Jābūt vēlmei!

Pievienots: 11.11.2015

„Mums vienmēr veicās satikt labus cilvēkus. Mums apkārt vienmēr it tie, kas palīdz ar padomu un atbalstu,” Māris un Dina Skudras labprāt atklāja savas veiksmīgās uzņēmējdarbības noslēpumu.
Kādu dienu, noskatoties televīzijas raidījumu par to, kā un no kādām izejvielām izgatavo desu, ko pārdod veikalos, Māris aizbrauca uz veikalu un nopirka uzgali desu pildīšanai, kas paredzēts gaļas mašīnai. No sākuma izgatavoja kupātus, pēc tam pamazām sāka kūpināt gaļu - sev un paziņām. Bet šovasar ģimene oficiāli reģistrējusi mājražošanas statusu, un tagad arvien pārliecinošāk attīsta savu biznesu.

„Ja kūpinājumi, kurus mēs izgatavojam, garšo mūsu paziņām, tad kāpēc gan nepiedāvāt tos arī citiem cilvēkiem? Tāpēc mēs nolēmām kļūt par mājražotājiem,” paskaidroja Māris. „ Pārtikas un veterinārajā dienestā mums pastāstīja par to, kādas normas jāievēro un kādas prasības jāizpilda. Pēc tam jau ne reizi vien mūs pārbaudīja - viss ir kārtībā.”

„Mārim vienmēr patika gatavot,” pastāstīja Dina. „Kad gaidām viesus, es atbildu par salātiem un uzkodām, bet Māris vienmēr gatavo cepeti.”
„Man patīk ar to nodarboties, sanāk ātri, bieži vien tas ir ekspromts,” turpināja Māris. „Recepte, ko izmantoju gaļas marinēšanai pirms kūpināšanas, izveidojās pakāpeniski. Bija daudz kļūdu, mēģinājumu, eksperimentu. Līdz šim laikam cenšos kaut ko mainīt, lieku klāt jaunas sastāvdaļas, izmēģinu, garšoju un pēc tam atkal uzsāku visu no gala - šis process ir nepārtraukts. Ja sāls ir par maz - slikti, ja ēdiens ir pārsālīts - arī slikti. Nekādu „ķīmiju” neizmantoju, arī etiķa nav manās receptēs. Visu iecienīto skābumiņu gaļai piešķir pavisam cits komponents, par to man pastāstīja kāds ilgdzīvotājs. Dažādu nianšu ir ļoti daudz, gaļas garšu ietekmē pat tas, ar kādu garastāvokli tiek gatavota marināde.”

Kūpināšanai tiek izmantota tikai vietējā gaļa, cūkgaļa - no Aglonas novada, vistas gaļa - no Ķekavas.
„Cūkgaļu mēģinājām iegādāties arī citās vietās,” pavēstīja Māris, „taču bijām spiesti atgriezties pie Aglonas zemnieka. Viņam ir garšīga, maiga gaļa, ar labu smaršu, cepot to, izdalās tauki un eļļa nav vajadzīga.
Mūsu mērķis - kvalitatīvi produkti, mēs nedzenamies pēc lētākām izejvielām. Esam godīgi pret saviem pircējiem, nepārdodam kaķi maisā, vienmēr piedāvājam degustēt mūsu produktus. Galvenais, lai būtu garšīgi, bet peļņa – tā ir jau otršķirīga lieta. No savas pieredzes zinu, ka daudzi cilvēki netic pārdevējiem, tāpēc ka viņus bieži apmāna. Cilvēki par lielu naudu pērk mājas kūpinājumus, bet īstenībā šo gaļu apstrādāja ar tā saucamajiem šķidrajiem dūmiem. Lielākā daļa pārdevēju nevis paši ražo savu produkciju, bet iegādājās gaļas izstrādājumus vairumtirdzniecības bāzēs un pārdod kā mājās gatavoto”.

Savus kūpinājumus Skudras pārdod galvenokārt gadatirgos - Viļānos, Kārsavā, Ludzā, Rēzeknē, Dagdā. Strādā arī pēc pasūtījuma. Viņu gaļas izstrādājumu iesaiņojumā ir redzams zīmols – „Latgales kulinārais mantojums”. Taču Dinai un Mārim jau ir arī sava ideja, ar kādu nosaukumu tiks prezentēti viņu produkti.
„Meitenes no Tūrisma informācijas centra mūs iedrošināja un piedāvāja oficiāli uzsākt savu biznesu. Tatjana Kozačuka prot iedvesmot, iedvest optimismu un pārliecību, ka viss izdosies,” piebilda Dina. „No sākuma bija sarežģīti pārvarēt neveiklības izjūtu - jo pilsētā daudzi mūs pazīst, es strādāju skolā, Māris - policijā. Taču pēc tam pakāpeniski viss nostājās savās vietās. Es zinu, ka mēs nevienu nekrāpjam un ka mēs piedāvājam kvalitatīvos produktus. Galu galā nevis mums jākaunas par to, ka, strādājot valsts iestādēs, mēs esam spiesti meklēt citus variantus, kā var nopelnīt iztikai.”

Dinas un Māra dzīvē, tapāt kā daudzu citu Latvijas iedzīvotāju ģimenēs, bija dažādi laiki. Arī viņi paņēma kredītu mājas remontam, bet, kad iestājās krīze, un darba algas „tika apgrieztas”, bija jādomā, kā izdzīvot.
„Bija jādzēš kredīts,” atceras Māris, „tāpēc vajadzēja grozīties. Ar ko tik mēs nenodarbojāmies – „Tupperware” trauki, kosmētika...”
Tagad ģimenei ir vēl viena nodarbošanās - dvēselei. Mājās dzīvo divi suņi, Dina ar Māri nodarbojas ar kucēnu audzēšanu.
„Agrāk mums bija vienkāršs krancis, bet, kad viņš novecoja, mēs nopirkām labradoru Rinu,” teica Māris. „Pēc tam parādījās Fortūna - franču buldogs. Tolaik nodarboties ar kucēniem vēl nedomājām. Bet pēc tam parunājām ar suņu audzētavas speciālistiem, izgājām speciālos kursus un uzdrošinājāmies. Audzēt kucēnus nav viegli, suņiem ir jāvelta daudz laika, regulāri jāpiedalās izstādēs, un kucēni pirmajos mēnešos pieprasa milzīgu uzmanību.”
Dina papildina: „Cik patīkami ir dzirdēt „paldies”, ko saka nākamie suņu saimnieki, un vērot viņu acis, kad cilvēki paņem kucēnu klēpī, - tajās ir redzama liela laime!”

Lai uzsāktu savu biznesu, ir jābūt vēlmei. Tā nav iedzīvošanās kāre, bet gan vēlēšanās nodarboties ar to, kas patīk. Par to ir pārliecināti Dina un Māris.
„Pat tad, ja cilvēks mīl savu darbu, kā tas ir manā gadījumā, tik un tā ar laiku iestājas ikdienas rutīna,” atzinās Dina. „Skolā katru dienu ir kaut kas jauns, taču nav slikti, ja ir iespēja pievērsties kādai citai nodarbei. Jo vairāk darba, jo vairāk var paspēt izdarīt, tāpēc ka jāsāk rūpīgi plānot savu dienu.”
„Man patīk nodarboties ar savu lietu,” turpināja Māris. „ Gribas turpināt attīstību, tikai laika visam nepietiek. Tāpēc es nolēmu - aiziešu pensijā un tad nopietni nodarbošos ar kūpināšanu.Ir jāiet tikai uz priekšu!”

Visi veiksmīgie cilvēki ir veiksmīgi citādāk. Taču viena kopīga iezīme viņiem tomēr ir - veiksmīgiem cilvēkiem deg acis par savu lietu. Var būt tieši šī gaisma acīs, kas ir atvērtas cilvēkiem, jaunai dienai, iespaidiem, arī ir tas, kas piesaista viņiem labus cilvēkus, ar kuriem ļoti paveicās Dinai un Mārim?

Elvīra Škutāne, autores foto

 Dinas un Māra kūpinājumus var pasūtīt pa tālr. 25959622.