ceturtdiena, 28. novembris, 2024Vārda diena: Olita, Rita, Vita
crest1 crest2

Skolotāja: „Bērni ir jāiedvesmo!”

Pievienots: 12.02.2020

Vai tiešām skolotāja profesija vairs nav cienījama? Vai skolai ir tikai jāmāca vai arī jāaudzina? Vai pastāv izdegšanas sindroms, un no kurienes skolotāji var smelties enerģiju? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Krāslavas Varavīksnes vidusskolas vēstures un politikas skolotāja Margarita Borodina-Ignatoviča.

Mans temperaments nāk no Krimas

Esmu dzimusi brīnišķīgajā vietā pasaulē - Kerčas pilsētā. Krimā dzīvo atvērti, radoši, dzīvespriecīgi cilvēki, no turienes arī nāk mans temperaments – azartiskums, mīlestība uz dzīvi, aizraušanās ar hobijiem, vēlme visu izmēģināt, nebaidoties un nedomājot, ko par mani padomās apkārtējie.

Nomainījusi divas jūras – Melno un Azovas – pret Baltijas jūru, mana mamma devās studēt uz Latviju. Viņa ir beigusi Latvijas Universitātes (tolaik P. Stučkas v.n.) Juridisko fakultāti un pēc absolventu sadales (man tajā laikā bija 3 gadi) pārcēlās uz pastāvīgu dzīvesvietu Krāslavā.

Manas priekšzīmīgās paraugvecmāmiņas katru vasaras brīvlaiku uzņēma mani Kerčā. Vasara ir mazā dzīve, un manas atmiņas par bērnību ir ļoti gaišas. Es draudzējos pārsvarā ar zēniem, tāpēc arī manas intereses bija atbilstošas – pistoles un kuģīši, musketieri un gardemarīni, reidi uz pamestām mājām un kokos kāpšana. Varbūt tāpēc man tagad ir tik viegli kontaktēties ar saviem dēliem.  

Mani uzaudzēja un izaudzināja patēvs – latgalietis, kuru es uzskatu par savu tēvu. Manī ir vairāku tautību un kultūru sajaukums, un šis kokteilis mani bagātina. Man ir ļoti tuva mūsu Krāslavas savdabība, kad mēs visi esam dažādi, bet visi esam vienā laivā. Es patiesi mīlu gan latgaliešus, gan latviešus, gan poļus, gan baltkrievus, krievus un ukraiņus.

Ieguvusi maģistra diplomu, ieliku to skapī

Sapnis kļūt par vēstures skolotāju man bija jau no sestās klases, kad noskatījos filmu „Lielais starpbrīdis”. Filmas varonis Nesters Petrovičs mani iedvesmoja apgūt šo profesiju. Atceros, kā paliku klasē pēc stundām, ņēmu rokās rādāmo kociņu, apstājos pie tāfeles un iztēlojos, ka esmu skolotāja un man ir stunda.

Es apbrīnoju daudzas vēsturiskas personības un vēstures stundās vienmēr labprāt devos pie tāfeles, man patika parādīt kartē, kas, no kurienes un kam uzbruka, kur atradās frontes līnija, stāstīt, kas izraisīja karus un kādas bija to sekas. Beigusi Daugavpils Universitāti, ieguvusi diplomu un vēstures un sociālo zinātņu skolotāja kvalifikāciju, bet vēlāk arī maģistra grādu pedagoģijā, es ieliku šos dokumentus skapī. Krāslavā nebija brīvu vakanču šajā specialitātē. Septiņu gadu garumā mana nodarbošanās bija kāzu rīkošana. Es saņēmu no šī darba milzīgu enerģijas lādiņu, paldies visiem jaunlaulāto pāriem, visiem cilvēkiem, kas uzticēja man savu svinību organizēšanu. Es attīstīju sevī komunikabilitāti, iemācījos rast risinājumus dažādās neparedzamās situācijās, ieguvu spēju piemēroties jebkuram raksturam, noskaņojumam un publikai. Tas viss palīdz man arī tagad manā darbā skolā.

Kādu dienu es ieraudzīju, ka man zvana Krāslavas Varavīksnes vidusskolas direktore Ludmila Senčenkova, es jau intuitīvi zināju, ka man tiks piedāvāts darbs. Tolaik zemapziņā es jutu, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt un biju gatava šīm pārmaiņām, tāpēc nedomāju ne mirkli un piekritu. Ja man piezvanītu, teiksim, pirms dažiem gadiem, es atteiktos, jo ļoti komfortabli jutos, nodarbojoties ar kāzu vadīšanu.

