No kolēģa mutes Dieva ausī…

Pievienots: 02.10.2020

Krāslavas Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Tukāns ir dzimis un audzis Izvaltā, skolas gaitas aizritēja Izvaltas vidusskolā, kuru pabeidza 1981. gadā. Pēc tam Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (DPI) studēja matemātikas un fizikas skolotāja profesiju. Vienu no divām studiju praksēm Jānis izgāja Krāslavas 1. vidusskolā, kuras direktors Staņislavs Leikučs vienudien ar humoru Jānim sacīja, lai nāk uz ģimnāziju strādāt, varbūt būs direktors… Pēc dažiem gadu desmitiem tā viss arī notika.

- Bieži tiek akcentēts, ka viena no izglītības sistēmas problēmām ir vīriešu pedagogu zemais īpatsvars nozarē. Kāpēc jūs izlēmāt kļūt par skolotāju?

- Nevaru apgalvot, ka skolotāja arods bija sapnis kopš bērnības, bet kā variants tas domās eksistēja, jo vecāki dēlu gribēja redzēt skolotāja statusā, bet man prioritārais bija kļūt par celtnieku. Iestājeksāmenus kārtoju Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, trīs no tiem uz piecām ballēm, tika latviešu valodas sacerējumā dabūju trijnieku. Tajā gadā konkurss bija milzīgs, šis vērtējums izrādījās nepietiekams, lai mani ieskaitītu Jelgavas augstskolas studentu saimē. Taisnība man uzreiz piedāvāja uz izvēli apgūt kādu no piecām citām profesijām, bet jutos, var sacīt, aizvainots - ja nevaru studēt, ko gribu, tad pie jums vispār nē, un braucu mājās. Došos dienēt armijā, un tad jau redzēs. Ar Voroņežas vilcienu vienos naktī biju Izvaltas stacijā, seši kilometri kājām un rīta pusē mamma visu uzzināja. Viņa ļoti pārdzīvoja, es savācu mantas un devos uz Bigosovas vilcienu, lai iesniegtu dokumentus Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Toreiz tā saucās papilduzņemšana un nekādi eksāmeni vairs nebija jākārto. Bija jāizvēlas tikai specialitāte. Kad mācījos Izvaltas vidusskolā, man visi priekšmeti šķita interesanti, bet visvairāk patika matemātika un vēsture, kas ļoti labi padevās. Bet vēsturi studēt nevēlējos dēļ PSKP CK plēnumu lēmumiem, kongresu materiāliem, vētrainiem aplausiem un to visu pavadošās čaulas. Tāpēc mana izvēle bija par labu matemātikai. Nelielu stresu gan pārdzīvoju, jo augstskolas vadība gribēja noskaidrot, kāpēc ar tādām labām atzīmēm nepaliku studēt Jelgavā? Šodien situāciju noskaidrotu pāris minūtēs, tolaik aptuveni pusdienu pavadīju neziņā.

- Pirmā darbavieta un pirmās izjūtas skolotāja statusā – kā tas bija?

- Darba gaitas sāku 1986. gadā Izvaltas vidusskolā, kur puse skolotāju bija mani mācījuši, bet otra puse - mana vecuma paaudze, turklāt pieci no viņiem bija mani klasesbiedri. Tas ir citādāk, nekā ienākt pilnīgi svešā kolektīvā. Mana situācija vēl bija interesanta ar to, ka mācīju ne tikai matemātiku vidusskolā, bet arī biju audzinātājs apvienotajai 2. un 3. klasei, kuriem turklāt mācīju matemātiku un lasīšanu.

Sākot darba gaitas, man jau bija ģimene - ar sievu Anitu un pirmdzimto dzīvojām vectēva mājā nepilnus četrus kilometrus no Izvaltas, jo gribējām būt patstāvīgi un absolūti neatkarīgi no saviem vecākiem. Uz skolu gāju kājām vai braucu uz moča. Ja šodien vairākumam ģimeņu ir automašīna, tad tolaik bezmaz visiem bija motocikli.

- Kā jūs abi iepazināties un izveidojāt ģimeni?

