Šajos vārdos ir kāds šifrs, kāda atslēga...

Pievienots: 18.03.2016

Vienā no skaistajām pavasara dienām Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā ar dzejas cienītājiem un lasītajiem tikās Inga Pizāne – Dilba, lai pastāstītu par savas dzejas debijas krājumu „Tu neesi sniegs”, kas tapis sadarbībā ar ļoti labu redaktoru, slaveno Jāni Rokpelni, un pirms mēneša iespiests izdevniecībā „Jāņa Rozes apgāds”. Krājuma mīkstajos vākos ir 62 lappuses un vairāki desmiti dzejoļu par mīlestības tēmu. „Ingas Pizānes dzeja šo senseno attiecību tēlojumā ir psiholoģiski smalka, negaidītiem pavērsieniem, paradoksiem bagāta un profesionāli izkopta," tā Jānis Rokpelnis. Jaunās dzejnieces debijas krājums arī pirmajās krājuma lasītāju atsauksmēs ir slavēts par skaisto, lirisko un lasītāju uzrunājošo dzeju.

Pasākuma laikā dzejniece pieņēma sirsnīgus apsveikumus un dalīja autogrāfus. Viņu sveica arī ģimnāzijas skolotāji. Aleksandrs Kadenecs sacīja, ka Ingas dzejoļi ir labi lasāmi, viegli paliek atmiņā, nupat vienu iegaumējis. Novēlēja izdot krājumu par Krāslavu. Savukārt Janīna Gekiša pauda prieku par visiem krāslaviešiem, kuri mūs iepriecina gan ar gleznām, gan ar dzeju, gan ar citām mākslām: „Šodien saskārāmies ar vārda mākslu. Skolas vēstures grāmatā ir divi Ingas dzejoļi, un es gribu viņai uzdāvināt šo vēstures grāmatu!”

Pasākuma gaitā Inga nolasīja vairākus dzejoļus no debijas krājuma, pievērsās stāstam par to, kā nonāca līdz šim nozīmīgajam brīdim – krājuma izdošanai, kā arī atbildēja uz jautājumiem.

„Ceļš nebija īss, jau vidusskolas laikā sapratu, ka tas ir sācies, bet, ka tas būs tik garš, es nevarēju iedomāties,” sacīja Inga. „Šķita, raksti dzejoļus, jo tie tev ir sakrājušies, un bezmaz vai uzreiz tos var publicēt vai drukāt grāmatu. Par laimi, bija cilvēki, kuri mani laicīgi atrunāja no tāda pārsteidzīga soļa, jo tomēr arī dzejā ir jāizaug līdz noteiktam līmenim, kad tu to grāmatu vari izdot. Kad es pati sapratu, ka brīdis klāt, uzrunāju Jāni Rokpelni, ar kuru agrāk bija izveidojusies sadarbība dzejas jomā. Savulaik pieteicos dzejas meistardarbnīcā, izrādījās, ka viņš ir tas skolotājs. Reizi nedēļā mums bija teorētiskās un praktiskās nodarbības, daždažādi zemapziņas treniņi, visam bija jāiziet cauri, jo, kā saka, lai pārkāptu dzejas likumus, kā arī es to daru, vispirms ir tie jāiemācās. Pēc meistardarbnīcas pagāja ilgs laiks, turpināju rakstīt līdz brīdim, kad sapratu, ka vairs nevar atstāt visu pašplūsmā. Uzrunāju Rokpelni, jo viņš ir tas cilvēks, kurš mani dzejā pazīst vislabāk no maniem pirmajiem līdz jaunākajiem dzejoļiem. Ticu, ka Rokpelnis atlasīja labāko materiālu no tā, kāds pieejams manos failos un papīra lapās. Kopā izšķirstījām visus dzejoļus, atlasījām, labojām, brīžiem kaut ko saīsinājām, tad sniedzām projektu Kultūrkapitāla fondā, kas to atbalstīja.”

- Kādi dzejoļi ir iekļauti debijas krājumā? Tie, kas dzirdēti iepriekšējā tikšanās reizē (pirms trīs gadiem Inga jau lasīja savu dzeju bibliotēkas telpās)? Vai no pašiem pirmajiem dzejoļiem ir kāds iekļauts?

- Rokpelnis man sacīja, ka manā daiļradē ir noteikts posms, kad tapuši labākie dzejoļi, un tas ir aptuveni 2010.-2012. gads, lielākoties krājumā iekļauti šī laikaposma dzejoļi. Ir arī jaunāki, bet no tās mūsu pirmās tikšanās, kad bibliotēkā lasīju Parīzes dzejoļus… Viņš tos izsvītroja laukā un sacīja, ka tie ir banāli: „..laikam tu tur biji iemīlējusies!” Varbūt es arī biju tajā pilsētā iemīlējusies, bet viņam šķita, ka tie skan klišejiski un, viņaprāt, Parīzi visi redz tieši tā. Tā kā viņš ir mana krājuma redaktors, es uzticējos viņa gaumei. Ja atlasītu es pati, viss būtu daudz haotiskāk, un kompozīcija nemaz nebūtu sanākusi tieši tāda. Kaut gan atlasīto dzejoļu secību krājumā es varēju noteikt pati, un to, ka krājums sākas un beidzas ar pavasari, es izdomāju pati. Vecākais dzejolis tapis kādā 2006. vai 2007. gadā, bet pirmo tur nav. Dzeju es rakstu gadus piecpadsmit, pirmie bija kā treniņš ceļā uz krājumu.

- Vai tu spēj atcerēties, sakarā ar ko uzrakstīts vai kurā vietā tapis tas vai cits dzejolis?

- Lielu daļu es varu atcerēties. Piemēram, viens dzejolis tapis laikā, kad es piedalījos Mākslas akadēmijas pasākumā, kur apkārt bija tirdziņi, meistardarbnīcas. Mūs ieveda telpā, kur bija daudz jauno mākslinieku radītu gleznu, tur ļāva uzturēties 3-4 stundas un uzrakstīt dzeju par vienu no tām. Tur man tapa vairāki dzejoļi, bet tikai viens iekļuva krājumā (nolasa).

Bieži vien ir tā, ka kādā vietā pilsētā piefiksēju prātā pirmo rindiņu, aizbraucu mājas un tad uzrakstu dzejoli. Kāds cits dzejolis tapis pēc teātra izrādes: izgāju laukā no ēkas, bija lietus, atvēru lietussargu un tad pamanīju, ka visi, kuri skatījās izrādi, aiznes tos iespaidus katrs uz savu pusi, paliek atmiņas.

- Kur šobrīd strādā? Vai arvien izdevumā „Precos”?

- Dažus gadus tajā nostrādāju, tad pati apprecējos, un dzīve piespēlēja jaunu izaicinājumu - pieteicos konkursā par reklāmas tekstiem uzņēmumā „Jānis Roze”, kurā manu darbu paņēma un piedāvāja tālāku sadarbību. Tagad lielākoties rakstu šim uzņēmumam tekstiņus, reklāmas, TV reklāmas, kā arī sociālā tīkla tīmekļa vietnēs „Facebook” un „Twitter”. Mans darbs ir saistīts ar tekstiem un rakstību. Bet žurnāls „Precos” joprojām pastāv. Iepriekšējā numurā vēl biju kaut ko uzrakstījusi, bet tagad top numurs, kurā laikam nekas nebūs no manis.

- Tev ir savs emuārs internetā, kur apskatāmas daudzas bildes par Krāslavu. Ko tev nozīmē Krāslava?

- Krāslava man ir ļoti tuva pilsētā, dzimtā vieta, un nevienā pilsētā Latvijā nav tādas sajūtas, kāda ir šeit. Man joprojām, kad atbraucu ciemos, gribas bildēt pilsētu un kaut kādā veidā paņemt sev līdzi uz Rīgu.

- Nav domas atgriezties?

- Nav tā, ka es negribētu atgriezties, bet šajā dzīves posmā man svarīgi izbaudīt lielākas iespējas un vēl mazliet iztrakoties kultūras lauciņā. Nekad nesaku un neteikšu, ka negribu atgriezties. Protams, ka gribu, jo Rīga ir tuva pavisam citādā veidā nekā Krāslava.

- Ir dzejoļi, kas, kā tev šķiet, nepelnīti palika ārpus krājuma?

- Pašlaik ir izjūta, ka – nē. Pārlasot to visu vēl un vēl, es varētu skatīties otrādi – varbūt kāds nepelnīti iekļuvis grāmatā! Es esmu pilnībā aizmirsusi to failu, kurā ir visi līdz 2016. gadam uzrakstītie dzejoļi. Tas ir noiets posms, nedomāju un pat neapsveru, ka kaut kad vēlāk varētu parādīties kāds no tiem citā krājumā. Es sāku jaunu lapu, rakstīšu jaunus dzejoļus un domāšu par tiem, kas būs grāmatas vērts un kas nebūs.

- Cik dzejoļu jau ir šajā jaunajā lapā?

- Līdz šim viens dzejolis. Neesmu daudzrakstītāja. Par to mani rāj Rokpelnis, kurš uzsver, ka nav jāgaida iedvesma - vienkārši jāstrādā. Es sagaidu kādu impulsu un tad rakstu, viņš saka - vajag nevis gaidīt, bet aizrakstīties līdz dzejolim.

- Kuri jaunie autori tev ir tuvi?

- Tiklīdz dzirdu, ka iznāk jauns dzejas krājums Latvijā, cenšos to izlasīt. Ar lielu daļu no to autoriem ir gadījies saskarties vai nu dzejas lasījumos vai dzejas dienās, vai citos pasākumos. No debijas krājumiem - Justīne Janpaule, Madara Gruntmane, no ilgāk rakstošajiem - Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls, Jānis Rokpelnis, Ronalds Briedis.

- Kad iznāks nākamais krājums, un par ko tas taps?

- Man jau jautā arī par fotogrāfijām - vajadzētu arī par to padomāt. Ir iecere, ka nākamajās grāmatās varētu rakstīto apvīt ar bildēm. Šobrīd daudz ideju, nezinu, kura būs īstā, kura aizskries pa priekšu citām. Man arī patīk rakstīt dzejoļus bērniem. Paies noteikti gadi pieci, kamēr sarakstīšu tik daudz, lai varētu atlasīt jaunam krājumam. Mūsdienās daudziem autoriem tā ir, ka krājumi iznāk pēc pieciem un vairāk gadiem.

Juris Roga, autora foto