Gadsimta robeža ir pārvarēta

Pievienots: 23.11.2015

 ,,Mani sveic kā ministri! Nekad nedomāju, ka man būs veltīts tik daudz uzmanības!” Nadežda Vorona ar smaidu un samulsušu skatienu pieņēma ziedus un dāvanas.  Piedrujas pagasta pārvaldes un Krāslavas novada pašvaldības pārstāvji sveica Krāslavas iedzīvotāju Nadeždu Voronu 100 gadu jubilejā.
Simt rozes - radinieka dāvana, meitas izceptā pīrāga smarža, tējas aromāts, bagātīgs svētku galds - viss liecināja par to, ka šajās mājās gaidīja un gatavojās jubilejas dienai, kas ir ļoti svarīga ģimenei.

Nadežda Vorona ir dzimusi Piedrujas pagastā, stiprā un strādīgā ģimenē. Deviņu bērnu vidū viņa bija piektā. Kad apprecējās, kopā ar vīru Josifu un bērniem turpināja dzīvot vecāku mājās. Darba pietika visiem - ģimenei bija liela saimniecība: zirgi, govis, aitas, cūku ferma, zosis, pīles, vistas.

Jubilāres meita Lilija pastāstīja: „Mana vecmāmiņa bija īsta „padomes ēka”. Viņa braši vadīja visus saimniecības darbus, un tā auga, riņķī griezdamās. Pat toreizējais Latvijas Republikas prezidents Kārlis Ulmanis plānoja apmeklēt šo lauku sētu. Taču nepaspēja, atnāca padomju vara.”

Jaunajai varai patika plaša un izturīga māja, un ģimenei lika pamest savu mājokli. Vienā mājas pusē izvietoja ciema padomi, citā - sākumskolu.

Nadeždas tēvs bija spiests pārdot visus graudus, lai nomaksātu nodokļus. Drīz vien no visas lielās saimniecības nekas nepalika, izdevās izlūgties, lai ģimenei atstātu vismaz vienu govi - bērniem bija vajadzīgs piens.

Pēc tādiem notikumiem tēvs, kurš ir nācis no Baltkrievijas, nolēma atgriezties savā dzimtenē. Netālu, aiz upes, sādža ar nosaukumu Novoje selo viņam atļāva dzīvot kādā tukšā mājā.

,,Es un māsa bieži skrējām ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa,” atceras Lilija.  ,,Vecmāmiņa atcerējās savas dzimtās vietas un ļoti ilgojās pēc tām.”

Kad sākās karš, un norisinājās mobilizācija padomju armijā, Nadeždas Voronas vīru uz fronti nepaņēma, atstāja apsargāt robežu, kur viņš dienēja arī pirms tam. Taču no dienesta vācu armijā izvairīties neizdevās, Josifu mobilizēja, un drīz vien viņš nokļuva gūstā, bet vēlāk tika izsūtīts uz Magadanu. Ilgu laiku ģimene neko nezināja par viņu, jo nekādus paziņojumus par viņa nāvi nesaņēma, tāpēc arī nebija zināms, vai viņš ir dzīvs vai kritis karā. Tikai pēc daudziem gadiem, kad dzimtenē atgriezās viņa novadnieks, kurš arī bija izsūtīts, Nadeždai paziņoja, ka viņas vīrs ir dzīvs.

,,Viņš strādā nometinājumā, taču stipri dzer,” tādus jaunumus uzzināja viņa par savu vīru. „Sauciet viņu mājās, citādi cilvēks aizies bojā.”

,,Tēti, brauciet pie mums!” es uzrakstīju tēvam vēstuli un aizsūtīju viņam arī mūsu fotogrāfijas,” atceras Lilija.  ,,Un viņš atbrauca pie mums, un dzīvoja kopā ar mammu vēl vairāk nekā 20 gadus. Katra izsūtījuma diena bija kā staigāšana pa naža asmeni, katru dienu - nāves gaidās. Tēvs atgriezās pie mums, būdams jau ļoti slims cilvēks, viņš briesmīgi dzēra. Mājās viss turējās uz mammas pleciem.”

Neskatoties uz slimību, Josifam bija zelta rokas, no koka viņš varēja uztaisīt pilnīgi visu. Nadežda rīkojās uzstājīgi, un drīz vien ģimenei jau bija jauna māja un visas nepieciešamās celtnes.

,,Protams, divas trešdaļas no visiem darbiem un raizēm, kas bija saistīti ar mājas celtniecību, gūlās uz mammas pleciem”, turpināja Lilija. „Viņa ļoti daudz strādāja. Atceros, ka viņa bija neliela auguma, vāja, novārgusi pastāvīgas nervozēšanas dēļ, neizgulējusies un pusbadā, no rīta līdz pat naktij kā vāvere ritenī.”

Nadežda Vorona visa sava ilgā mūža garumā ne reizi nebija vērsusies ātrajā palīdzībā un nekad nav ārstējusies slimnīcā (divas dienas, kad viņai operēja acs kataraktu, te var neskaitīt). Pēc Lilijas domām, viņas māte ar savu dzīvi apgāž daudzus mediķu apgalvojumus.

,,Piemēram, mēs bieži dzirdam, ka katru dienu jāizdzer ne mazāk kā divi litri ūdens. Kolhozu laikos sievietes jau pašā rīta agrumā gāja uz darbu un veselu dienu strādāja saulgozī, un viņām nebija, kur padzerties,” pastāstīja Lilija. „No bērnības atceros, kā viņas, svelmes nogurdinātas, vakarpusē skrēja uz mājām un metās upē – plunkš! Mamma strādāja, sevi nežēlodama – pļāva sienu, kūla rudzus un sasēja tos kūļos. Visu mūžu - darbs laukkopībā. Un, kad saslima slaucējas, tad viņa gāja arī uz fermu slaucīt govis. Un ko viņa ēda! Tagad mums saka, ka visi žāvējumi un kūpinājumi ir ļoti kaitīgi veselībai. Taču mēs tolaik ēdam pārsvarā tikai tādu gaļu, jo gatavot nebija laika. Mamma cepa maizi, vārīja kartupeļus, bet žāvējumi bija bēniņos. Mēs ēdām tos ar aukstiem vārītiem kartupeļiem un ar sīpoliem.”

Ar dziļu sarūgtinājumu sirdī, kas ir pazīstams vēl kopš jaunības dienām, kad meitenes dvēseli ievainoja netaisnība, jo bija atņemtas dzimtās mājas un viss, kas piederēja viņas ģimenes locekļiem, kuri strādāja vaiga sviedros, Nadežda Vorona dzīvoja visu mūžu. Apzīmējumu „tautas ienaidnieks” līdz šim laikam nekādi neizdodas izdzēst no atmiņas. 

,,Ar dvēseles brūcēm, ko atstāja 40.-ie gadi, mamma nodzīvoja visu mūžu,” atzinās Lilija.  

Pie tējas tasītes meita atcerējās ainas no savas mātes garās un sarežģītās dzīves. Viņas acīs mirdzēja prieks, kaut gan brīžiem spīdēja arī asaras. Tad Nadežda Vorona pieskārās viņas rokai un klusi teica: „Nu ko tu dari? Kāpēc tu stāsti par to, kas jau sen ir pagājis? Labāk pacienā mūsu viesus! Pielej vīnu!”

Tagad vecmāmiņai un vecvecmāmiņai ir divi mazbērni un četri mazmazbērni. Viņa vienmēr ir visu ģimenes jaunumu lietas kursā. Zina arī par notikumiem valstī un pasaulē - klausās radio. Nesen viņa pati aizgāja uz baznīcu, lai baudītu Svēto vakarēdienu. Uzkāpa pie altāra un noskūpstīja krustu.

,,Skolotāji man ieteica mācieties tālāk, bet vecāki neatļāva, jo nebija, kam strādāt mājās. Es pabeidzu tikai 4 klases un paspēju mācīties gan baltkrievu, gan latviešu skolā. Pirmos pantiņus, ko iemācījos latviešu valodā, atceros līdz šim laikam. Varu noskaitīt!” šķelmīgi smaidot, piedāvāja Nadežda Vorona un tad droši un tekoši sāka deklamēt tautasdziesmu.

Bērziņš mani aicināja:
Nāc, meitiņa, slotu griezt!
Griez zariņus, pazarītes,
Negriez pašu galotnīti;
Lai palika galotnīte
Vējiņam vēdināt,
Vējiņam vēdināt,
Putniņam uzmesties,
Putniņam uzmesties,
Man pašam lepoties.

Elvīra Škutāne, autores foto