kaitējumu mammītes redzei.”

Vēlākajos gados Gaļina strādāja pienotavā Robežniekos, pienotavā Skaistas stacijā, pēdējos gados vietējā kolhozā par kontrolasistenti. Un jebkurā darbavietā bija ļoti godīga, ļoti krietna, ļoti strādīga, kas būtībā bija padomju laikam raksturīgs darbaholisms. Tas ir tik dziļi iesēdies, ka pat šodien Gaļina vēlas iet gotiņu slaukt, kuras nav, cūciņas barot, kuru nav. Tāpat tajos laikos mājas solis vienmēr bija perfekti apdarīts - agri modās, gāja savus lopiņus apkopt un devās uz darbu.

„Mana mamma vēl pirms pensijas un pensijā bija viena no lielākajām saimniecēm šajā apvidū,” turpina Valentīna. „Ne bēres, ne kāzas, ne jubilejas, ne citi godi nenotika bez Emīlijas Geibas, Valentīnas Ļaksas un Gaļinas Bebrišas klātiem galdiem - vienmēr nāca palīgā, un bija klāt tur, kur vajadzēja būt.”

Šodien simtgadnieces darbiņš ir paēst, apkopt sevi, saklāt gultu, un tādā vecumā tas prasa lielu piepūli. Gaļina ir cilvēks, kas noveco skaisti un tādu nav daudz.

Juris Roga
Gundegas Grišānes foto