Tagad viņi ir mūsu bērni

Pievienots: 26.11.2015

Atbilstoši tradīcijai pirmajā septembrī pirmklasniekus pie rokas ved uz skolu absolventi. Robežnieku pamatskolas devītās klases skolnieks Andris turēja pie rokas mazo Viku, bet viņa māsa Iveta, kad mācījās devītajā klasē, ieveda zālē pirmklasnieku Slaviku. Ne bērni, ne viņu vecāki tolaik pat nevarēja iedomāties, ka paies tikai daži gadi, un visi viņi kļūs par vienu ģimeni. Vai tā bija nejaušība vai likteņa zīme?
Tagad Rakovsku ģimenē no Robežnieku pagasta ir astoņi cilvēki – tētis Edgars, mamma Tatjana, četri viņu miesīgie bērni - Andris, Iveta, Samanta, Karīna un divi pieņemtie – Vika un Slaviks.

Maija svētdienas rītā, Mātes dienā, Tatjanu un Edgaru pamodināja telefona zvans.

,,Vai varēsiet pieņemt savā ģimenē divus bērnus? Nesteidzieties ar atbildi, padomājiet!” ar tādu neparastu lūgumu pie viņiem vērsās pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne, kura ar patiesu saviļņojumu pastāstīja, ka desmitgadīgā Slavika un divpadsmitgadīgās Vikas māte, kas jau kādu laiku cīnījās ar onkoloģisko slimību, ir mirusi. 

Ko darīt? Kā rīkoties? Tatjana un Edgars, kas ir kopā jau vairāk nekā 20 gadus, ilgi nedomāja, bet nolēma aprunāties ar saviem bērniem.

,,Bērnus, kas palikuši bez vecākiem, aizvedīs uz bērnu namu, taču, ja viņi dzīvos mūsu ģimenē, būs jārēķinās ar to, ka viss, ko es un māte varam dot jums četriem, būs jādala ar seši,” Edgars izskaidroja saviem bērniem izveidojušos situāciju atklāti un pragmatiski, bez liekiem vārdiem.

,,Mēs neesam pret. Kā jūs izlemsiet, tā arī būs,” atbildēja bērni.

Visvairāk par šo ziņu priecājās vidējā meita Samanta, jo viņas vecākais brālis un māsa reti atbrauc mājās. Andris strādā par metinātāju, bet Iveta mācās Saules skolā Daugavpilī. Jaunākā māsa Karīna ir vēl par mazu kopīgām spēlēm, viņai ir tikai 3 gadiņi. Tagad desmitgadīgajai Samantai arī mājās ir draugi, ar kuriem var pavadīt brīvo laiku, jo Vika un Slaviks ir viņas vienaudži.

No sākuma savās jaunajās mājās bija ieradies Slaviks, tas notika jau pirmajā dienā pēc mammas bērēm, bet viņa māsa Vika vēl palika skolas internātā. Nākamajā dienā, uzzinot no brāļa, kādi tur ir apstākļi, meitene arī devās uz savu jauno ģimeni. Internātā viņa vairs neatgriezās. 

Pagāja laiks, kamēr bērni iedzīvojās. Visgrūtāk pārmaiņām pielāgojās Slaviks - viņš noslēdzās sevī, nerunāja ar saviem jaunajiem vecākiem, bija trauksmains un nesmaidīja... Palīdzēja Edgara un Tatjanas vidējā meita Samanta. Viņa ir sabiedriska, jautra, runīga meitene, kas līdzīgi īstam ārstam darīja visu iespējamo, lai Slaviks atgūtos. Viņa bieži čivināja ar zēnu par daždažādām tēmām, viņas galvā vienmēr bija daudz interesantu ideju, ar ko nodarboties visiem bērniem kopā.  

Pagāja laiks, un Slavika sirds sasildījās. Tagad viņam patīk palīdzēt onkulim Edgaram (tā viņš sauc savu audžutēvu) saimniecības darbos - ienest malku mājās un pirtī, piekabināt mucu pie traktora. Pagaidām Slavikam ir maz spēku, bet Edgars priecājās arī par tādu palīdzību, jo Rakovsku ģimenei ir liela saimniecība.

Ar visiem mājas darbiem tiek galā pati Tatjana, bērni palīdz tikai sīkumos. Galvenais, lai bērni labi mācītos un izpildītu visu uzdoto - tāds princips ir Tatjanai. Daudz laika bija jāvelta nodarbībām ar Slaviku. Taču vakara stundas pie burtnīcām un grāmatām sasniedza savu mērķi - Slavika zināšanas un sekmes šo mēnešu laikā manāmi uzlabojās.

Rakovsku mājās vienmēr bija daudz cilvēku - kādu laiku te dzīvoja Tatjanas radi, ģimeni bieži apciemo draugi, un tas nav brīnums, jo tad, kad starp laulātajiem ir mīlestība un saskaņa, arvien spēcīgāka kļūst arī ģimenes aura, kas piesaista apkārtējos ar savu siltumu, mājīgumu un harmoniju.   

,,Pie trokšņa un mūžīgas kustības mājās mēs jau pieradām,” pastāstīja Tatjana. „Un mums nepatīk mierīga dzīve. Labprāt piedalāmies dažādos pasākumos pagastā, braucam uz koncertiem. Vasarā ar bērniem daudz ceļojam! Kad bijām jaunāki, varējām ar „Т40” vairākus kilometrus braukt uz diskotēku.”

Mājas rutīnu un ikdienas rūpes par bērniem Tatjana apvieno ar jogas un deju nodarbībām, kuras apmeklē jau divus gadus. No sākuma deju studijā „Alisa” Tatjana dejoja savam priekam, bet tagad šis kolektīvs visai bieži uzstājas dažādos pasākumos un svētkos un priecē skatītājus ne tikai savā pagastā, bet arī aiz tā robežām.

Rakovski vienmēr labprāt svin ģimenes svētkus – obligāti rīko dzimšanas dienas svinības, vasarā neiztiek bez Jāņu ugunskura, bet ziemā rotā Ziemassvētku eglīti. 

,,Jaungada naktī pēc 12-tiem visa mūsu ģimene pulcējas pagalmā, lai priecātos par uguņošanu,” pastāstīja Tatjana, „kad atgriežamies mājās, atrodam zem eglītes dāvanas, ko atnesa Salavecis.”

Slavikam un Vikai gaidāmie Ziemassvētki būs pirmie viņu jaunajā ģimenē. Vika jau tagad sapņo par sensora telefonu. Vai Salavecis varēs uzdāvināt meitenei tik dārgu dāvanu, Tatjana un Edgars pagaidām nezina, to rādīs laiks.

,,Mēs cenšamies izturēties pret visiem saviem bērniem vienādi, ja ir, par ko sodīt, tad sodu par sliktu uzvedību saņem visi,” ar smaidu sacīja Tatjana. „Es nejautāju Slavikam un Vikai par viņu iepriekšējo dzīvi. Man galvenais, lai viņiem pie mums būtu labi.”

Tatjana un Edgars sapņo par to, lai visi viņu bērni paliktu dzīvot dzimtenē, lai atrastu darbu, kas viņiem būtu interesants, lai spētu atbildēt par savām rīcībām, būtu draudzīgi, atbalstītu un palīdzētu cits citam.

Ko viņi ieteiktu tiem cilvēkiem, kas grib, bet pagaidām neuzdrošinās pieņemt ģimenē audžu bērnus?

,,Pamēģiniet!” teica Edgars, „ja izdosies, būs labi. Bet, ja neizdosies - neviens jūs nenosodīs.”

Edgaram un Tatjanai tas izdevās.

,,Mēs ļoti pieķērāmies Slavikam un Vikai - tagad viņi ir mūsu bērni, un es viņus nevienam neatdošu!” Tatjana runāja klusi, bet ar tādu intonāciju, ka ir skaidrs – tiešām neatdos.

Viņiem nav laika domāt par grūtībām, nav laika sūdzēties par dzīvi. Ja kaut kas palīdz, pasaka paldies. Ja palīdzības nav, nebēdāsies. Tatjana un Edgars ir pieraduši paļauties tikai uz saviem spēkiem. 

Elvīra Škutāne, autores foto