Šķiet, nesen tas bija…

Pievienots: 12.02.2021

Šķiet, nesen tas bija.
Tomēr - tik tuvu. Tik blakus.
Ikdiena tālā iepinās matos, ieauga ādā.
Palika mana un tava uz mūžu.
Cik priekpilni, jēgpilni un klusi mēs bijām,
Cik kopīgi augām, lai veidotu
Sevi. Un katru no mums.
Cik, cik…vai nesen? Vai
Tikko…
Es nezinu. Tas vienmēr būs
Jautājums, kas uzjundīs asaru lāsi..
Tik tīru un vieglu,
Tik spožu un mirdzošu…
Ingrīda Freidenfelde (Ingrīda Grundāne) 2001. gada absolvente

Izsenis katru gadu pirmajā februāra sestdienā daudzās skolās notiek dzīva rosība un katru pārņem dīvaini nereāla laika sajūta. Arī šogad Krāslavas Valsts ģimnāzijā, „tik un tā laikam spītējot”, notika absolventu tikšanās, tikai ne skolā, bet katram savās mājās. Pulcējās skolai piederīgie - tie, kuri gribēja iedvesmoties, kavēties atmiņās, atgriezties bērnībā, jaunībā, enerģētiski uzlādēties un smelt skolas avota veldzi.

Covid-19 laikam spītējot, nevienam neienāca prātā doma nerīkot, netikties, atcelt. Ikgadējā skolas tradīcija - 12. klašu skolēniem veidot filmu „No februāra līdz februārim”- šogad bija izaicinājums un īsts pārbaudījums. Klašu audzinātāju, Aijas Jakoveles un Lienes Andžānes, mudināti, 12-tie veiksmīgi tika galā.

Videosižetos godā jubilejas gadu - 1971., 1976., 1981., 1986., 1991., 1996., 2001., 2006., 2011., 2016., 2020. - absolventus un pedagogus. Emocionālais 12. klašu skolēnu un direktora Jāņa Tukāna vēstījums neatstāja vienaldzīgu nevienu. Pārliecība, ka skolas vēstures lappuses pāršķirtas nevis formāli, bet izjūtot, cītīgi atlasot materiālu. 12.klašu skolēnu filma liek aizdomāties, ieinteresēt un noskatīties vēlreiz. 12. klašu stafete tiek nodota 11. klašu skolēniem un klašu audzinātājām Olgai Saričevai un Dainai Andžānei, un jādomā par jaunām vēstures lappusēm, sākot ar 2021. gada 7. februāri.

Aicinājumam iesūtīt skolai jubilejas gadu absolventu video vai fotomateriālu atsaucās 1981., 2001., 2011. gadu absolventi. Visās prezentācijās tuvas un pazīstamas sejas, visas savējās. Katrs savulaik ieguldījis sevī un skolā. Video skatoties, par katru ataust atmiņā kas īpašs, tikai šim cilvēkam raksturīgais — dejoja deju kolektīvā, dziedāja korī, ansamblī, spēlēja orķestrī, piedalījās ZPD konferencēs reģiona un valsts līmenī, debašu turnīros, aktīvs skolēnu parlamentā, Skolas padomē, novadpētnieks, veidoja skolas avīzi, spēlēja teātrī, organizēja Žetonu vakaru, iesaistījās starptautiskajos projektos, Angļu klubā, pārstāvēja skolu dažāda līmeņa sporta sacensībās. Varētu saukt vēl, vēl un vēl. Bet pa starpu par katru no jums ir ļoti personisks skaists stāsts par cilvēcisko - sirsnīgs, izpalīdzīgs, smukākā meitene, jokdaris, kompānijas dvēsele…

Katrā video - absolventu sirsnīgais paldies skolai, skolotājiem, klasesbiedriem, darbiniekiem. Jūtamies lepni un lielīgi! Paldies katram no jums par atvēlēto laiku savai skolai un veltījumiem.

Krāslavas Valsts ģimnāzijai ir skolotājas Janīnas Gekišas izveidotās un paliekošās gadagrāmatas - 2002. gadā „Atmiņu gaisma pāri gadiem”, 2008. gadā „Skola, tevī ieausts rīta spožums” un 2012. gadā „Mēs esam pusceļā uz tevi”. 2023. gads būs Krāslavas Valsts ģimnāzijas 100. jubilejas gads. Laika periods no 2012. gada ir bijis un būs notikumu un spilgtu personību bagāts. Laiks tīt atmiņu kamolu un ieaust sevi Krāslavas Valsts ģimnāzijas vēsturē.

Vēlamies padalīties ar 2001. gada absolventes Ingrīdas Freidenfeldes (Grundānes) sirsnīgo vēstījumu skolai -

Nav lielākas laimes par bērnību;
Tu esi pats un Tevī ir cerības.
Katram savas, bet plašas:
-Es būšu saldējuma pārdevējs cēls
un pārdošu omēm citrona miziņas klāt.
-Es rakstīšu lugas, lai aktieri spēlē lomas.
-Es raudzīšos mākoņos un cepšu pankūkas mammai.
-Es dejošu virpuļa deju ar sauli,
Sitot papēdīšus pret skatuves grīdu.
-Es veidošu mājas - augstu līdz debesīm celšu,
lai skatītu sauli.
-Es lasīšu pasakas bērniem,
lai viņi ceļotu vienmēr.
-Es lidošu augstu pie zvaigznēm,
raudzīšos zemē no augšas.
- Es pārdošu lelles,
tās maziņās ar lielajām pogām acu vietā,
dodot tām laimi no sevis.
To stāstījām savām mammām un tētiem, uzsākot skolu,
Un esam jau citur un citi.
Ir izvēles lielas un mazas, plašas un šauras.
Bet viss tika būvēts un lolots skolā,
Kur augām kā koki stabili, cēli.
Mēs augām ik mirkli, ļaujoties vēja plūsmām.
Izbaudot ūdeņus dziļos,
Izjūtot uguns liesmas,
Izelpojot gaismu caur sevi uz pasauli
Un pieņemot zinību vārdus ik dienu.
Šķiet nesen tas bija.
Tomēr - tik tuvu. Tik blakus.
Ikdiena tālā iepinās matos, ieauga ādā.
Palika mana un Tava uz mūžu.
Cik priekpilni, jēgpilni un klusi mēs bijām,
Cik kopīgi augām, lai veidotu sevi.
Un katru no mums.
Cik, cik…vai nesen? Vai tikko…
Es nezinu.
Tas vienmēr būs jautājums, kas uzjundīs asaru lāsi…
Tik tīru un vieglu. Tik spožu un mirdzošu.
Skola ir mājas,
Tikpat lielas un plašas, kas gaida…
Gaida, lai taptu, gaida, lai dotu…
Gaida, lai vienkārši sagaidītu, katru šajā nu jau pasaku valstī,
kur viss šķiet Tavs, Savs, Mūsu.