Ar latgalieša sīkstumu

Pievienots: 19.05.2016

Zemnieku saimniecībā „Apskalnes” Skaistas pagastā saimnieko atsaucīgais un smaidīgais zemnieks Aigars Trušelis, kurš ir apveltīts ar latgaļiem raksturīgo spītu, lielām darbaspējām un sīkstumu, kas viņam palīdz pārvarēt visus likteņa pārbaudījumus, sasniegt to, pēc kā ir tiecies, un turpināt attīstīt saimniecību, kuru savulaik vadīja viņa tēvs. Neskatoties uz lielo aizņemtību pavasara sējas laikā, Aigars tomēr atrod brītiņu, kuru veltīt sarunai ar „Krāslavas Vēstis” žurnālistu.

Bērnība un skolas gadi Aigaram pagāja Skaistas pagastā, viņš mācījās vietējā pamatskolā, turpināja izglītoties Krāslavas ģimnāzijā, bet profesiju apguva Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā - tehniskā fakultāte, lauksaimniecības inženierzinātnes, mehāniķis. Savu ģimeni pagaidām vēl nav izveidojis, brīvs kā putns debesīs. Vēlme iegūt augstāko izglītību viņam bija jau skolas gados, turklāt zināja, ko tieši vēlas mācīties, jo vecākiem jau tajā laikā bija ļoti cieša saikne ar lauksaimniecību. Tēvam bija sava zemnieku saimniecība „Apskalnes”, kas nodarbojās ar cūkkopību, bet studiju gados Aigars nebija plānojis tajā strādāt, kur nu vēl kļūt par tās vadītāju. Viņš drīzāk sapņoja par darbu kādā uzņēmumā, kas darbojas lauksaimniecības tehnikas tirdzniecības jomā, bet pēc studijām uzsāka strādāt par lauksaimniecības daļas vadītāju sabiedrībā ar ierobežotu atbildību „Cirmas bekons” - liels uzņēmums Ludzas pusē, kas nodarbojas ar cūkkopību. Tajā gadā uzņēmumā audzēja apmēram 17000 cūku.

„Amats un darbs man bija labs, bet nostrādāju tikai gadu” turpina Aigars. „Pēkšņi mainījās dzīves situācija - nomira tētis, un kādam no tuvākajiem bija jāuzņemas saimniecības tālāka vadīšana. Man, protams, ir māsa, bet viņa izskolojusies par mediķi, dzīvo un strādā Rīgā veselības centrā kā dietoloģe, un nekādi nav saistīta ar lauksaimniecību. Es gan biju pieķēries laukiem kopš bērnības, lauku darbi man ir tuvi sirdij. Līdz ar tēva nāvi, manā dzīvē notika lielas pārmaiņas. Latgales mērogiem „Apskalnes” ir vidēja saimniecība, kurā galvenā nozare tolaik bija cūkkopība, bet tēvs apstrādāja arī 150 hektārus zemes, lai cūkas nodrošinātu ar pašaudzētu pārtiku. Kā vēlāk izrādījās, šī papildus nozare mūs izglāba no iznīcības.”

Pēc tēva nāves pagāja ļoti īss laiks, un 2014. gada vasaras otrajā pusē bīstamā Āfrikas cūku mēra dēļ saimnieks bija spiests likvidēt vairāk nekā 200 cūkas. Tovasar ne tikai Kuļiņišķos, zemnieku saimniecības „Apskalnes” fermā „Vēveri” iestājās klusums un tumsa. Daudzviet Latgales pierobežas saimniecību kūtis palika tukšas, jo to saimniekiem bīstamās slimības dēļ nācās likvidēt savus cūku ganāmpulkus, taču „Apskalnes” saņēma vislielāko triecienu – Aigara ferma bija lielākā cūku novietne Latgalē, kurā tieši slimības dēļ nācās nevis izkaut, bet iznīcināt visas cūkas, kautķermeņus sadedzinot, jo tas ir vienīgais veids, lai bīstamā slimība neizplatītos. Desmit gadu laikā ieguldītais un paveiktais aizgāja postā vienā dienā! Lai arī par likvidētajām cūkām saņemta kompensācija, tā nenosedza visus zaudējumus. Vai tiešām nebija cita risinājuma, kā tikai dzīvnieku likvidācija?

Aigars: „Man arī šodien negribas ticēt, ka pie vainas bija Āfrikas cūku mēris, kā to apgalvoja kontrolējošās institūcijas. Cūku audzēšanu saimniecība uzsāka pamestā padomju laika fermā 1000 kvadrātmetru platībā. Iespēju robežās tā tika savesta kārtībā. Liela problēma bija fermas ventilācija. Izpildot visas biodrošības prasības, fermai vajadzēja būt aizvērtām visām durvīm un visiem logiem vai jāuzliek sieti. To visu izpildīt bija ārkārtīgi sarežģīti, jo, kā jau visās tādas padomju gados būvētajās fermās, tur bija slikta ventilācija un caur sietiem logos bija neiespējami nodrošināt gaisa apmaiņu nepieciešamajā apjomā, kad vasarā aiz loga ir 30 grādu un vairāk. Vienkārši šie sieti un mani centieni precīzi izpildīt visas biodrošības prasības noveda pie tā, ka man likvidēja cūkas. Tieši likvidēja, nevis ļāva izkaut. Cūkas nošāva un kautķermeņus aizveda projām, un iznīcināja. Kompensāciju valsts izmaksāja, ar to man nebija problēmu, jo bijām tik gudri, ka paņēmām palīgā juristu, kurš palīdzēja risināt šos jautājumus. Bet zaudējumi radās, jo šī kompensācija nenosedza visus izdevumus. Sāpīgi, ka augstu amatpersonu solītā palīdzība visiem cietušajiem cūkaudzētājiem jauna biznesa nozares uzsākšanai realitātē izrādījās tikai runāšana. Es esmu pateicīgs SEB bankai, ar kuru saimniecība sadarbojas un kurā tai ir savas saistības. Banka izrādīja sapratni šajā situācijā un nāca pretī, atļaujot pirms termiņa dzēst kredītu par jauno kombainu. Kredīta dzēšanai novirzīju visu saņemto kompensācijas naudu par likvidētajām cūkām. Par tālāko bija jādomā pašam.

Tā kā mums bija iesēti graudaugi, jo barību cūkām ražojām paši, ar tiem graudiem pirmo gadu kaut kā izdzīvojām. Bija ne tikai kredītsaistības, bet bija jāveic arī dažādi kārtējie maksājumi, piemēram, par elektrību un citi. Bet pats galvenais, ka kredītu nodzēsām – tajā brīdī tas bija liels atspaids, lai vispār turpinātu strādāt. Šobrīd esam pārorientējušies uz graudkopību, nedaudz turam aitas, bet aitkopība noteikti nav plānota tālākai attīstībai.”

Aigara gadījumā nevar sacīt, ka graudkopība „Apskalnēs” būtu pilnīgi jauna nozare, taču nu tā ir kļuvusi par galveno un bezmaz vienīgo. Cūkkopībai ir krusts pāri, vismaz tuvākajā laikā nav plānu to atjaunot. Saimniecisks skats ir jaušams it visā Aigara darbībā. Arī bijusī ferma jau pielāgota graudu kaltēšanai. Galu galā telpas plašas, un būtu grēks tās aizlaist postā, kā reiz tas jau noticis Latvijas jaunāko laiku vēsturē, jo patiesībā īsta saimnieka tām ēkām tajos gados nemaz nebija.

Runājot par problēmām, Aigars akcentē vienu: „Ir jāpalielina lauksaimniecības zemes platības, bet Skaistas pagastā tas ir ļoti grūti paveicams. Pagastā esam daži lieli zemnieki, kuri apstrādā vērienīgas platības, un katrs no mums jūtas laimīgs, ja izdodas dabūt vienalga kādu zemes pleķīti klāt. Izstrādājam pat gadu gadiem aizlaistu, kokiem un krūmiem aizaudzētu zemi. Griežam, raujam saknes, uzaram. Principā savā pagastā zemi vairs tikpat kā nav iespējams dabūt. Nomāju ne tikai tuvāk Krāslavai, bet pat aiz Dagdas uz Ezernieku pusi. Lai optimizētu izdevumus, sākam no vienas vietas un pakāpeniski virzāmies līdz tiem Ezerniekiem, apstrādājot zemi pa ceļam. Nav tā, ka tikai 5 hektāru dēļ, tehnikai jābrauc 30-40 km. Par ražu nevaru sūdzēties, saviem draugiem Zemgalē, kuri strādā graudkopībā un iekuļ 10-11 tonnas no hektāra, man gan būtu kauns lielīties, bet mūsu pusē 3-4 tonnas nav slikts rezultāts. Pagājušais gads bija labs, redzēsim, kāds būs šogad.”

Aigars sēj dažādas kultūras, šogad pirmo gadu izmēģināja sēt rapsi. Saimniecības traktors „New Holland T7.235” bez problēmām velk pa lauku mūsdienīgu graudu pneimatisko sējmašīnu „AMAZONE Cirrus 4003”, kuras darba platums ir četri metri šo darbiņu paveic ļoti ātri. Sējmašīna vēl nav Aigara saimniecības īpašums, tehnikas tirgotājs piedāvājis to izmēģināt, un tad viņš izlems, grib tādu pirkt vai ne. Šodien faktiski visas lielākas firmas piedāvā zemniekam izmēģināt tehniku, pirms izdarīt savu izvēli. Vai izdodas noslogot mūsdienīgo tehniku? Varbūt ir nepieciešams kooperēties?

„Labi vai slikti, bet mēs nekooperējamies, jo visiem lielajiem saimniekiem ir katram savs kombains,” atbild Aigars. „Man vēl tagad ir šāda tāda padomju laika tehnika, piemēram, MTZ traktori. Līdz šim strādāju arī ar padomju ražojuma kombainiem, pēc kuriem bija lieli ražas zudumi un, protams, finansiāli zaudējumi. Jaunais kalpo jau sesto gadu, un varu sacīt viennozīmīgi - bija vērts tajā ieguldīt. Ja agrāk kombainieris strādāja melnām rokām, tad tagad, var sacīt, baltā kreklā. Kabīnē tīrs un kluss, var klausīties mūziku, ir kondicionieris. Manuprāt, tajā kombainā ir pat klusāk nekā manā vieglajā automašīnā. Tiesa, šādai tehnikai nepieciešams izglītots un uzticams darbaspēks. Man paveicies savākt labu komandu, un šajā ziņā jūtos drošs. Taču kopumā tā ir problēma laukos, zemnieku saimniecības saskaras ar grūtībām, meklējot darbaspēku. Pirmajā brīdī šķiet – strādās, bet paiet laiks, sāk slinkot un klāt nāk viss pārējais.”

Vai izglītība ir nepieciešama arī pašam zemniekam? Aigars saka, tā lauksaimnieciskā izglītība, ko ir ieguvis augstskolā, viņaprāt, darbā palīdz maz. Četrus gadus nomācījies Jelgavā, bet savu vissvarīgāko izglītību ieguvis, strādājot uzņēmumā „Cirmas bekons”. Tas praktiskā darba gads, viņaprāt, bija īsta reāla skola. Vai šodien varētu sekmīgi saimniekot bez teorētiskās bāzes? Droši vien, ka nē, jo būtu ierobežojumi startēt projektos.

Aigars: „Ir atsevišķi momenti, kur bez izglītības nekā nevar, bet visu pieredzi gūsti praksē – tā ir īstā skola. Esmu mehāniķis, agronoms, un tā var turpināt. Tikai projektu rakstīšanu uzticu konsultāciju centram, jo viņu speciālisti ar šo darbu tiek galā ļoti labi. Šogad gan projekts neizgāja, bet tā nav viņu vaina, vienkārši finansējuma pietrūka.”

Aigars pārliecināts, ka šodien laukos var veiksmīgi strādāt, ja tikai ar gribēšanu ir viss kārtībā un ir kaut kāds pamats zem kājām. Tēva saimniecība ir Aigara pamats, ja tā nebūtu, tad droši vien viņam būtu ļoti grūti vai pat neko nevarētu iesākt. Taču tā būtu cita situācija, citi risinājumi. Interesanti, ka studiju biedrs, ar kuru Aigars dzīvojis kopā vienā istabiņā, tagad piedāvā sējmašīnu. Traktoru arī iegādājies firmā, kur cits paziņa strādā. Vairāki draugi strādā tirdzniecībā, bet Aigars lepojas, ka viņš ir lauksaimniecības produkcijas ražotājs, gādājot par to, lai mums ir ko likt galdā  gan ikdienā, gan svētkos.

Juris Roga, autora foto