Skolēni mani pieņēma

Skolā es strādāju jau trešo gadu, un esmu laimīga. Vienīgais, kas man nepatīk, - likt atzīmes. Ikviens bērns ir unikāls, un katram ir savi talanti un spējas, tāpēc visus gribētos novērtēt augstu.

Es labi atceros savu pirmo stundu. Ļoti pārdzīvoju un baidījos. Man bija jāvada vēstures stunda 12. klasē – skolotājas Ludmilas Kairānes skolēniem, un es sapratu, ka bērni neviļus mūs salīdzinās.

Kad es nostājos klases priekšā un ieraudzīju, ka uz mani skatās pieauguši cilvēki, tad sapratu, ka pēkšņi aizmirsu visu pasaules vēsturi. Nepārtraukti ieskatījos stundas plānā un drudžaini domāju: „Ak Dievs, ko man tagad viņiem teikt?”

Tagad pat neatceros, kādas muļķības es melsu, būdama stresā, bet labi atceros tās stundas atmosfēru. Skolēni mani pieņēma, un par to es viņiem esmu ļoti pateicīga. Manā dzīvē ir cilvēki - tēlnieki, kas man nodara pāri, bet līdztekus tam veido un norūda manu raksturu, un ir cilvēki, kurus es saucu par sargeņģeļiem. Tad, lūk, šie divpadsmitklasnieki visu gadu bija mani sargeņģeļi.

Cenšos, lai apkārt būtu mani domubiedri

Ar vecākajiem kolēģiem man ir izveidojušās labas attiecības. Es cenšos sazināties ar cilvēkiem, kas manī kā eļļas lampiņā, kurai ir jādeg, var „pieliet klāt eļļu”. Tie ir cilvēki, no kuriem es saņemu pozitīvo informāciju, entuziasti, mazliet pat fanātiķi. Viņi nesūdzas par to, ka viss ir slikti, ka mums uzbrūk vīrusu epidēmija, ka apkārt ir korupcija. Tā nav viņu tēma, un arī mani tas neinteresē, es cenšos neiespringt ar domām par negatīvo.

Man ir ļoti paveicies, ka mana klases audzinātāja Irēna Gončarova līdz šim laikam strādā skolā, viņa turpina mani audzināt. Es vienmēr varu vērsties pie viņas pēc padoma, pastāstīt par saviem sapņiem un nākotnes plāniem.

Es gūstu enerģiju no tās darbības sfēras, kurā esmu, un neticu versijām par izdegšanas sindromu. Konfūcijs apgalvoja: „Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā.” Es ticu Dievam, un šī ticība man palīdz. Es varu atnākt uz baznīcu, kad noskaņa ir galīgi sabojāta, bet iziet no baznīcas ar pozitīvu garastāvokli. Man patīk būt vienai, vientulība dod man jaunus spēkus, es mīlu dabu, mežu, tur es gūstu harmoniju. Ja cilvēks iekšēji ir viengabalains, tad viņam būs vienlīdzīgas, tolerantas attiecības ar citiem.

Atnākot mājās, es „izslēdzu” skolotāju, mājās es esmu mamma. Es cenšos neakcentēt mācību un sekmju tēmu, es un bērni iekārtojamies uz grīdas, ēdam popkornu un skatāmies blogeru video, ejam uz baseinu, kafejnīcu, brīvdienās braucam uz kino, ejam ciemos. Iespējams, esmu pārāk demokrātiska, varbūt tāpēc maniem bērniem sekmes skolā nav izcilas. Grūti pateikt, kas ir svarīgākais, dzīvosim – redzēsim.

Es gribu, lai mani bērni būtu ticīgie cilvēki. Lai viņu ticība nebūtu saistīta tikai ar izpratni, ka katru dienu jāiet uz baznīcu, bet lai viņi vienmēr rīkotos saskaņā ar savu sirdsapziņu. Vēlos, lai viņi būtu apveltīti ar tādām īpašībām kā vaļsirdība, pašaizliedzība un labestība. Man kā mammai tas ir pats galvenais.

Esmu par veselīgu sabiedrību

Esmu 10.a klases audzinātāja, man uzticēja jau pieaugušos bērnus, un esmu ļoti priecīga, ka man ir tieši šie bērni. Es atceros sevi viņu vecumā, biju tāda pati, un tas man palīdz sazināties ar viņiem.

Kas mani var izvest no pacietības? Tas ir aizvainojums, pazemojums, goda un cieņas aizskaršana. Neciešu, kad cilvēki necienīgi izturas pret apkārtējiem. Es skaidroju saviem skolēniem, ka ikviens mūsu klases skolēns veido un ietekmē gaisotni mūsu kolektīvā. Kāds mani sadzird, cits - ne, taču mūsu klasē jau ir izveidojies kodols, ar kuru es varu strādāt, piemēram, kā klases audzinātāja.

