Ceļš uz pilsētas tiesību piešķiršanu un prezidenta vizīte Krāslavā

Pievienots: 07.03.2023

Kā liecina arhīva dokumenti, ceļš uz pilsētas tiesību piešķiršanu nav bijis viegls un tas aizsākās jau 4 gadus pirms pilsētas statusa iegūšanas.

Jau 1919. gada 18. augustā Tautas padomes sēdē tika pieņemti pagaidu noteikumi par pilsētu domnieku vēlēšanām: „Krāslava, tolaik Kreslava, tika minēta kā pilsēta ar 12 domniekiem. Bet tā kā šai apdzīvotai vietai pilsētas tiesības līdz tam nav bijušas piešķirtas un tās teritorija nebija izslēgta no apriņķa robežām, tad še nodibināta vispirms miesta pašvaldība un Iekšlietu ministra apstiprinātas miesta robežas publicētas „Valdības Vēstnesī” Nr. 283, 1921. g. 14. decembrī.” Jāpiebilst, ka Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departaments 1920. gada 29. maija vēstulē Daugavpils apriņķa valdei ziņoja: „Atsaucoties uz to, ka minētie miesti ir uzņemti pilsētas sarakstā par pilsētu domnieku vēlēšanām, no 18. augusta 1919. gada, nevar tikt uzskatīti par pilsētām, jo tur esot runa tikai par nākošām pilsētām.”

Tolaik Krāslavas miests ietilpa Daugavpils apriņķī un atradās tiešā tā pārraudzībā, tādēļ pilsētas statusa piešķiršanas jautājumā lielākās domstarpības bija tieši ar Daugavpils apriņķa valdi. Tā, piemēram, 1920. gada 31. decembrī Daugavpils apriņķa valdes pašvaldības nodaļa ziņojumā Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamentam norādīja, ka „Krāslavas miestā iedzīvotāju ir tikai apmēram 3900, rūpniecības nav gandrīz nekādas, tirdzniecība ir attīstīta ļoti vāji, miests vispārīgi nopostīts un nav spējīgs tagadējā brīdī uzturēt savu dzīvi; skolas uztur un medicīnisko palīdzību sniedz vienīgi apriņķa valde, budžets par 1920. gadu galvenokārt balstīts uz ienākumiem vienīgi no tirgus plačiem, tas pierāda, ka miestam nav vajadzīgā ienākuma avota. Apriņķa valde nolemj, ka pilsētas tiesību piešķiršana Krāslavas miestam nav vēlama un pielaižama.” Līdzīga satura atbildes vēstuli Daugavpils apriņka valdei 1921. gada 14. janvārī rakstīja arī Pašvaldības departaments: „Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departaments piekrīt apriņķa valdei, ka tagad vēl nav iemesla Krāslavas miestam dot pilsētas tiesības un izteic cerību, ka miesta pašvaldības iekārta nebūs par kavēkli miesta uzplaukšanai.”

Tomēr gan Krāslavas miesta pašvaldība, gan tās iedzīvotāji vairākkārt griezās pie valdības iestādēm, lai Krāslavas miestam piešķirtu pilsētas tiesības.

Kā norādīts 1922. gada 15. janvāra Krāslavas miesta valdes ziņojumā „Par pilsētas tiesību piešķiršanas vajadzību Krāslavas miestam”: „Jautājums par pilsētas tiesību vajadzību mūsu miesta pašvaldībai ir nodarbinājis domnieku prātus jau sen, bet tagad sakarā ar 1922. gada budžeta sastādīšanu tas parādījās visā savā asumā.” Vislielākās domstarpības bija ar Daugavpils apriņķa valdi finanšu jautājumu dēļ, proti, lielākā nodokļu ieņēmumu daļa nonāca nevis Krāslavas miestam, bet Daugavpils apriņķa valdei, kas ierobežoja miesta saimniecisko attīstību. Ziņojumā tiek norādīts, ka „Krāslavas dome nolemj vienbalsīgi lūgt valdību piešķirt Krāslavai pilsētas tiesības. Dome pilnvaro miesta valdes locekļus J. Budņacki un M. Rabinoviču personīgi pārstāvēt augšminēto domes lūgumu pie attiecīgām valdības iestādēm.”

1922. gada 19. februārī Krāslavas miesta dome iesūtīja lēmumu Satversmes Sapulces Pašvaldības komisijai, norādot, ka „pēc iedzīvotāju skaita, apm. 5000 un pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa Krāslava, salīdzinot ar citām pilsētām, ir ļoti ievērojams punkts, mēs lūdzam Satversmes Sapulces pašvaldības komisiju piešķirt Krāslavai pilsētas tiesības.”

Viens no svarīgākajiem notikumiem pilsētas tiesību piešķiršanas jautājumā bija 1922. gada 10. jūlijs, kad Krāslavu ar savu ierašanos pagodināja Satversmes Sapulces prezidents J. Čakste un savas vizītes laikā iepazinās ar Krāslavas miesta apstākļiem un vajadzībām, starp kurām visnepieciešamākā bija vajadzība piešķirt Krāslavai pilsētas tiesības. Šo faktu apstiprina arī vēl viens arhīva dokuments, kurš datēts ar 1939. gada 12. janvāri: Krāslavas fotogrāfa Movšas Rogaļska lūgums Krāslavas pilsētas valdei izsniegt apliecību. Tajā M. Rogaļskis norāda, ka „mana fotogrāfija pastāv tik ilgi un to apliecina manis izpildītie darbi, kuri arī redzami pilsētas valdē: bijušā Valsts prezidenta J. Čakstes apmeklējuma fotogrāfija, Z.A. Meierovica un pirmās Krāslavas domes fotouzņēmumi.”

Pēc savas vizītes Krāslavā Latvijas Satversmes sapulces prezidents J. Čakste 1922. gada 21. augustā sniedza atbildi Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamentam: „Ierosinātā jautājumā par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavai ieskatu par pienākumu ziņot Jums, ministra kungs, ka šī miesta iedzīvotāji griezās tanī lietā arī pie manis, kad es pagājušā mēnesī apmeklēju to valsts nomali, un cik man bija izdevība iepazīties ar miesta apstākļiem, tad varēju nākt pie slēdziena, ka minētais ierosinājums patiešām pelna ievērību un būtu pabalstāms.”

1922. gada 7. septembrī tika pieņemti Noteikumi par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam un laikrakstā „Valdības Vēstnesis” publicēti 1922. gada 22. septembrī Nr. 213. Tā paša gada 14. decembrī Pašvaldības komisijas sēdes protokolā Nr.2 tika norādīts, ka „J. Veržbickis sniedz sīkāku ziņojumu attiecībā uz 16. jūlija likumu kārtībā izdotiem noteikumiem par pilsētu tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam, pie kam aizrāda, ka noteikumi atstājami spēkā. Viņu izdošana notikusi saskaņā ar miesta iedzīvotāju izteikto vēlēšanos, pret kuru arī no apriņķa valdes netiek iebildumi celti. Komisija nolemj, ka valdības izdotie noteikumi nav grozāmi un atstājami spēkā.”

Turpinājums sekos
Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus apkopoja Baiba Mileika,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja
vēstures speciāliste
Jāņa Čakstes attēls no www.president.lv
Latvijas Valsts vēstures arhīva dokuments par prezidenta J.Čakstes vizīti Krāslavā. F-2277; A-1; L-27, 22.lpp.