Gribas būt noderīgai dzimtenē

Pievienots: 14.08.2015

Robežnieku pamatskola, Krāslavas Valsts ģimnāzija un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības un arhitektūras fakultāte, būvniecības programma. Tie ir nākamās studentes Kristīnes Buko svarīgākie dzīves posmi. Studijas augstskolā jauniete sāks šoruden budžeta grupā, par ko ir neizsakāmi priecīga. Uz jautājumu, kāpēc nolēmusi apgūt šādu profesiju, meitene negaidīti atbild: „Tiešām nezinu, kāpēc izvēlējos tieši šīs studijas!”

Tomēr tā nav, ka izvēle ir nejauša. Kristīne pēc dabas ir ļoti mērķtiecīga, ko apliecināja cilvēki, kuri meiteni labi pazīst. Jaunietei ir darba pieredze skolas pašpārvaldē, savulaik ir pabeigusi Indras Mākslas skolu, viņas diplomdarbs bija koka zirdziņš. Tiesa, nu jau salūzis, bet vienalga kaut kādas paralēles ar būvniecību šajā diplomdarbā var saskatīt. Bērnībā viņa daudz spēlējās kopā ar puikām, būvēja mājiņas gan brīvā dabā no pieejamiem materiāliem, gan turpat istabā, zem galda, liekot lietā segas, spilvenus un vēl ko citu. Turklāt nevis puikas viņu komandēja, bet viņa tos izrīkoja. Izaugusi jauniete palīdz vecākiem savā mājā taisīt remontu.

„Es gribētu kļūt par būvdarbu vadītāju, gribu komandēt, izrīkot padotos,” saka Kristīne. „Es nebaidos no atbildības. Varu būt arī arhitekte, galu galā - inženiere. Profesiju izvēle ir diezgan plaša. Jāmācās gan ilgi – četrus ar pusi gadus. Pēc tam pastāv iespēja turpināt studēt un iegūt maģistra grādu. Šobrīd par to nedomāju, nezinu, kā būs ar pacietību, izturību un vēlmi. Dzīvošu kopmītnē, vismaz sākotnēji, kā būs tālāk - redzēsim. Jā, es zinu, ka būvdarbu vadītāja darbs netiek uzskatīts par sieviešu profesiju. Retāk nekā vīrieši, tomēr celtniecībā strādā arī sievietes. Savulaik piedalījos Ēnu dienā, man tika piedāvāta iespēja pavadīt vienu dienu kopā ar studenti. Varēju izvēlēties jebkuru fakultāti, taču es izvēlējos to, kur tagad studēšu!”

Kristīne ar savu izvēlēto profesiju neies vecāku pēdās: viņas mamma ir friziere, tētis – kurinātājs un strādā zemnieku saimniecībā. Meitene neslēpj, ka grib tikt projām no laukiem, kur neredz perspektīvu. Tomēr mūsu sarunā ieskanas spēcīga nostalģiska nots. Kristīne saka: „Gribu uzprojektēt, uzbūvēt kaut ko tādu, kas noderētu Robežnieku attīstībai. Izmācīšos, un tad redzēs. Ja nebūs perspektīvas Latvijā, došos uz ārzemēm. Bet es ļoti gribu ticēt, ka perspektīva būs, jo te ir mana dzimtene, te ir mani radi, draugi, vecāku ģimene, te cilvēki ir mīļāki, atsaucīgāki un sirsnīgāki!”

Kristīnes mazā māsiņa, Robežnieku pamatskolas 3. klases skolniece Ksenija, uzmanīgi klausījās savas māsas sarunu ar žurnālistu un pēkšņi sacīja: „Paskatīšos, kā māsai klāsies profesijā, tad izlemšu, kas es būšu!”

Mums atliek novēlēt, lai Kristīnei veicas un mazajai māsiņai ir, no kā ņemt piemēru!

Juris Roga,

autora foto