- Iepazināmies studiju laikā Daugavpilī, jaunuzņemto studentu iesvētības pasākumā. Es biju par viņu vecākā kursā, piedalījos iesvētības procesā, kura laikā pamanīju skaistu meiteni. Šobrīd esam bagāti ar pieciem bērniem: vecākais dēls Dailis ir programmētājs, dzīvo un strādā Daugavpilī, precējies, ģimenē aug trīs bērni. Par profesijas izvēli viņam viss bija skaidrs jau 11 gadu vecumā, kad uz Izvaltas skolu atveda pirmo datoru. Viņu tas aizrāva tiktāl, ka citi varianti vairs nepastāvēja. Nākamais pasaulē nāca Alvis, kurš šodien dzīvo Rīgā, ir ģeogrāfijas un ķīmijas skolotājs Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijā. Precējies, ģimenē aug viens bērns. Alvis ilgu laiku bija meklējumos, mācījās vides zinības, strādāja viesnīcā, veikalā „Depo”, izbaudīja maizes garozu ārzemes. Vecākā meita Laima ir matemātikas skolotāja Rīgas Valsts klasiskajā ģimnāzijā. Precējusies, ģimenē aug viena meita. Jaunākais dēls Tālis ir topošais programmētājs – Rīgas Tehniskās universitātes 2. kursa students. Jaunākā meita Klinta ir Krāslavas Valsts ģimnāzijas 8. klases skolniece. Viņa vēlas paturēt noslēpumā savu nākotnes profesiju.

Tā dzīvē sanācis, ka nu jau trīs no mūsu dzimtas Rīgas Valsts klasisko ģimnāziju sauca par savējo izglītības iestādi - divus gadus par matemātikas skolotāju tur strādā arī mana sieva. Satiekamies brīvdienās, kad kāds no bērniem brauc mājas un ar viņiem kopā atbrauc arī Anita. Esmu īsts lauku puika, uz pilsētu mani nevelk, dzīvoju Izvaltā. Starp citu, līdz pat 2000. gadam turējām govis, pēc laulībām es iemācījos tās slaukt, līdz tam nebija aktuāli. Esam iekopuši lielu ābeļdārzu, kādreiz audzējām zemenes un kartupeļus pārdošanai. Tie bija gadi, kad skolotājiem algas bija niecīgas un lauksaimnieciskā nodarbe bija nozīmīgs atbalsts ģimenei, var sacīt, izdzīvošanas jautājums. Gadsimtu mija bija robežšķirtne, kad mums ar sievu nācās izvēlēties starp pedagoģisko darbību un lauksaimniecību.

Katra bērna dzimšanas gads īpašs ar kaut ko savu. Vecākais piedzima 1986. gadā, tātad – students, jo paši bijām studenti. Nākamais nāca pasaulē 1987. gadā - kolhoznieks, jo togad sievai piedāvāja strādāt par bērnudārza vadītāju, bet tamdēļ nācās iestāties kolhozā „Cīņa”.  Vecākā mums ir neatkarības meitene - piedzima 1991. gadā. Kad braucu pakaļ sievai un meitiņai uz dzemdību namu, pie iebraukšanas Daugavpilī, kur tagad atrodas veikals „Kurši”, stāvēja bruņutransportieris - sajūta bija trauksmaina. Jaunākais dēls asociējas ar millenium, jo piedzima 2000. gadā, kad visapkārt runāja, ka visi datori nojuks, pasaule sagriezīsies kājām gaisā. Visjaunākā ir dzimusi 2007. gadā, viņa ir mūsu vecumdienu prieks – būs, kas ūdens krūzi atnes mājās.

- Turpinot par skolu - kā attīstījās direktora karjera?

- Tas bija laiks, kad uz sabrukšanas robežas esošajā PSRS nāca modē dažādas vēlēšanas darba kolektīvos, arī mani par direktoru ievēlēja kolektīvs. Atbrauca izglītības pārvaldes vadība, visiem skolotājiem izsniedza lapas ar kandidātu sarakstu, visi lika kaut kādus krustiņus. 1989. gada 22. oktobrī mani var sacīt ievēlēja šajā amatā, lai gan tolaik pašam sapratnes par šo darbu bija maz. Iepriekšējā direktore skolā vairs nestrādāja, visam cauri bija jāizlaužas kopā ar kolektīvu. Vecā savienība bruka, Latvija veidojās, viss, kas tika pieprasīts PSRS laikā, bija slikti, bet vietā faktiski vēl nebija nekā jauna. Dokumentācija bija “vaļīga”, visi jautājumi tika sakārtoti pa kripatai.

Spilgtā atmiņā 1997. gads, kad sākās direktoru atestācijas process, par kuru arī nebija skaidrības, tikai nostāsti. Izvaltas skolā ieradās divi eksperti, pēc tam man bija jābrauc uz komisijas sēdi Rēzeknē. 1. aprīlis ir joku diena, bet tieši šajā datumā man tika piešķirta augstākā pakāpe, un jau pašam bija jābrauc pa skolām atestēt kolēģus.

1992. gadā nelielā skolēnu skaita dēļ Izvaltas vidusskola tika reorganizēta par pamatskolu, bet es turpināju tajā strādāt. Man sākotnēji pat nebija tādas domas pieteikties konkursam uz Krāslavas Valsts ģimnāzijas direktora amatu, bet vēlāk savas domas mainīju, pieteicos konkursam, tajā uzvarēju un no 2009. gada 15. jūnija esmu ģimnāzijas direktors. Pirmos trīs gadus paralēli administratīvajam darbam mācīju matemātiku, pēc tam izvēlējos veikt tikai administrācijas funkcijas. Pirms diviem gadiem man nācās aizvietot sievu Izvaltā, sākumā biju lielā azartā, ļoti priecājos, ka atkal varu būt klasē ar bērniem, bet viss ievilkās un azarts ātri noplaka - šīs divas lietas ir ļoti smagi savietot, un rodas dažādi nevienam nevajadzīgi sarežģījumi. Savienošana nav labākais risinājums, lai ar bērniem strādā skolotāji.

- Jūs vadījāt skolotāju kolektīvu Atmodas gados. Ar ko šie gadi bija īpaši tieši skolai un jums personīgi?

- Izvaltā bija aktīva Latvijas Tautas frontes grupa, kurā darbojās gandrīz viss skolotāju kolektīvs, arī es. Skolā notika pirmie Atmodas pasākumi, sākumā runājām par tautas tradīcijām, tad nodibinājās folkloras kopa, kurā darbojās visa mana ģimene, izņemot pašu. Liels notikums, kas pulcēja simtiem cilvēku, bija sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana virs skolas. Izglītības iestādes noformējumā parādījās brīvvalsts simbolika. Tas viss kopumā bija ļoti svarīgi, lai jaunajai paaudzei parādītu Latvijas vēsturi un stiprinātu brīvības alkas. Cilvēki ar pretējiem uzskatiem bija arī Izvaltā, bet no viņu puses nebija pretdarbības, tālab mums varbūt gāja vieglāk nekā citviet. Kādu laiku biju arī Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības biedrs, kad bija skaidri redzams, ka valstiskā neatkarība nostiprinājusies, partijām metu mieru, par prioritāti izvirzīju ģimeni un darbu profesijā.

- Kādam jābūt labam skolotājam?

– Jāmīl bērni, jāspēj mācīties un ļoti ātri apgūt jauno. Matemātikas vienādojums pastāv gadu simtiem, bet pieejas un risinājumi ir atšķirīgi. Profesionālam pedagogam jāspēj saprast izmaiņas, kas notiek sabiedrībā un ātri noreaģēt uz izmaiņām. Nevar šodien strādāt tā, kā to darīja skolotājs pirms 20 vai 30 gadiem, tas nav iespējams, jo mainījusies arī skolēnu attieksme pret mācīšanos un skolotāju.

Manā pedagoga karjerā liela loma ir diviem cilvēkiem. Viens no viņiem ir latviešu valodas skolotāja Valija Japiņa. Nevaru apgalvot, ka viņas priekšmets skolā man bija mīļākais, bet Valija man iemācīja tīri cilvēcīgas lietas, ko augstskolā nemāca, un, jo vairāk strādāju, jo biežāk šo skolotāju atceros. Otrs ir kolhoza „Cīņa” priekšsēdētājs Aleksandrs Buko, no kura smeļos vadītāja pieredzi un attieksmi pret darbiniekiem. Tās ir niansītes, kas ik pa brīdim uzpeld atmiņā. Kad nepieciešams risināt to vai citu jautājumu, atceros šos divus cilvēkus, kas abi jau aizsaulē.

- 6. oktobrī svinēsim Skolotāju dienu. Ko jūs novēlētu saviem kolēģiem un bērniem?

- Bērniem būt ziņkārīgiem un zinātkāriem! Šodien daudz informācijas var sameklēt internetā, bet ir pamatvērtības, kas būtu jāzina visiem. Novēlu arī spēju atsijāt pelavas no graudiem un atrast pareizo informāciju. Skolotājiem - lai ir veselība, izturība un pozitīva attieksme pret bērniem, spēja saprast viņus!

- Paldies par interviju!

Juris Roga,
autora foto