sestdiena, 21. decembris, 2024Vārda diena: Saulcerīte, Tomass, Toms
crest1 crest2

Ir jāzina, ko tu dari, un jābūt pārliecībai par to, ka dari pareizi

Pievienots: 21.04.2016

Nav noslēpums, ka ne pārāk daudz jauno speciālistu, kas ir beiguši augstākās mācību iestādes, atgriežas dzimtenē un strādā pēc specialitātes, arvien retāk viņi piekrīt strādāt laukos. Taču Krāslavas novadā tādi ir! Iepazīstieties - Iveta Korlāne, jaunā veterinārārste, kas ir beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti un atgriezusies savā dzimtajā Krāslavas pagastā, strādā Pārtikas un veterinārajā dienestā - robežkontroles punktā un līdztekus tam nodarbojas ar veterinārmedicīnisko praksi. Iveta ārstē mājdzīvniekus, palīdz govju atnešanās laikā, vakcinē suņus un kaķus, veic suņu čipošanu.

- Es ļoti gribēju studēt Jelgavā, taču veterinārārstes profesija nebija mans bērnības sapnis. Kādu dienu skolā mums piedāvāja braucienu uz starptautisko izglītības izstādi Ķīpsalā. Apstājusies pie Latvijas Lauksaimniecības universitātes stenda, es paklausījos, ko stāstīja meitenes par veterinārārstes specialitāti. Viņas mani ļoti iedvesmoja un deva milzīgu stimulu, un es aizdomājos par šīs profesijas iegūšanu. Jau no bērnības es dzīvoju laukos, mums vienmēr bija mājdzīvnieki, un pēc nelielām pārdomām es sapratu, ka šis darbs man der. Vecāki atbalstīja manu vēlēšanos un palīdzēja man mācību laikā. Pēc studijām 6 gadu garumā es pabeidzu universitāti.
- Vai teorētiskās zināšanas atšķiras no praktiskās pieredzes?
- Universitātē māca darīt visu atbilstoši standartiem. Taču tagad, strādājot laukos, man ir jāizmanto tādi dzīvnieku ārstēšanas paņēmieni, kas būtu visizdevīgākie klientiem. Piemēram, Vidzemē lielas fermas saimnieks var apmaksāt visus izdevumus par mājlopu ārstēšanu, un tad var izmantot visus iespējamos ārstēšanas variantus. Bet Latgalē nelielas saimniecības izjūt finansiālās grūtības, tāpēc ir jāvienojas ar saimnieku un ir jānoskaidro, cik lielas naudas summas viņš var atļauties mājlopu ārstēšanai, un, ņemot vērā visus apstākļus, ir jāatrod vispiemērotākais variants.
Teorija un prakse ir divas dažādas, bet apvienojamas lietas. Prakse bez teorijas nav iedomājama.
- Kas, pēc jūsu domām, ir svarīgākais, kas ir jāzina mājdzīvnieku īpašniekiem?
- Strādāju Krāslavas un Kaplavas pagasta teritorijā, veicu pretepizootiskos pasākumus (pasākumi, ko veic lipīgo slimību profilakses un apkarošanas nolūkā – autores piezīme), bet ārstēju dzīvniekus arī citviet. Nezinu, kā bija agrāk, taču es cenšos pārliecināt iedzīvotājus noteikti veikt profilaktiskos pasākumus. Ar mājlopiem, kuriem radās veselības problēmas, ja pirms tam bija organizēti preventīvi pasākumi, strādāt ir daudz vieglāk – ārstēšanai jau ir ielikti pamati. Ir jāatzīst, ka gadījumā, ja profilakses nebija, tad arī problemātiskās situācijas ne vienmēr tiek atrisinātas veiksmīgi.
Ļoti svarīgs ir savlaicīgums. Ja saimniekam ir aizdomas, ka ar viņa dzīvnieku kaut kas nav kārtībā, labāk pēc iespējas ātrāk zvanīt un vērsties pie speciālista. Dažreiz arī pa tālruni var sniegt rekomendācijas, bet ir situācijas, kad noteikti ir jābrauc pie klienta un jāārstē mājdzīvnieki. Jo agrāk tiks iesākta ārstēšana, jo veiksmīgāks būs rezultāts.
- Kas jums ir tuvāks - darbs uz robežas, kur galvenokārt ir jādarbojas ar dažādiem dokumentiem, vai privātprakse?
- Viennozīmīgi privātprakse un praktiskais darbs man ir tuvāks. Nekad nedomāju, ka strādāšu Pārtikas un veterinārajā dienestā, jo uzskatīju, ka, ja es mācos par veterinārārsti, tad arī noteikti strādāšu veterinārijā. Taču, pabeidzot universitāti, saskāros ar to, ka sākt privātpraksi pilnībā no nulles nav tik vienkārši, ir nepieciešams sākuma kapitāls. Piemēram, dažiem maniem kursa biedriem vecāki strādā par veterinārārstu, tāpēc viņiem ir pamats, ar ko sākt. Man gan tāda pamata nebija, līdz ar to darbs Pārtikas un veterinārajā dienestā ļoti palīdz pamazām attīstīt savu veterinārārstes praksi. Pašlaik man vēl nepieciešams iegādāties ļoti daudz dažādu instrumentu un ierīču, lai pilnvērtīgi varētu veikt dzīvnieku ārstēšanu.
Protams, man patīk praktiskā darbība. Kad apzinos, ka eju pie dzīvnieka, nevis tā, kā bija universitātē, vetārsta pavadībā, bet gan strādāju viena un pieņemu patstāvīgus lēmumus, tad attieksme ir citādāka.
- Vai nākotnē jūs plānojat atvērt savu klīniku?
- Tuvākajā laikā man nav tādu plānu, bet domas par tādām nākotnes perspektīvām noteikti rodas. Būs redzams, kāda situācija izveidosies pēc dažiem gadiem, vai cilvēki turēs daudz mājdzīvnieku, vai klīnika būs pieprasīta. No citas puses - daudzas manipulācijas es varu veikt arī izbraukumā. Taču man nav iespēju taisīt ķirurģiskās operācijas, jo tad ir vajadzīgi speciālie nosacījumi, bet citu veidu veterinārmedicīnisko palīdzību es varu sniegt arī uz vietas.
- Ar kādām īpašībām, pēc jūsu domām, ir jābūt apveltītam veterinārārstam?
- Pirmkārt, nebaidīties ne no lieliem, ne no maziem dzīvniekiem. Jo tie ļoti labi jūt, kad cilvēks no viņa baidās, tas ir pārbaudīts. Otrkārt, ir jāprot aizstāvēt savu „es”. Nereti klients mēģina pārliecināt, ka tieši viņa viedoklis ir vispareizākais. Tādā gadījumā ir jāzina, ko tu dari, un jābūt pārliecībai par to, ka dari pareizi. Kā arī veterinārārstam un arī saimniekam ir jābūt pacietīgam, jo daudzos gadījumos ārstēšanas kurss var būt ilgs, un ārstēšana nepadodas tik veiksmīgi, kā gribētos. Jo ne vienmēr dzīvnieku var izārstēt vienas vizītes laikā.
- Saimnieki ir dažādi, taču laikam arī katram dzīvniekam ir savs raksturs?
- Jā, es vienmēr cenšos uzzināt no klienta par viņa dzīvnieka īpatnībām, lai zinātu, ko var sagaidīt. Taču nedrīkst aizmirst arī par to, ka dzīvnieks ir neparedzama būtne, un pat tad, ja saimnieks pārliecina, ka viņa suns nekad mūžā nevienu nekoda un nekad nekodīs, uz to vien nekad nedrīkst paļauties. Suns ir suns, un mēs nezinām, kas viņam var ienākt prātā. Vienmēr ir jābūt piesardzīgam, jāvēro, kā dzīvnieks reaģē uz tuvošanos – pauž bailes, agresiju vai labvēlīgu attieksmi. Taču simtprocentīgi paredzēt, kā rīkosies dzīvnieks, nekad nav iespējams.
- Vai ir iespējams pārvarēt bailes no dzīvniekiem vai cilvēkam jau jāpiedzimst bez šīm bailēm?
- Bailes var pārvarēt. To izjutu arī es pati. Nevaru teikt, ka es baidījos no zirgiem, bet nosaukt zirgu par savu iemīļoto dzīvnieku arī nekad nevarēju. Vēl līdz šim laikam es nevaru teikt, ka es pavisam vienkārši un bez nekādām bailēm varu pieiet pie jebkura zirga. Taču studiju gados, kad mums bija jādodas pie dzīvniekiem un jāizmeklē tie, šīs bailes es daļēji pārvarēju un jutos saskarsmē ar zirgiem daudz drošāk.
- Vai nekad nenožēlojāt, ka izvēlējāties tieši šo profesiju?
- Pirmajā un otrajā kursā man radās tādas domas. Bija daudz jāmācās, studiju process atšķīrās no tā, kas bija skolā, kur mūs vairāk atbalstīja, palīdzēja un motivēja. Turpretī augstskolā, ja nemācās regulāri, tad nekas labs neiznāks. Taču mani vecāki toreiz teica tā: „Ja iestājies, tad studijas jāpabeidz!” Paldies, ka viņi toreiz uzstāja. Es lepojos ar to, ka man izdevās saņemties un pabeigt universitāti.
Tagad es saprotu, ka ne ar ko citu es nevarētu nodarboties. Un, ja arī varētu, tad tā visdrīzāk nebūtu mana īstā profesija. Man patīk mans darbs, man patīk, ko es daru.

Elvīra Škutāne

Piezvanīt Ivetai Korlānei var pa tālr.29229402.


Jauna aptauja

Decembris - 2024
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14 15
16
17
18
19
20
22
23 24 25 26 27 28 29
30 31  

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde