Kinologs – kā diagnoze (video)

Pievienots: 07.10.2015

Droši vien daudziem bērnībā bija sapnis - iegādāties suni. Kādam šī vēlēšanās piepildījās, citam – aktuāla līdz šim laikam. Taču ir arī tie, kas „saslimst” ar mīlestību pret suņiem vēl agrā bērnībā un jau nevar iedomāties savu dzīvi bez šiem dzīvespriecīgajiem un uzticīgajiem draugiem. Viens no tādiem cilvēkiem - Aleksandrs Sosnars.

Aleksandrs ir dzimis Krāslavā, šeit viņš arī mācījās, dzīvo un braukt prom no savas dzimtās pilsētas negrasās. Pēc principa - kur piedzimi, tur arī noderēji. Atgriezies no armijas, nolēma turpināt dienestu, bet jau robežsardzē. Pašlaik Aleksandrs ir pieredzējušais kinologs, sagatavo dienesta suņus, palīdz tiem kinologiem, kas ir iesācēji, bet brīvajā laikā rīko nodarbības mājas suņu īpašniekiem. 

Suns, kas labi kož, bet var būt nekontrolējams, līdzinās uzlādētai bisei pie sienas

Manā dzīvē vienmēr bija suņi. Pareizi vai nepareizi taču jau bērnībā es centos apmācīt savus kucēnus, bet profesionāli ar suņu audzināšanu sāku nodarboties, uzsākdams dienestu robežsardzē. Rēzeknē, Valsts robežsardzes koledžā ir kinoloģijas dienests, kurā strādā talantīgi instruktori, viņi palīdzēja man startēt šajā dzīves jomā.

Manu pirmo dienesta kucēnu atveda no Dānijas, viņš bija ļoti perspektīvs, jau ģenētiski paredzēts darbam atbilstoši robežsardzes specializācijai - pēdu dzīšanai un apvidus pārmeklēšanai. Var teikt, ka tolaik viņš apmācīja mani, nevis es viņu.  Diemžēl viņa liktenis izrādījās visai bēdīgs - viņu noindēja. Ko lai dara, tāda ir mūsu darba specifika.

Pašlaik es aizraujos ar tādu suņu apmācību, kuri paredzēti īpaši bīstamu personu meklēšanai un aizturēšanai. Bez šaubām, pirms sākas suņa apmācība aizturēšanai, viņā ir jāiegulda pamatīga tādu prasmju bāze, kuras ir saistītas ar paklausību. Suns, kas labi kož, bet var būt nekontrolējams, līdzinās uzlādētai bisei pie sienas tajā mājā, kura ir pilna ar bērniem.

Ar vienu vārdu sakot, iemācīt suni aizturēt bīstamas vai meklējamas personas - tā ir augstākā pilotāža, un sunim vienmēr ir jāizpilda komandas, bez izņēmumiem un jebkādos apstākļos.

Tagad es apmācu aizturēšanai savu suni vārdā Prayd, bet domāju par to, lai dievs dod, un man nekad nenāktos izmantot praksē viņa prasmes. Īstenībā suns var ļoti spēcīgi traumēt cilvēku - līdz pat invaliditātei.

Mēs ne reizi vien rīkojām eksperimentu, lai salīdzinātu cilvēka ar ieroci un suņa reakcijas ātrumu. Piemēram, ir jāapstādina pārkāpējs, kurš atrodas 25-30 m attālumā. Cilvēks nervozē, pārdomā - pielietot ieroci vai ne, ņem pistoli, noņem no drošinātāja un šauj. Taču suns šajā situācijā rīkosies daudz ātrāk. Suņa audzināšanas pamatā ir spēle, tāpēc viņam tā ir ierasta vide, kurā viņš vairākas reizes darbojās galvenajā lomā un kļuva par uzvarētāju. Suns neaizdomājas, viņš vienkārši izdara to, ka darīja simtiem reižu.

Suņu iespējas ir fenomenālas, bet mēs protam izmantot tikai nelielu procentu no tām

Man paveicās, „treknajos gados”, kad Eiropas Savienība nodrošināja ievērojamu finansējumu, bija iespēja mācīties dažādos kursos. Uz Latviju pieredzes apmaiņas nolūkā atbrauca daudz speciālistu no Vācijas, Austrijas, Somijas, Igaunijas. Mūsdienās, manuprāt, kinoloģija vislabāk ir attīstīta tieši Somijā. Šis process ļoti augstā līmenī tiek organizēts arī Dānija, kur laboratorijas apstākļos notiek dažādi eksperimenti, kas pēta ožas sfēru.

