Daudzpusīgā Jeļena Vorošilova

Pievienots: 17.02.2016

Krāslavas novada centrālā bibliotēka turpina popularizēt mūsu novada spilgtākās personības. Nesen uz dzejas pēcpusdienu „Latgale, pa Tavām takām mīlestības mūžu eju” bibliotēkas lasītavā sapulcējās krāslavietes Jeļenas Vorošilovas dzejas cienītāji, kuri ne tikai klausījās dzeju, bet arī uzdeva dažādus viņus interesējošus jautājumus.

Jeļena visu darba mūžu ir palikusi uzticīga savai pirmajai darba vietai - pirmsskolas izglītības iestādē (PII) „Pīlādzītis” viņa uzsāka strādāt uzreiz pēc skolas 16 gadu vecumā. Patiesi tā ir - toreiz uzticēja bērnus arī tik jauniem darbiniekiem! Laika gaitā viņa kļuvusi pieredzes bagāta pedagoģe, un ir arī Krāslavas novada pirmsskolas skolotāju Metodiskās apvienības vadītāja, kā arī citādi ļoti aktīvs cilvēks: piedalās pašdarbības amatierkolektīvos, raksta projektus, veic dažādas aktivitātes pilsētā, izstrādā metodiskos materiālus savā pamatdarbā un visu paspēj! Bet vislielākā sirdsdegsme tiek veltīta tieši dzejai, kas viņai mīļa, visiem saprotama, publicēta daudzos krājumos un arī presē.

Jeļena ieskatu savas daiļrades lappusēs sāka nevis ar dzejoļu lasīšanu, bet paškritisku frāzi: „Esmu ļoti kritiska pret savu daiļradi, man nav mērķis par jebkuru cenu publicēties vai izdot savu grāmatu, bet, ja ir iespēja līdzi citiem pamācīties un darboties, mēģinu to izmantot.”

Neapzināti kaut kādas ritmiskas dzejas rindiņas Jeļena dungojusi jau bērnībā, skrienot pa pieneņu lauku vai citādi. Apzināti dzejot sākusi pusaudžu gados, kad dzejoļus raksta daudzi, jo ir pirmā mīlestība, pirmie draugi, pirmie spilgti pārdzīvojumi, taču daudzi pēc laika dzejošanai atmet ar roku. Ilgu posmu dzeju nerakstīja arī Jeļena, kopš 18 gadu vecuma izgāja pie vīra. Ģimenes dzīve aizrāva, nebija laika un iedvesmas.

„Dzeju atkal sāku sacerēt tikai 2005. gadā, kad paliku brīvāka, patstāvīgāka, pašpārliecinātāka un sapratu, ka dzeja tomēr nav muļķības un kādam tas varētu būt interesanti,” turpina Jeļena. „Pārsvarā rakstu krievu valodā, jo tā man dzimtā, bet ir daži dzejoļi latviski. Mūsu paaudzei tagad ir liela veiksme - ir internets un var uzzināt, kur kādi projekti, tāpēc ir vienkāršāk realizēt savas ieceres un plānus. Nejauši ieraudzīju sludinājumu, ka Rēzeknē komplektē kārtējo Latgales dzejnieku dzejas almanahu par Latgalei veltītu tēmu.”

Jeļenai ir dzeja, kas veltīta Krāslavai, latviski un krieviski. Tā kā dzīvojam pie Daugavas, tā mums visiem ir tuva un mīļa, un Jeļenai ir arī dzejolis par Daugavu. Ir dzeja, kas veltīta dzīvesbiedram dzimšanas dienā, un aptverts daudz citas tematikas.

Viņa oficiāli sāka publicēties 1992. gadā. Pat neatceras, kā toreiz uzzināja par Sanktpēterburgas žurnālu „Mansarda” un tā speciālo izdevumu dzejniekiem, bet tieši šajā plānajā, skolēnu burtnīcu atgādinošajā pielikumā tika publicēta viņas pirmā dzeja, kas parakstīta vēl meitas uzvārdā. Dzejolis stāsta par pusaudža dvēseles dziļajiem pārdzīvojumiem, tam iedvesmu smēlusies no slavenajām krievu dzejniecēm Ahmatovas un Cvetajevas. Jeļena uzskata, ka dzeju var iemācīties rakstīt, bet jābūt pamatam - ritma izjūtai. Nākamais nosacījums - jābūt gudram, vispusīgi izglītotam cilvēkam, tālab dzejniekam daudz jālasa, teksts „jāizlaiž” caur sevi, jāspēj to izdzīvot, lai gūtu savus pārdzīvojumus. Protams, ir jāmāk izteikt savas domas skaisti un personīgi, un tas jau ir smags darbs.

Jeļena: „Paldies vecmāmiņai, kura ar mani bērnībā izlasīja daudz grāmatiņu, pasaku, dziesmu - tas ir viņas nopelns. Paldies mammai par iedoto muzikālo dzirdi, jo viņa pati daudz dziedāja un iemācīja mani. Skolai paldies par to, ka ielika pamatus, iedeva gudrību un iemācīja paškritiku. Skola talanta attīstībā dod ļoti daudz, ja tur ir talantīgs valodas un literatūras skolotājs, tad 50% jau ielikti, pārējais - pašas darbs. Jaunajiem dzejniekiem iesaku nerādīt uzreiz savus dzejoļus radiem un tuviniekiem, jo mammai un draudzenēm tie noteikti patiks, bet ir nepieciešama kritiska attieksme. Un nekādā gadījumā tikko tapušu dzeju nevar izlikt internetā, jo rīt no rīta par to varbūt būs tāds kauns, bet neko vairs nevarēs labot. Labam dzejolim ir jānobriest. Man ir bijis tā, ka pat jau izdotajā dzejā konstatēju, ka šo to tomēr vajadzēja rakstīt citādāk, vajadzēja palabot.”

Jeļenai ir arī savā ziņā eksperimentāla dzeja. Daugavpils dzejas krājumā ir publicēts viņas dzejolis „Daugava” latviski, bet tam ir arī krievu versija, turklāt pirmie katras rindiņas burti veido upes vārdu, un tā ir gan oriģinālvalodā, gan tulkojumā. Interneta resursos Jeļena sazinājās ar kādu sievieti, kura pārtulkoja viņas dzejoli krieviski un, kā Jeļena apgalvo, viņai pašai tik labi nebūtu sanācis. Tālab dzejniece uzskata, ka iztulkotam dzejolim apakšā būtu jānorāda arī tulkotāja vārds. Pasākuma gaitā dzejniece atbildēja arī uz klātesošo jautājumiem.

- Kad jums „rakstās” labāk – dienā, vakarā, naktī?

- Citreiz varu atsūtīt e-pastu 5 no rīta, un tie, kas mani pazīst, nebrīnās. Jo es esmu nakts putns, varu pat plkst. 2-os naktī negulēt un strādāt. Idejas rodas pēc desmitiem vakarā. Naktī man arī vieglāk „domājas”, jo neviens netraucē. Arī pēc pasūtījuma dzeja „rakstās” labi, tāpat viegli „rakstās”, kad pašai slikti – tāda kā terapija. Kad jūties laimīga, tad „nerakstās”. Fenomens, ko nevaru izskaidrot.

- Vai ir ieskaņotas dziesmas pēc jūsu dzejas vārdiem?

- Es diemžēl neorientējos notīs, tālab dziesmas man pašai rakstīt sarežģīti. Es varu dziedāt. Tomēr ir 2-3 dziesmas, kas uzrakstītas pēc manas dzejas, bet nezinu, cik plaši tās skanējušas.

- Grūti rakstīt dzeju?

- Grūti, ja tā ir dzeja šī vārda patiesajā nozīmē. Var, kā es saku, rakstīt uz ceļgala, piecās minūtēs dzimst atskaņas, un daudzi ar to grēko. Sak, tāpat būs labi, ko pūlēties. Bet tajā nebūs kvalitātes, jēgas, dziļas pamatdomas. Lai tas viss būtu, ir daudz jāstrādā, jālasa daudz literatūras, jāiepazīst dzeja un jāatrod sava dzeja.

- Kāpēc neesat izdevusi savas dzejas grāmatu?

- Izdot grāmatas – tā ir komercija, un pētījumi liecina, ka vissliktāk tiek pārdota dzeja, to lasa vismazāk. Tā kā pamatā rakstu krieviski, tad Latvijā šādu krājumu vispār nav iespējams izdot, jo tas nevarēs sevi atpelnīt.

- Vai skarbi komentāri kaut kā ietekmē dzejnieku?

- Ietekmē negatīvi. Internetam ir savi plusi un mīnusi. Jauniem, topošajiem dzejniekiem es ieteiktu atrast portālus, kuros ir redaktori. Visprātīgākais ir publicēt savu dzeju caur redaktoru, kurš ir svešs cilvēks, kurš tevi nepazīst un nevis noniecinās, bet dos rekomendācijas, ko vari savā darbā uzlabot. Arī tā publika, kas šādos portālos lasa dzeju, ir inteliģenta un nav tik skarba kā citviet. Bet jums ir taisnība - nepamatota kritika var ļoti dziļi aizvainot.

- Kur smeļaties iedvesmu?

- Patiesībā es maz lasu, citreiz pat piespiežu sevi izlasīt grāmatu. Mūsdienās ir liela aizņemtība ar dažādiem darbiem, grāmatas lasīšanai paliek vasara, atvaļinājums. Mīļākais dzejnieks kopš skolas gadiem līdz šodienai ir Majakovskis, kuru bieži pārlasu un kura dzeja man ļoti patīk.

- Kad izlasīts daudz dzejas, rakstot savu, ielec svešas rindiņas. Vai nav gadījies saskarties ar plaģiātu?

- Daudziem tā gadās, bet man nav bijis tā, ka dzejā „ielēktu” sveša rindiņa. Kaut kāds iekšējais zvaniņš nozvana. Kaut kas no sižeta līnijas, noskaņas – trāpās, bet nevar izdomāt velosipēdu. Jo tālāk, jo grūtāk ir jauniem dzejniekiem radīt oriģinālus darbus.

- Vai rakstāt dzeju bērniem?

- Bērniem dzimst dzejoli tikai pēc vajadzības, bet es tos nevērtēju kā dzeju. Man nesanāktu dzeja bērniem šī vārda īstajā izpratnē.

Nobeigumā gribu pateikt, ka katram ir jāmīl sevi un visus apkārtējos, jo mīlestība ir pats svarīgākais dzīvē. Ja viss būs melnās krāsās, dzīvot būs pārāk grūti.

Juris Roga, autora foto