ceturtdiena, 28. novembris, 2024Vārda diena: Olita, Rita, Vita
crest1 crest2

Ērika Romule: „Mums ir komanda Nr.1, un es par to nekad nešaubījos”

Pievienots: 24.02.2020

„Autoskola Nr.1” ir plaši pazīstama Krāslavā ne tikai potenciālajiem autobraucējiem un tiem, kas jau ieguvuši transportlīdzekļu vadīšanas tiesības. Par to ir dzirdējuši daudzi citi Krāslavas novada iedzīvotāji. Piecu pastāvēšanas gadu laikā skolas kolektīva darbinieki ir spējuši pierādīt sevi ne tikai kā profesionāla pasniedzēju un braukšanas instruktoru komanda, bet arī kā kolektīvs, kas aktīvi piedalās dažādos sabiedriskos pasākumos, kas notiek pilsētā. „Autoskolas Nr.1” dibinātāji ir Edgars Arsobа un Ērika Romule. Neskatoties uz lielo aizņemtību, Ērika atrada laiku un sniedza interviju mūsu avīzei.

- Ērika, avīze „Krāslavas Vēstis” jau ne pirmo reizi vēršas pie jums ar lūgumu sniegt interviju. Pirms vairāk nekā desmit gadiem jūs konsultējāt mūsu lasītājus par patērētāju tiesībām, bet pirms kāda laika aizraujoši stāstījāt par Ūdrīšu pagasta vēsturi. Tagad jūs esat autoskolas pasniedzēja.

- Mūsu dzīves plūdumā nav nekā nejauša. Es jau daudzus gadus un arī līdz šim laikam strādāju Patērētāju tiesību aizsardzības centrā – tas ir mans galvenais darbs. Pirms tam daudzus gadus biju Augstkalnes bibliotēkas vadītāja. Izrādījās, ka no juristes līdz kultūras darbiniecei ir tikai pussolis. Viss, ko esmu mācījusies, un visa mana pieredze kultūras un jurisprudences sfērā noderēja man, strādājot autoskolā. Protams, lai strādātu šeit, man nācās papildus mācīties un iegūt ceļu satiksmes, satiksmes drošības un autopārvadājumu noteikumu pasniedzēja sertifikātu.

- Strādājot budžeta organizācijās, jūs jau aizdomājāties par to, ka kādreiz jums būs savs bizness?

- Nē, neaizdomājos. Stabilitāte ir ļoti svarīga, ir labi, ja zini, ka mēneša beigās vienmēr saņemsi algu. Taču pašlaik es jau varu teikt, ka darbs autoskolā ir mana iecienītākā darbības joma. Tā ir mana sirdslieta.

Man ir svarīgs brīdis, kad cilvēks, mūsu kursants, kas vēlas iegūt autovadītāja tiesības, pēc mana darba, instruktora darba un paša ieguldītā darba, redz rezultātu. Un tas nebūt nav gadījums, kad, saņemot kādu dokumentu, var vienkārši ielikt to rāmītī un aizmirst. Autovadītāja tiesības cilvēks iegūst uz visu mūžu, ja, protams, pēc tam pareizi uzvedas uz ceļa.

- Kā jums izdevās piesaistīt klientus lielas konkurences apstākļos?

- Kad mēs atvērām Krāslavā savu autoskolu, konkurence bija milzīga, mēs bijām šeit jau ceturtā autoskola. Nebūs godīgi, ja teikšu, ka mēs nemaz nešaubījāmies. Man bija darba pieredze citās skolās, bet šī pieredze nebija pozitīva. Mēs zinājām, kā nevajag organizēt darbu, zinājām, ko nedrīkst darīt, lai cilvēki nesūdzētos un neaizietu neapmierināti. Mēs izveidojām detalizētu rīcības plānu, kā piesaistīt cilvēkus.

Tas nostrādāja, un pagāja pavisam neliels laika sprīdis, kad konstatējām, ka pie mums atnāk mūsu absolventu draugi, radi, klasesbiedri un paziņas. Tas ir ļoti patīkami! Tieši tas, par ko mēs sapņojām un ko vēlējāmies panākt.

- Vai jūsu kolektīvā ir daudz darbinieku? Kā jūs viņus motivējat?  

- Kā pasniedzējai man ir liela pieredze – astoņi gadi. Esmu apmācījusi jau tūkstošiem cilvēku. Uzskatu, ka kolektīvam mūsu darbā ir milzīga nozīme. Autoskolas mugurkauls ir instruktori. Esmu ļoti gandarīta par to, ka mums izdevās savākt lielisku komandu, neskatoties uz to, ka mēs visi esam no dažādām vietām – no Krāslavas, Dagdas, Daugavpils un pat Jēkabpils. Instruktora darbs ir ļoti smags un nogurdinošs, it īpaši psiholoģiski. Bet mums vienmēr pietiek laika un enerģijas sapulcēties arī ārpus darba un lieliski pavadīt laiku kolēģu lokā.

Mums ir komanda nr.1, un es par to nekad nešaubījos. Ja pēkšņi man pietrūkst ideju par to, uz kurieni vēl mēs varētu doties visi kopā, tad kolektīvā noteikti atradīsies kāda ideja.  

Piemēram, tagad mēs gatavojam dāvanu Krāslavas sievietēm 8. marta svētkos. Mēs organizēsim bezmaksas apmācību, kuras ietvaros jebkura meitene vai sieviete varēs uzlabot savas prasmes un iemaņas automašīnas novietošanā. Degvielas uzpildes stacijas „Circle K” teritorijā strādās instruktori, un visi interesenti varēs atsvaidzināt vai papildināt paralēlās parkošanās vai mašīnas iebraukšanas stāvvietā vai garāžā prasmes. Daudzām sievietēm tā ir problēma.

- Vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem jūs atlasāt darbiniekus?

- Tā ir profesionālā atlase, jo darbojamies specifiskā jomā, un darbiniekam ir jābūt ne tikai patīkamam, bet arī kvalificētam cilvēkam. Pieņemot kādu personu darbā, ņemam vērā rekomendācijas, kā arī veicam interviju. Gadījās, ka jau pēc sarunas bija skaidrs, ka mēs nekad nevarēsim sastrādāties. Savādi, bet dažkārt pie mums atnāk cilvēki, kurus interesē tikai viens – nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas.

- Jūsu autoskolas kolektīvs aktīvi piedalās dažādos pilsētas pasākumos. Pastāstiet, lūdzu, par to!

- Es uzskatu, ka ir nepieciešams ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. Mūsu novadā notiek lieliski pasākumi. Es teiktu, ka mums to pat nepietiek, gribētos vairāk tādu pasākumu, kuros varētu piedalīties kolektīvi, dažādas organizācijas, uzņēmumi un pilsētas iedzīvotāji. Ļoti patika sporta spēles uzņēmējiem, un nav svarīgi, kurš pirmais nonāk pie finiša, svarīgākais ir tas, ka dažādiem kolektīviem ir iespēja lieliski pavadīt brīvo laiku.

Kopīga laika pavadīšana ārpus darba – tas ir saistošais elements, kas uztur kolektīvu kopā un veicina saliedēšanu.

- Jūsu skolai jau pieci gadi. Vai jums izdevās izveidot tieši tādu mācību iestādi, kādu vēlējāties?

- Jā, tieši par tādu skolu mēs sapņojām. Es priecājos, kad braucu pa Krāslavas pilsētas ielām, skatos pa labi, pa kreisi un redzu, ka krustojumam tuvojas mani kursanti. Zinu, ka dažiem šis mācību process bija ļoti viegls, bet citiem gluži pretēji – smags, ar asarām un histēriju. Bet galvenais, ka gala rezultāts ir sasniegts.

- Vai šo gadu garumā ir notikušas kādas izmaiņas mācību materiāla pasniegšanas metodikā autovadītāju skolās?

- Jā, izmaiņas ir. 2016. gadā tika ieviesta jauna autovadītāju apmācības sistēma. Pasniedzējiem vairs nav tik plašas iespējas interpretēt mācību materiālu, jo ir apstiprinātas noteiktas prasības, kas ir saistītas ar lekciju secību un tēmu izvēli. Tika mainīti arī apmācību termiņi. Ja agrāk transportlīdzekļu vadītāja tiesību iegūšanas process varēja turpināties vairākus gadus, tad tagad autoskolas teorijas kursu ir nepieciešams apgūt un nokārtot gada laikā, pēc tam iegūt autovadītāja tiesības ir iespējams trīs gadu laikā.  

Ja runa ir par metodiku, tad gan pirms pieciem gadiem, gan tagad es pirms katras lekcijas domāju, kā labāk un skaidrāk izklāstīt materiālu, kādus piemērus minēt, kādas fotogrāfijas parādīt. Es neesmu fotogrāfe, bet manā arhīvā ir ļoti daudz foto un video, kas nofilmēti gan mūsu pilsētā, gan citviet, kur es ceļoju. Tūristi parasti fotografē ievērojamās vietas un objektus, bet es – ceļa zīmes, ceļa apzīmējumus un tml. Es to redzu, pamanu un fotografēju, lai parādītu lekcijās. Pašlaik nodarbībās nav aizliegts izmantot tikai teoriju, bez vizuālā materiāla. Bet, pēc manām domām, šī metode jau sen novecojusi. Man nepatīk šabloni mācību procesā, un katrai jaunai grupai man jau ir sagatavots kaut kas jauns.

- Kā jūs izturaties pret to, ka frāze „sieviete pie stūres” bieži vien tiek uztverta ar ironiju?

- Jā, šādu viedokli var dzirdēt bieži. Tomēr mūsu kursantu rezultāti neliecina par to, ka puiši kārto pārbaudījumus veiksmīgāk. Vienkārši ir fizioloģiskie un psiholoģiskie faktori, kas ietekmē uztveri. Teiksim, puišiem ir labāk attīstīta transportlīdzekļu gabarītu izjūta, bet meitenēm – mazāk. Un neko ar to izdarīt nevar. Apmācību sākumā meitenēm pārsvarā neiznāk izpildīt dažādas figūras, taču šo prasmi ar laiku viņas veiksmīgi apgūst. Arī statistikas dati liecina, ka ceļa satiksmes noteikumu pārkāpēju ir vairāk vīriešu, nevis sieviešu vidū. Tāpēc viedoklis par to, ka sievietes vada auto sliktāk nekā vīrieši, ir vecais stereotips.

- Pastāstiet, lūdzu, par saviem plāniem!

- Plāni ir vienmēr. Pagājušajā gadā sākām organizēt periodisko apmācību (95. kods), tuvākajā laikā plānojam uzsākt „A” kategorijas motociklu vadītāju apmācību.

Ieviest jauninājumus mūs motivē potenciālie kursanti. Ja cilvēki aktīvi sāk interesēties par kādiem kursiem, mēs cenšamies tos piedāvāt. Pēdējā laikā ir radusies interese par „C” kategorijas autovadītāju kursiem.

- Cik stundas dienā jūs strādājat?

- Dažreiz es jokoju, ka man ir tikai divas pozīcijas – vertikālā un horizontālā, kad es uzreiz aizmiegu. Tādi periodi tiešām ir. Katru dienu divas stundas aiziet ceļam uz Daugavpili, astoņas stundas esmu pamatdarbā – sniedzu konsultācijas, izskatu sūdzības. Divas reizes nedēļā lasu lekcijas kādā no Daugavpils autoskolām, tad darbs Krāslavas autoskolā - vakara grupas vai nodarbības nedēļas nogalē. Pirmajā sapulcē kursanti paši izvēlas grafiku, pēc kura mācās kādā grupā.

- Kādi ir enerģijas papildināšanas avoti? No kurienes gūstat iedvesmu?

- Ir daudz veidu, kas palīdz papildināt enerģiju, tas ir atkarīgs no apstākļiem. Pirmais enerģijas avots ir cilvēki, kas nāk pie mums uz autoskolu un kurus mēs mācām. Krāslavā ir brīnišķīgi cilvēki, viņiem ir īpaša aura.  

Nodarbībās notiek enerģijas apmaiņa. Es vienmēr jūtu, ka atdodu ļoti daudz. Ir dienas, kad es līdz pēdējai minūtei smaidu, bet, kad aizveras durvis aiz pēdējā kursanta, tad vairs nepaliek spēka pat piecelties. Atdodu visu. Parasti tā notiek pēdējā lekcijā, un, kad ierodos mājās, vienkārši iekritu dīvānā.  

Vēl viens enerģijas avots man ir mūsu pilsēta, no tās es pastāvīgi uzlādējos. Dažreiz pietiek vienkārši paskatīties pa logu, ieraudzīt saulīti un mūsu skaistas ainavas. Daugavpilī ar mani nekas līdzīgs nekad nav noticis, tur man nekad negribas apbrīnot apkārtni.  

Iedvesmu es gūstu arī ceļojumos. Vismaz reizi gadā mēs cenšamies kaut kur aizceļot, iedvesmoties no citu tautu kultūras īpatnībām dažādās valstīs. Un, protams, mēs atpūšamies dažādos pasākumos kopā ar visu mūsu kolektīvu.

- Jūs teicāt, ka Krāslavā ir brīnišķīgi cilvēki. Ar ko ir īpaši krāslavieši?

- Es strādāju autoskolās arī citās pilsētās – Daugavpilī, Jēkabpilī, Preiļos – un pēkšņi pamanīju kādu likumsakarību. Jo tālāk esmu no Krāslavas, jo grūtāk ir strādāt. Nepieciešams ilgāk pielāgoties cilvēkiem, viņi ir citādāki. Krāslavā, tiekoties ar cilvēkiem pirmo reizi kopsapulcē, jūtams, ka komunikācija jau veidojas, esam it kā uz viena viļņa. Citās vietās tikai pēc dažām nodarbībām izdodas noķert šo kopīgo emociju vilni. Tāds, lūk, fenomens!

- Kas, pēc jūsu domām, ir veiksme? Vai jūs varat nosaukt sevi par veiksmīgu cilvēku?

- Es nezinu. Varu teikt tikai to, ka esmu sasniegusi zināmu līmeni, kas saistīts ar manu vēlmju, mērķu un plānu īstenošanu, taču nepārstāju tiekties uz ideālu. Viss, kas man ir tagad, ir tikai sākuma pakāpiens pretim jauniem sasniegumiem. Mācīšana ir process, kas nekad neapstājas, ir jāmeklē jaunas metodes, ir jāmēģina saprast kursantus, jo viņi visi ir dažādi.

- Pēdējais - sieviešu jautājums. Kā lielas aizņemtības un slodzes apstākļos jums izdodas būt arī skaistai?  

- Iespējams, manos gados tas jau ne visai labi izdodas. Bet, ja darbs ir saistīts galvenokārt ar jauniešiem, tad ir nepieciešams turēt latiņu. Pat tad, ja vakarā šķiet, ka krītu no kājām aiz noguruma, tomēr mājās kaut mazliet vēl pakustos uz trenažiera. Ir jāstrādā ar sevi – tas ir panākumu pamats.

- Paldies par interviju!

Elvīra Škutāne,
Aleksandra Tarlecka foto

 

 


Jauna aptauja

Septembris - 2024
P O T C P S S
 
01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14 15
16
17
18
19
20
21 22
23
24
25
26
27
28 29
30
 
piektdiena, 27.09.2024

Dienas foto

  • Jura Rogas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde