Jura Rogas foto
Pievienots: 29.10.2020
Mūsdienās daudzi jaunieši labprātāk izvēlas dzīvi galvaspilsētā vai vispār dodas citām Eiropas Savienības valstīm, tālab nelielam novadam liela vērtība ir ikviens, kas paliek savā dzimtenē. Iepazīsimies – 19-gadīgā krāslaviete Alise Samsonoviča ir palikusi uzticīga savai pilsētai, studē neklātienē Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā, strādā Krāslavas Bērnu un Jauniešu centrā (KBJC) par sporta tūrisma pulciņa treneri, kā arī ir Jaunsardzes centra 2. novada nodaļas Krāslavas novada jaunsargu instruktore.
- Alise, iepazīstiniet ar sevi!
- Mana bērnība ritēja starp pilsētu un laukiem Skaistā, vecmāmiņas Venerandas mājā. Vecmāmiņa ir pārcēlusies uz Krāslavu, bet māja, kurai apritēja 100 gadu, mūsu dzimtai ir svarīga, un šobaltdien cenšamies to uzturēt kārtībā, bieži turp aizbraucam.
Skolas gaitas sāku Krāslavas pamatskolā, kur strādā mana mamma Dace un tētis Jevgēņijs. Pēc 6. klases pārgāju uz Krāslavas Valsts ģimnāziju, jo turp devās visas klases meitenes un es būtu palikusi viena puišu klasē - šāda perspektīva mani nevilināja. Ģimnāzijā 7. līdz 12. klasei katru gadu mācījos praktiski identiskā klases sastāvā, kas liels retums. Bija daži pienācēji no laukiem, bet tas neko daudz neietekmēja. Jau otrā gadā tiku ievēlēta par parlamenta prezidenti. Mēs organizējām savai videi grandiozus pasākumus: skolotāju dienu, atpūtas vakarus, filmu vakarus, diskotēkas, kas būtībā ar mums atdzima. Kad atnāca jaunā paaudze, parlamentu pārdēvējām par diskusiju klubu, uzrakstījām vairākus projektus ar klasi, organizējām tūrisma dienas, sporta dienas, kas skolā visiem patika.
Pēc vidusskolas es iestājos augstskolā un paliku strādāt dzimtajā pilsētā. Viens paziņa reiz man sacīja, ka mums, jauniešiem, ir jāpaceļ mazpilsētas. Uzskatu, ka Krāslavas infrastruktūra jau ir augstā līmenī, šeit arī notiek dažādi kultūras, sporta un citi pasākumi. Jāceļ vājākās vietas, kas ir cilvēku trūkums, iedzīvotāju advancētības līmenis un, manuprāt, arī cilvēcība un cilvēciska attieksme vienam pret otru reizēm pieklibo. Mums jākļūst tolerantākiem un iecietīgākiem.
- Kas jūs īsti noturēja dzimtajā pilsētā?
- Tas bija sporta tūrisms kā tāds. Es redzu šeit milzīgu potenciālu, redzu bērnus, kas jau sasniedz augstus rezultātus valsts mēroga sacensībās. Es jūtu, ka varu būt atbalsts, kas viņiem palīdzēs un attīstīs šo jomu novadā.
- Kā jūs pati pievērsāties sporta tūrismam?
- 2011. gadā Krāslavas Kultūras namā bija viens pasākums, kurā piedalījos kā KBJC papīra plastikas pulciņa dalībniece. Tur bija arī Dzintars Patmalnieks, kurš ļoti aizraujoši stāstīja par tūrismu, rādīja mezglu siešanu utt. Man draudzene sacīja: „Ejam, būs interesanti!” Es aizbildinājos ar laika trūkumu, jo starp visām neskaitāmām aktivitātēm mācījos arī Krāslavas Mūzikas skolā, tomēr vienudien aizgāju uz to pulciņu un uzreiz sapratu – tas ir mans! Rokas un kājas man kustējās pašas, nedomājot ar prātu. Sasniedzu augstus rezultātus, piemēram, esmu trīskārtēja Latvijas čempione sporta tūrismā, Starptautiskajās sacensībās Lietuvā izcīnīju pirmo vietu savā vecuma grupā.
Diemžēl mūsu lieliskais treneris gāja bojā nelaimes gadījumā. Šķita, ka viss ir apstājies, Krāslavā sporta tūrisma vairs nekad nebūs. Bet tad uz KBJC atnāca Harolds Kavinskis, kurš ļoti aktīvi darbojās, ļoti daudz deva un palīdzēja mums, jaunajiem sporta tūrisma entuziastiem. Laikam ritot, Harolds no darba KBJC aizgāja un centra jaunā direktore Elfa Islamgarajeva piedāvāja man vadīt tūrisma pulciņu. Es arī pati pēc skolas gribēju turpināt nodarboties ar sporta tūrismu kā trenere. Viss salikās necerēti veiksmīgi.
- Pateicoties kam vai kādam notikumam dzīvē pievērsāties Jaunsardzes kustībai?
- Paralēli sporta tūrismam es aktīvi darbojos Jaunsardzē, jo Dzintars Patmalnieks strādāja arī ar jaunsargiem. Piedalījos visās nometnēs, visās sacensībās, un mani ievēroja Jaunsardzes un informācijas centra jaunsardzes departamenta 2. novada nodaļas vadītājs Juris Lelis, kurš aicināja strādāt šajā organizācijā. Pirmajā brīdī biju apjukusi. Man esot mājas, atskanēja tālruņa zvans un jau konkrētākā sarunā man piedāvāja apmaksāt izdevumus izglītības iegūšanai Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tikko vidusskolu pabeigušai jaunietei tas šķita ļoti izdevīgs piedāvājums. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija uzsāka valsts aizsardzības mācības skolotāju sagatavošanu, un tas saskanēja ar manām vēlmēm. Pārrunāju ar vecākiem, viņi mani atbalstīja, jo zināja manas aizraušanās un saprata, ka tas ir tieši tas, kas man nepieciešams. Tā jau deviņpadsmit gadu vecumā man veiksmīgi salikās kopā trīs svarīgas lietas: studēju augstskolā, strādāju divus darbus, un man jau ir labi ienākumi. Varu droši sacīt, Krāslava ir iespēju pilsēta!
- Jaunsardze atšķirībā no sporta tūrisma ir vairāk ar militāru akcentu. Kā jūs šo darbu raksturotu, kas tajā ir tik aizraujošs, ka piesaista arī jaunietes faktiski vīrišķīgai nodarbei, profesijai?
- Tā ir vienreizēji laba organizācija, kas vispusīgi attīsta cilvēku, sākot ar disciplīnu un beidzot ar izpratni par sevi – kas es esmu un ko es spēju! Jaunsargi apgūst tik daudz dzīves aspektu, ka tam būtu jāvelta atsevišķs raksts. Īsumā var pateikt, ka apgūtās prasmes, iemaņas un zināšanas lieti noderēs turpmākajā dzīvē. Piemēram, prasme sniegt pirmo palīdzību 14-15-gadīgajam ir nozīmīga investīcija viņa nākotnē.
Meiteņu Jaunsardzē procentuāli ir vairāk nekā zēnu, meitenes ir aktīvākas, bet abi dzimumi ir ļoti ieinteresēti būt jaunsargi. Jaunsardzē jaunieši iestājas brīvprātīgi, te nekas nenotiek piespiedu kārtā, mēs nerakstām kontroldarbus vai pārbaudes darbus, ja bērns kaut ko negrib vai nevar izdarīt, viņš arī nedara. Visa informācija tiek pasniegta viegli uztveramā veidā caur diskusijām, rotaļām, spēlēm un citām praktiskām darbībām.
Starp citu, Jaunsardze ir liels ieguvums tiem, kuri nākotni plāno saistīt ar dienestu NBS, robežsardzē, policijā, vai citā līdzīgā militarizētā struktūrā – pastāv iespēja saņemt Jaunsardzes organizācijas rekomendāciju, ko iesniegt izvēlētajā mācību iestādē.
- Jūs esat jauna un ar nelielu pieredzi pedagoģiskajā darbā. Vai viegli savaldīt nepaklausīgākos audzēkņus?
- Jaunsardze ikvienu disciplinē, paliek ieinteresētākie un stiprākie, pārējie dabīgā ceļā atsijājas. Bieži vien traucētājus un nepaklausīgos „izspiež” viņu vienaudži. Cik ilgi kārtības traucētājs noturēsies, kad viņu apsauc vienaudži visapkārt: „Paklusē, netraucē, interesanti stāsta, es gribu dzirdēt...”?
Sporta tūrisms vairāk asociējas ar hobiju gan man, gan tiem, kas izvēlas trenēties. Tur jūtos kā starp draugiem, kā ģimenē. Jaunsardzē ir nopietnība, savā ziņā atsvešinātība. Ar dažiem jaunsargiem esmu bijusi kopā nometnēs, bet tagad ir jāsaglabā elementāri subordinācijas principi, kas nav viegli ne viņiem, ne man. Bet citādi nevar, ja mēs pārkāpjam šo robežu, tad es vairs nevaru neko pieprasīt, un viņi arī neklausīs.
- Daļa krāslaviešu jūs atceras kā vietējā amatierteātra aktrisi. Kādu vietu jūsu dzīvē šodien ieņem teātris?
- Tagad tam neatliek laika, bet savulaik piedalījos katrā izrādē. Teātris ir dvēseliska atpūta no ikdienas, amatierteātra dalībnieks atpūtās, lai arī no galvas jāiemācās milzīgs vārdu skaits. Mūsu vadītājs Voldemārs Varslavāns spēja izveidot tādu atmosfēru, kas nav vārdiem izstāstāma. Milzīgs piepildījums, draudzīgs kolektīvs, spēja sastrādāties, neskatoties ne uz vecumu, ne uz gadu starpību, ne uz atšķirīgiem viedokļiem. Teātrim jāspēj strādāt kā vienam milzīgam organismam, nevis katram individuāli. Amatierteātris man asociējas ar visu to labāko, pozitīvismu.
- Ir Covid-19 pandēmijas laiks. Vai nav pārāk smagi studēt un strādāt? Kā tiekat galā ar neraksturīgiem izaicinājumiem?
- Mūsu bērni ir tehnoloģijās ļoti zinoši, man kā jaunietei nav problēmu strādāt attālināti. Ir ļoti daudz iespēju, kā pasniegt informāciju un likt būt aktīviem. Piemēram, katrs individuāli veic 6 km pārgājienu un sniedz man informāciju, kā to paveica. Visiem ir viedtālruņi, lejupielādē attiecīgu programmu, un es izsekoju, kā viss tiek darīts. Šajos uzdevumos iespēju robežās iepinu patriotisku noti, jo pati esmu patriotiska un uzskatu, ka tas ir svarīgi radīt bērnos patriotisku noskaņojumu, izcelts patriotisma vērtības, lai viņi zinātu, kas ir Latvija, kas ir valsts aizsardzība, kāpēc jāaizsargā sava valsts un ģimene? Bērni aktīvi darbojas, un man ir liels atbalsts no viņu puses un prieks strādāt. Sevišķi prieks par bērniem, kuri pārvar sevi un panāk rezultātu. Piemēram, bērnam grūtības runāt latviski, bet viņš to dara, pārvar nedrošību un turpina runāt un mācīties. Tādi uzņēmīgi jaunieši parasti vienmēr sasniedz savus mērķus.
- Lai arī zinām, ka dzīvē viss ir mainīgs, tomēr - Krāslavu plānojat saukt par savu pilsētu uz mūžu?
- Šo jautājumu bieži dzirdu arī no radu puses. Vismaz piecus tuvākos gadus palikšu Krāslavā, jo tas saistīts ar darbu, studijām un noslēgtajiem līgumiem. Kā būs tālāk? Droši zinu, ka gribu izmēģināt sevi uzņēmējdarbībā, vismaz viena iecere, ko tieši darīt, man ir. Uz ārzemēm neraugos, par uz galvaspilsētu nē. Es noteikti vēlos palikt Latgalē, varbūt gribētu dzīvot tuvāk lielai pilsētai, kur paveras lielākas iespējas.
- Kā pavadāt brīvo laiku? Kādi ir jūsu hobiji?
- Brīvo laiku pavadu ar saviem vecākiem, vecmāmiņu un brāli Jāni. Cenšos biežāk tikties ar draugiem, klasesbiedriem, jo skaidrs, ka kaut kādā brīdī cilvēki pazūd viens otram no redzesloka. Hobiji ir sporta tūrisms un pildspalvu kolekcionēšana. Grūti izskaidrot, bet par katru pildspalvu es atceros, no kurienes tā nonākusi manās rokās. Agrāk hobiju sarakstā bija peldēšana un volejbols – tie vairs netiek aktīvi piekopti.
- Uz ko jūs mudinātu savus vienaudžus, ko novēlētu līdzcilvēkiem?
- Vienaudžiem novēlu būt komunikabliem, tas ļoti daudz palīdz visās dzīves situācijās. Līdzcilvēkiem – būt aktīviem visos vecumos. Cilvēkam ir jākustas visu laiku kā fiziski, tā mentāli. Cilvēks ir dzīvs, kamēr ir aktīvs.
- Paldies par interviju! Veiksmi darbā un mācībās!
Juris Roga
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 |
07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 |
13 |
14 |
15 |
16 | 17 |
18 |
19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 |
25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |