„Man vienmēr patika dejot!”

Pievienots: 22.10.2015

 „Reizēm man uzdod jautājumus: „Kāds ir šīs dejas nosaukums? No kurienes ir šīs kustības?” Varu atbildēt, ka visu esmu apguvusi pašmācības ceļā, un mūsu dejas ir stilizētas. Kaut kādas deju kustības atrodu internetā, kaut ko izdomāju pati. Nekādā gadījumā nepretendēju uz to, lai varētu teikt, ka dažādus deju veidus un žanrus mēs izpildām „tīri”, atbilstoši visiem standartiem. Mēs tikai improvizējam un dejojam čigānu, austrumu, kantrī un tautas deju stilā. Dejojam savam priekam! Mans elks ir Aisedora Dunkana, viņas dejas nepakļāvās nekādiem noteikumiem un kanoniem, jo viņa dejoja saskaņā ar savu brīvo un neatkārtojamo stilu”, tā par savu hobiju stāsta deju studijas „Alisa” vadītāja Alla Zabelova. Janvārī deju kolektīvs atzīmēs savas pastāvēšanas 8. gadadienu.

- Alla, zinu, ka jūsu studijā ir vairākas deju grupas. Cik dalībnieču ir jūsu kolektīvā?

- Mūsu studijā darbojas aptuveni 100 dejotāju. Deju grupas (pieaugušajiem un bērniem) ir atvērtas ne tikai Krāslavā, bet arī Robežniekos, Aglonā, Dagdā, Kaplavā. Pašlaik tiek veidotas grupas Izvaltā un Ezerniekos. Lielākā daļa dalībnieču ir lauku iedzīvotājas. Tam ir arī izskaidrojums – pilsētas iedzīvotājiem ir lielāka izvēle, ar ko nodarboties, uz kurieni aiziet savā brīvajā laikā. Pastāv vairāk iespēju pašatklāsmei, sava hobija attīstībai. Laukos izvēle ir daudz pieticīgāka.

- Kāds ir jūsu studijas locekļu vecuma diapazons?

- Nodarboties ar dejām pie mums nāk bērni, sākot ar 4 gadiem, bet visvecākajai kolektīva dalībniecei ir 55 gadi. Pēdējā laikā par mūsu deju studiju interesējas arī seniori. Pagaidām es vēl izvērtēju šo piedāvājumu, bet, iespējams, mēs atvērsim grupu arī gados vecām sievietēm. Kāpēc gan ne, ja cilvēkiem ir tāda vēlēšanās?

- Studijas dalībnieces aktīvi apmeklē ne tikai mēģinājumus, jūsu dejotājas bieži var redzēt arī uz skatuves.

- Jā, pie mums atnāk ne tikai tāpēc, lai iegūtu labu garastāvokli, emocijas un uzlabotu veselību. Cilvēkiem ir svarīgi redzēt sava darba rezultātus, būt novērtētiem skatītāju auditorijā. Turklāt gan bērniem, gan pieaugušajiem gribas kaut kur aizbraukt, apmeklēt citas vietas, redzēt citus kolektīvus, gribas aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Mēs uzstājāmies Daugavpilī, Rīgā, Jēkabpilī, kā arī ārzemēs - Polijā. Lūk, tāda ģeogrāfija.

- Kas ir šo spilgto kostīmu autors?

- Es esmu ne tikai kolektīva vadītāja, bet arī tērpu māksliniece, jo mana pamatprofesija ir šūšanas meistare. Pati izdomāju modeļus un šuju. Sakarā ar to gribu pievērst uzmanību Robežnieku pagasta pārvaldes atsaucībai, vietējā vadība cenšas atbalstīt sava kolektīva dalībnieces. Palīdz ar transportu, nopirka apavus un piešķīra līdzekļus jau ceturtajam tērpu komplektam. Robežnieku grupai ir tikai 3 gadi, bet jau tik daudz ir paveikts!

- Kādas dejas jūs iestudējat pašlaik?

- Apgūstam „latino” stilu. Šujam jaunas kleitas, pēdējā laikā domājam par to, lai tērpi būtu slēgtāki. Tāpēc ka ne visos pasākumos var uzstāties ar vēderdejām. Mūsu plānos - paplašināt repertuāru, apgūt jaunus virzienus un stilus.

- Ar kādam problēmām sastopaties?

- Lielākoties nekādu īpašu problēmu mums nav. Dažreiz rodas problēmsituācijas, kas ir saistītas ar mūsu priekšnesumiem, piemēram, auksti un lietaini laika apstākļi uzstāšanās laikā. Es uztraucos - lai meitenes nebūtu samirkušas, saaukstējušās.

- Vai jūs nekad nedomājat par to, ka viss apnika un vairs negribas nodarboties ar dejām?

- Man ļoti nepatīk mierīga dzīve, bez kustības un dažādu notikumu virknes! Pēc vairākām nodarbību stundām es nejūtu nekādu nogurumu, dejas sniedz man enerģiju, un spēks tikai pieaug. Kamēr varēšu, vienmēr kustēšos!

- Vēlu jums veiksmi un panākumus!

Elvīra Škutāne