Minēšu vienu no piemēriem, kas ir saistīts ar asins pēdu noteikšanu uz apģērba. Speciālisti nolēma pārbaudīt, kā ar šo uzdevumu tiks galā speciāla datortehnika un kā - apmācīts suns. Eksperimenta gaitā apģērbs tika mazgāts līdz tam brīdim, kad dators parādīja, ka asins pēdu uz auduma nav. Bet suns norādīja, ka ir.

Suņu iespējas ir fenomenālas, bet mēs protam izmantot tikai nelielu procentu no tām. Teiksim, Ņūfaundlendas suņiem ir ļoti labi attīstīta oža. Ja cilvēks iesēdās mašīnā un aizbrauca, ņūfaundlendietis kaut arī lēnām, bet vienalga dosies pa pēdām. Šie suņi var noteikt cilvēka ķermeņa smaržas elementus pat caur mašīnas virsbūvi.

Piemēram, mēs atvedam suni uz meža teritoriju 20 ha platībā, kurā jāatrod noteikts objekts. Itin bieži cilvēka intelekts nepalīdz, bet pat traucē meklējumiem. Talantīgam kinologam ir jāprot uzticēties savam sunim, neņemt vērā loģiku un nešaubīties par sava pārinieka iespējām – ja nu pēkšņi neatradīsim, pēkšņi nekas nesanāks. Vai nu es uzticos un ticu sunim par visiem simts procentiem, vai mēs tiešām neko neatradīsim.

Uzticības cenas pamatā – daudzi treniņi, pareiza audzināšana, laiks, kas pavadīts kopā ar suni.

Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldē ir 35 kinologi. Mēs kopā trenējamies, dalāmies pieredzē, atstrādājam situācijas, kas saistītas ar aizturēšanu, strādājam apstākļos, kas ir maksimāli pietuvināti realitātei, - mežs, tumsa, lietus, purvi.

Mums pastāv nerakstītais likums – neslēpt cits no cita suņu apmācības metodes. Teiksim, man ir savi „knifi”, bet es par tiem nevienam nestāstīšu - tā nedrīkst, tā nav profesionāla rīcība.

Galvenā prioritāte maza kucēna dzīvē ir ēdiens, līdz ar to cilvēks, kurš viņu baro, ir galvenais „dievs”

Kinologs - tā nav profesija, tā ir diagnoze. Šis darbs spēlē ļoti lielu lomu mūsu dzīvē. Mēs trenējamies, ziedojot tam savu brīvo laiku, mēs bieži vien nevaram aizbraukt kaut kur savā atvaļinājumā, tāpēc ka nevaram atstāt suni - jo viņam ir tikai viens saimnieks. Turklāt mana sieva arī kinoloģe, un viņai ir savs suns. Mēs dzīvojam vienā mājā, bet suns izpilda tikai viņas komandas, ja sieva blakus, Šelli pat neatsaucas uz iesauku.

Suņa dzīve ir iekārtota atbilstoši stingrajām hierarhijas prasībām - ir barvedis un ir bara locekļi. Galvenā prioritāte maza kucēna dzīvē ir ēdiens, līdz ar to cilvēks, kurš viņu baro, ir galvenais „dievs”. Tāpēc situācijā, kad mājās parādās suns, vienam no ģimenes locekļiem ir jādzīvo pēc noteikuma - tas ir mans suns. Protams, ja suns ir piegājis, viņu var paglaudīt, būt saskarsmē, taču pārsvarā visam pozitīvajam un patīkamajam ir jābūt saistītam ar saimnieku. Viņš baro, izved pastaigāties, socializē suni, pēc iespējas biežāk ņem viņu līdzi, nodarbojas ar viņu, trenē.

Nedrīkst atļaut sunim sēdēt pie galda, kad ģimene pusdieno, sunim ir jāzina sava hierarhiskā vieta. Jo mēs neejam pie viņa bļodas un neņemam viņa ēdienu, kad suns ēd. Pareizāk būtu izvēlēties vienu laiku, kad mums ir ērtāk barot suni un organizēt ēdienreizes atbilstoši šim laikam. Ja suns nav apēdis visu – ēdiens ir jānovāc līdz nākamajai reizei. Sunim ir jānopelna sev ēdiens - apsēsties, apgulties, gaidīt, stāvēt, ar vienu vārdu sakot, pirms ēdiena sunim ir jāveic noteikts rituāls.

Ļoti iedarbīga metodika ir operantā apmācība. Šīs metodikas būtība - bez nekādas rīcības no cilvēka puses dot sunim iespēju pašam pieņemt pareizo lēmumu. Minēšu piemēru. Reiz mani palūdza iemācīt suni nelēkt uz durvīm, pirms viņš grasās iet pastaigā. Es rīkojos šādi – paņēmu bļodu ar ēdiena dienas normu, parādīju to sunim, atvēru durvis un noliku trauku aiz durvīm. Suns sāka lēkt uz durvīm, kā darīja to vienmēr, taču no manas puses nesekoja nekāda reakcija. Pēc dažām minūtēm suns sāka uz mani riet - viņa saprata, ka ir nepieciešams kaut ko izdarīt, lai izmainītu situāciju, bet nezināja - kā. Vēl kādu laiku suns rēja, skrēja un pēkšņi apsēdās, tad es atvēru durvis un devu viņam barību. Pēc divdesmit minūtēm mēs atkārtojām visas darbības, un suns jau uzreiz apsēdās.

Tādas pieejas pamatā ir dzīvnieka intelekts, un apmācība virzās uz priekšu septiņjūdžu soļiem - suns pats piedāvā pareizu rīcību un saņem uzmudinājumu no saimnieka.

Ģimenē obligāti jābūt dzīvniekiem

Suņiem ir ļoti svarīga ģenētika. Ja suns bija labs pēddzinis, zināja komandas, bija paklausīgs, tad arī kucēni būs tieši tādi. Turpretī, ja suns visu mūžu sēdēja pie ķēdes, tad arī viņa pēcnācējiem nebūs attīstītas spējas, kas palīdz sadarboties ar cilvēku. Līdz ar to dresēto suņu kucēniem ir daudz labākas spējas, kas ir saistītas ar trenēšanu un komandu apgūšanu.

Ir jāuzsver, ka darbā ar privātīpašnieku suņiem es mācu pašus saimniekus, nevis viņu audzēkņus. Nav tāda suņa, kurš mani nepaklausītu, bet ir cita lieta – vai suns pēc tam izpildīs sava saimnieka komandas? Tāpēc ar katru nodarbību es arvien mazāk darbojos ar suni, turpinot nodarbības ar viņa īpašnieku.

Izvēloties suņa šķirni, kas ir atbilstoša jūsu ģimenes prasībām, noteikti jāapzinās, ar kādu mērķi cilvēki iegādājas suni. Ja gribam sev draugu, ar kuru vienkārši atpūtīsimies uz dīvāna, tad izvēlamies vienu šķirni, ja mājās ir bērni – tad arī suņa šķirnei jābūt tam piemērotai, ja suns ir vajadzīgs apsardzei – cits variants.

Man mājās ir divi dienesta suņi, un es nekad un nekādā gadījumā neatstāšu viņus vienus ar bērniem, neskatoties uz to, ka suņi ir adekvāti un ļoti mīl bērnus.

Negribu nodarboties ar aģitāciju, taču uzskatu, ka ģimenē obligāti jābūt dzīvniekiem. Bērni mācās nenodarīt pāri dzīvajai būtnei, rūpēties par viņu un izpildīt noteiktus pienākumus.

Ne vienmēr vecākiem pietiek laika, lai veltītu daudz uzmanības bērniem. Tādā situācijā suns var kļūt bērnam par neaizstājamu draugu, ar kuru var parunāt, kuram var izstāstīt savus noslēpumus, un viņš nevienam neizpļāpāsies, nekad neapvainos un mīlēs neatkarīgi no tā, vai tu esi vesels vai slims, skaists vai neglīts.

Elvīra Škutāne, Ritas Kočmarjovas foto

Videosižets: https://youtu.be/vCvsfP2nC74