Mēs piedalījāmies jauniešu projektu konkursā, ko finansē novada pašvaldība, un mūsu ideju atbalstīja. Mūsu projekts bija saistīts ar sociālo jomu. Bērni ierakstīja videomateriālu par Skuķu aprūpes centra iemītnieku atmiņām, tad nodarbojās ar montēšanu, izveidoja filmu un prezentēja to. Tā bija ļoti vērtīga praktiskā pieredze darbā ar bērniem.

Esmu priestera Rostislava Terehova palīdze sociālajā darbā un darbā ar jaunatni. Kopā ar bērniem es organizēju braucienus uz sociālajām iestādēm, rīkoju konferenci skolā, kurā piedalījās priesteri, dažādu konfesiju pārstāvji.

Esmu par veselīgu sabiedrību. Es saprotu, cik tas ir svarīgi mūsu valsts nākotnei. Jauniešiem ir jāsēž pie viena galda kopā ar dažādu profesiju pārstāvjiem - garīdzniekiem, ārstiem, politiķiem, skolotājiem. Tas palīdz bērniem izveidot vienotu priekšstatu par pasauli.

Dažreiz man šķiet, ka tie, kas ievieš izglītības reformas, līdz galam nesaprot, kādu gala rezultātu viņi vēlas redzēt. Gribas viņiem pateikt - apmeklējiet mūsu skolu, nedēļas laikā novadiet šeit atklātās stundas, parādiet praktiski, kā jāmāca bērni atbilstoši jaunākajām tendencēm! Pārāk daudz teorijas un ļoti maz prakses. Es strādāju skolā nepilnus trīs gadus un, būdama jaunā speciāliste, gribu, lai man parādītu, kā vajag strādāt. Jaunas vēsmas ir tik pretrunīgas, ka reizēm nesaprotu – kas sniegs pozitīvu rezultātu, bet kas – negatīvu.

Ar bērniem ir daudz jārunā

Kādam jābūt skolotājam? Man nepatīk standarti un šabloni. Skolotājiem nevar būt vienots formāts, katram cilvēkam ir jāsaglabā sava būtība. Taču svarīgi, lai skolotājs saprot, ka viņa priekšā sēž nevis vienkārši skolēns, bet cilvēks, personība.

Ar bērniem ir daudz jārunā. Skolēns ir līdzīgs traukam, kurā katrs skolotājs ieliek kaut ko savu – filosofiju, matemātiku, angļu valodu utt. Un tad pēkšņi izrādās, ka trauka vāks aizkrita ciet un iekšā nekas netiek. Tagadējā izglītības sistēma ir domāta motivētiem bērniem, tiem, kas grib mācīties un izzināt. Taču tādu skolēnu ir maz. Bērni ir jāiedvesmo!  

Es piekrītu viedoklim par to, ka viss nāk no ģimenes, ka bērni jāaudzina viņu vecākiem. Bet, no otras puses, ne velti skolu sauc par otrajām mājām. Ar mums bērni pavada ļoti daudz laika. Mēs, skolotāji, nenoņemam no sevis atbildību par to, kāds izaugs bērns. Mēs izlaižam caur sevi visu, kas notiek ar mūsu skolēniem - viņu veiksmes un sarežģītas situācijas. Strādājot ar bērniem, nav iespējams būt atsvešinātam un vienaldzīgam.

Mūsdienās sabiedrībā tiek spriests par to, vai skolotāja profesija ir zaudējusi savu iepriekšējo statusu un vairs nav tik cienījama. Es tam nepiekrītu. Viss ir atkarīgs no cilvēka iekšējās pozīcijas, no tā, kā jūtas pats skolotājs. Ja cilvēks ir harmonijā ar sevi, jūtas „savā ādā”, tad viņš jebkurā vietā jutīsies pārliecināti un tiks novērtēts.

Jā, nopelnīt autoritāti un cieņu – tas ir pats sarežģītākais dzīvē. To var izdarīt, rādot personīgo piemēru. Gribi, lai bērni dziedātu – dziedi kopā ar viņiem, vajag, lai viņi dejotu – ej un dejo, neesi vienaldzīgs, nesaki, ka nemāki, ej un strādā! Tā ir galvenā panākumu atslēga.

 Elvīra Škutāne, autores foto

 


Jauna aptauja

Maijs - 2024
P O T C P S S
  01
02
03
04 05
06
07
08
09
10
11 12
13
14
15
16
17
18 19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
 
trešdiena, 08.05.2024
otrdiena, 14.05.2024
ceturtdiena, 16.05.2024

Dienas foto

  • Jura Rogas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde