Jauni un uzņēmīgi iesakņojas lauku vidē

Pievienots: 07.04.2016

Mērķtiecīgiem un iniciatīvas bagātiem lauku ciematu jauniešiem nav obligāti jādodas projām uz lielpilsētām vai pat ārvalstīm, lai nodrošinātu savu ģimeni ar iztiku. Šo patiesību ar savu piemēru apliecina indrietis Jānis Radelickis, kurš pēc pasūtījuma izgatavo solus, taburetes, plauktus, māju nosaukumu un citas izkārtnes, dažādus interjera izstrādājumus, vārdu sakot - visvisādas lietas no koka, tostarp arī kaut ko lielāku, piemēram, šūpoles un verandas. Tā kā Jānis strādā algotu darbu, savā koka izstrādājumu ražotnē viņš sastopams vakaros un brīvdienās. Starp citu, darbnīca ir ierīkota bijušajā kūtī. Tiesa, šodien tur nekas vairs neliecina, ka savulaik šī ēka kalpojusi dzīvajai radībai. Kāpēc būvēt jaunu, ja var ietaupīt, pielāgojot esošo būvi?

Ne katrs jaunietis uzdrīkstas sākt savu biznesu laukos. Nereti izskan arguments par līdzekļu trūkumu gan biznesa uzsākšanai, gan tālākai attīstībai. Lai iegūtu līdzekļus ražošanas attīstībai, Jānis ar savu biznesa plānu „Koka izstrādājumu ražotnes izveide Indras pagastā” startēja projektu konkursā „Jauniešu biznesa ideju konkurss komercdarbības uzsākšanai Krāslavas novadā”. Šo konkursu pašvaldība rīko, lai motivētu jauniešus (vecums no 18 līdz 30 gadiem) sava biznesa veidošanai, inovatīva produkta/pakalpojuma radīšanai Krāslavas novada teritorijā, veicinot jaunu komersantu vai saimnieciskās darbības veicēju veidošanos novadā. Izvērtējot pretendentu pieteikumus un biznesa plānu prezentācijas, 2013. gadā tika apstiprināti vairāki biznesa plāni, tostarp arī Jāņa iesniegtais.

- Pagājuši trīs gadi, kopš projekts guva atbalstu. Kāds šodien ir Jūsu redzējums par jauniešu biznesa ideju konkursu?

- Jau vairākus gadus es strādāju arī algotu darbu Indras pagasta pārvaldē. Par iespēju startēt projektu konkursā uzzināju no sava tiešā priekšnieka Gunāra Svarinska, kurš pateica, ka ir tāds piedāvājums jauniešiem. Lai gan projektu rakstīšana nav mans lauciņš, ieinteresējos. Aizbraucu uz konsultāciju pie Krāslavas novada domes uzņēmējdarbības atbalsta projekta koordinatores Agitas Kruglovas. Projektu rakstījām divatā ar sievu Jūliju, kura pēc profesijas ir grāmatvede, lai gan šobrīd strādā Indras pastā par priekšnieci. Arī Agita mūs daudz konsultēja, palīdzēja, kā spēja. Rakstīt projektu un iesaistīties uzņēmējdarbībā bija liels risks, bet tas ir jāuzņemas, ja kaut ko vēlies sasniegt. Bet tas viss bija tā darba vērts! Par piešķirto finansējumu es varēju iegādāties visus darbam nepieciešamos rokas elektroinstrumentus, kā arī ēveļgaldu un ripzāģi. Laika gaitā šajā darbības jomā man uzradušies jauni paziņas, un šie jaunie kontakti dod iespēju samazināt savas ražošanas izmaksas. Ar savu biznesu tieku galā pats, bet ir atsevišķi darbi, kur vajag pieturēt to vai citu detaļu, un tad, gribi vai negribi, nākas lūgt kādu palīgā. Piemēram, vienam grūti samontēt šūpoles, jo vajag pieturēt. Arī terases būvniecībā nācās meklēt palīgu – arī tur ir darbi, kurus viens nekā nepaveiksi.

- Kādas zināšanas noteikti nepieciešamas, lai sekmīgi strādātu Jūsu izvēlētajā jomā?

- Lai pareizi veiktu aprēķinus un pareizi uzzīmētu sagataves, noteikti vajag labas matemātikas un ģeometrijas zināšanas, bet pārējais laikam ir dabas dots. Man principā visi instrumenti ir mehāniskie, rokas instrumentus pielietoju reti. Ja arī gadās, visbiežāk nākas ņemt rokā kaltu – šo instrumentu ne ar kādu elektrisko neaizstāsi.

- Kāda ir Jūsu profesionālā izglītība?

- Pēc vispārizglītojošās skolas ļoti vēlējos apgūt profesiju Daugavpilī, bet esmu no daudzbērnu ģimenes un vecāki finansiāli nevarēja atļauties tādus izdevumus. Nācās doties uz Dagdas arodvidusskolu, kur apguvu lauku mājamatnieka arodu ar specializāciju kokapstrādē. Dagdas arodvidusskola nebija mans sapnis, tomēr tieši šī skola man iedeva ļoti stabilus pamatus, lai piepildītu jaunus sapņus. Liels paldies visiem pasniedzējiem, bet īpaša pateicība - Aivaram Orolam.

Pēc Dagdas arodvidusskolas pabeigšanas bija doma braukt uz ārzemēm, jo tolaik visi centās aizbraukt turp ar vienu domu — nopelnīt. Bet uzreiz neaizbraucu, ar laiku tā vēlme doties projām pazuda. Divus trīs gadus pastrādāju Rīgas firmā, kas darbojās restaurācijas jomā. Kad nodibināju savu ģimeni, atgriezos Latgalē, un te uzreiz nokļuvu bezdarbnieku rindās. Nesmādēju piedāvājumu pastrādāt tā saucamajā simtlatnieku programmā, pēc tam mani pieņēma pastāvīgā darbā brigādē, kuras vīri veic dažādus remontdarbus pagasta pārvaldes vajadzībām. Šobrīd esam nodarbināti Indras luterāņu baznīcas remontdarbos, kur ir jāveic liels darba apjoms.

- Vai Jums ir sekotāji, kuri arī rakstījuši projektus un uzsākuši savu uzņēmējdarbību Indras pagastā?

- Šķiet, manu paziņu lokā tādu nav. Negrib jaunieši palikt laukos, meklē jebkuru iespēju tikt uz pilsētām, un lauki palēnām noveco. Līdz ar to nav tādu, kas gribētu un varētu uzsākt savu nelielu biznesu, jo jauniešu Indrā palicis pavisam maz. Spilgts piemērs: es, sieva Jūlija un mūsu meitiņa Evelīna dzīvojam Dārza ielā un esam te vienīgā jaunā ģimene ar bērnu. Iedomājieties - viens bērns pa visu ielu! Evelīna mācās Indras pamatskolas 1. klasē, kas ir lielākā klase visā skolā – 16 bērnu. Diemžēl citas ir mazākas. Protams, mūs uztrauc meitiņas nākotne, bet, kamēr šeit ir skola, jūtamies puslīdz droši, ka nemeklēsim jaunu dzīvesvietu. Svarīgi arī tas, ka mums abiem laukos ir algots darbs – Jūlija ir Indras pasta nodaļas priekšniece. Taču bērna intereses tagad izvirzās priekšplānā. Pat savā darbnīcā man ir parādījušās vairāk tādas lietas, kas norāda uz bērna klātbūtni. Meitiņa ar prieku nāk man palīgā, piemēram, kaut ko piekrāso. Manuprāt, šajā vecumā ir svarīgi, lai bērns redz, ko tētis vai mamma dara, lai pats gūst prieku no darba. Ir pavasaris, jau apsolīju meitai, ka kopā taisīsim putnu būrus. Starp citu, tie pavasarī ir pieprasīta prece – nupat izpildīju vienu pasūtījumu – izgatavoju 15 būrīšus.

- Vai esat dārgs meistars – vai cilvēki ir spējīgi samaksāt par pasūtījumu?

- Cilvēki vairs nav tik nabadzīgi, kā pašos smagākajos brīvvalsts atjaunošanas gados, vismaz nedaudz ir kļuvuši turīgāki un biežāk rūpējas par vidi, kurā dzīvo. Parasti nekādas problēmas nerodas, jo par savu darbu es cenšos prasīt demokrātisku cenu. Tā nav kā akmenī iecirsta, katrā konkrētā gadījumā cena būs citādāka, kā vienosimies. Jo pasūtījumi ir atšķirīgi gan izmēros, gan sarežģītības ziņā un pēc citiem parametriem. Es garantēju sava darba kvalitāti un strādāju bez brāķa. Taču šajā biznesā jārēķinās arī ar citiem faktoriem. Reiz man pasūtīja 10 solus, visus izmērus saskaņoju ar pasūtītāju, nopirku materiālu, sataisīju, bet viņš atbrauca un no pasūtījuma atteicās, jo nepatika koka struktūra. Man uzreiz 250 eiro zaudējumi. Protams, vēlāk šos solus pārdevu, bet jau bez peļņas. Manas vainas tajā nebija, tā vienkārši sanāca, taču ar tādiem gadījumiem ir jārēķinās.

- Cik daudz pasūtījumu nākas izpildīt vidēji gada laikā?

- Speciāli neskaitīju, bet varu teikt, ka izlietoju aptuveni līdz diviem kubikmetriem kokmateriāla gadā. Ja pasūta tikai nelielus priekšmetus, tad gadā vajag aptuveni kubikmetru. Cenšos efektīvi izmantot kokmateriālu, lai ir mazāk nederīgu atgriezumu. Tagad visi skaita naudu, jo materiāls ir dārgs, arī lakas, krāsas un cita apdares ķīmija. Varbūt tāpēc, ka Rīgā strādāju restaurācijas jomā, man patīk izgatavot kaut ko senatnīgu. Daudzmaz pārzinu vecvectēvu laika stiprinājuma veidus, cenšos radīt autentiskus darbus. Lūk, atradu internetā solus, kādi bija 19. gs. Krievijā, pamēģināju pats sataisīt. Man mājās ir daudzus gadus veci kvalitatīvi dēļi, dzims kādas interesantas idejas, noteikti kaut ko senatnīgu no tiem uztaisīšu.

Noteikti gribu pateikt, ka pašvaldības projekts ļāva man nostādīt uz kājām savu nelielo biznesu un palikt dzīvot laukos. Šodien man negribas kaut kur skriet projām - ne uz Rīgu, ne uz ārzemēm!

- Paldies par interviju!

Juris Roga