sestdiena, 21. decembris, 2024Vārda diena: Saulcerīte, Tomass, Toms
crest1 crest2

Nekad neapstāties, negausties – panākumi gūstami darbā!

Pievienots: 04.07.2016

Indras pagastā ilgus gadus veiksmīgi attīstās Regīnas un Nikolaja Urbanoviču zemnieku saimniecība „Vālodzīte”, kam par pamatu ir abu liela darba mīlestība, strādātspēja, čaklums un centība it visās lietās. 
Regīna ir dzimusi Sibīrijā, kurp savulaik tika izsūtīti viņas vecāki un vecvecāki vien dēļ tā, ka bija pārāk čakli un strādīgi, tālab neiederējās sociālisma un komunisma cēlāju rindās. Nikolajs savukārt ir vietējais iedzīvotājs, kurš kādu laiku strādāja Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā. Tieši tur jaunībā abi iepazinās, nodibināja ģimeni un savu kopdzīves ligzdiņu savija Indrā. Nikolajs strādāja vietējā kolhozā par traktoristu, Regīna bija iecirkņa brigadiere, strādāja par brigadieri cūku fermā un vēl citus darbus, kurus lika darīt. Gadiem ritot, ģimene izaudzināja un izskoloja divus dēlus: Andrejs ieguva enerģētiķa profesiju Rīgas Tehniskajā universitātē, Edgars izmācījās par policistu. Regīna, kurai ir radi visā plašajā pasaulē, lepojas, ka bērni palikuši Latvijā, lai gan neizslēdz iespēju, ka varbūt ārzemēs viņi būtu sasnieguši ko vairāk. Urbanoviči ir priecīgi arī par saviem pieciem mazbērniem. Šķiet, tagad nu gan varētu apstāties, apsēsties, atpūsties, bet līdzīgi kā lielo ekonomisko pārmaiņu laikā viņi nepieļāva domu, ka gadiem ilgi varētu neko nedarīt, tā arī tagad labāk jūtas darbā, nekā zvilnot dīvānā pie televizora.

Kad kolhozi un sovhozi bruka un juka, Urbanoviči ļoti riskēja, privatizējot to, ko citi uzskatīja par neperspektīvu. Cūku ferma, kuru sev noskatīja jaunie zemnieki, bija visjaunākā. Pirms tam bija ilgas un mokošas pārdomas. Sākumā viss gāja gludi, jo, kamēr dalīja traktorus, piekabes un citu tehniku, ferma nevienu īsti neinteresēja. Bet tad pēkšņi sāka likt sprunguļus riteņos, taču Regīna un Nikolajs no ieceres neatkāpās un savu fermu oficiāli noformēja 1993. gada 21. septembrī. Sākuši ar cūkkopību, ātri saprata, ka graudus lopbarībai labāk audzēt pašiem. Pamazām iegādājās nepieciešamo tehniku un paši sāka audzēt labību. Kaut ko pirka tikai par pašu naudu, vēlāk iesaistījās projektos, gadījās ceļā arī kāds labs padomdevējs, kurš iedrošināja iegādāties jaunu CASE traktoru. Tas bija nozīmīgs pirkums, kas ļāva pa īstam atsperties un turpināt attīstīt saimniecību. Pirms kāda laika saimniecības traktortehnikas parku papildināja vēl viens jaudīgs traktors - „John Deere”. Nesenais pirkums – mazlietota, mūsdienīga sējmašīna, kuru nopirka no kāda lauksaimnieka Liepājas pusē, kurš to pārdeva tamdēļ, ka paplašina savu saimniecību. Protams, Urbanovičiem ir arī graudaugu kombains, cita nepieciešamā tehnika un sarunā ar optimistiskajiem saimniekiem nezinātājs pat nepateiks, ka „Vālodzītes” savulaik piemeklēja tā pati bēda, kas traucēja daudziem citiem cūkkopjiem, jo nācās likvidēt visas fermā esošās cūkas. Trieciens ne pa jokam, bet finansiālas saistības neviens neatcēla – tās jāpilda visos laikos. Izglāba graudaugi un veiktie ieguldījumi tehnikā, ticība sev un saviem spēkiem, arī ciešās ģimeniskuma saites.

Atguvušies no pirmā šoka, Urbanoviči izlēma pielikt punktu cūkkopībai. Tiesa, pēc veiktajiem dezinfekcijas pasākumiem kontrolējošās institūcijas deva iespēju atsākt šo biznesu jau visai drīz, bet kur garantija, ka nenāksies piedzīvot to pašu atkal?

Nikolajs stāsta, ka šodien „Vālodzītes” audzē dažādus graudaugus aptuveni 120 hektāru platībā. Sējas darbus var paveikt divatā, jo abi māk strādāt ar traktortehniku, kuru ļoti saudzē, jo tā faktiski ir viņu maizes garants. Vispār cenšas darīt visu pašu spēkiem, sezonas strādniekus ņem tikai tad, ja paši nu nekā nevar visu paspēt. Graudus var pārdot bez liekām raizēm, bet viss sasaistās ar cenu un apjomiem. Varbūt pat nebūtu slikti paplašināties, tikai kur lai to brīvo zemīti ņem?

Cūkkopība un graudkopība bija divas nozares, kas ne tikai viena otru papildināja, bet katram dzīvesbiedram nosacīti nodrošināja sirdij tuvāku darbības lauciņu. Ja nebūs cūkas, tad būs vistas, nolēma dzīvesbiedri! Turklāt putnkopība ir Regīnas sirdslieta kopš bērnības, un kāpēc gan nepiepildīt šo sapni? Regīna nopietni pievērsās informācijas meklējumiem gan interneta tīmeklī, gan brauca tikties ar Latvijas zināmākajiem tīršķirnes putnkopjiem, skatījās, kas īsti jauns nozarē, kas viņas saimniecībā iederētos? Tieši Latvijā no tīršķirnes putnkopjiem nopirka pirmās ekskluzīvu vistu šķirņu olas, no kurām ieguva dējējvistas. Tās ir: „Cream Legbar” (šķirne izveidota Anglijā, dēj zilganas krāsas olas), Pavlovas vistas (viena no senākajām Krievijas šķirnēm, olas nav alergēnas), kas ir spēcīgi un sala izturīgi putni un „Jersey Giant” (šķirne cēlusies ASV Ņūdžersijas štatā un ir lielākā vistu šķirne), kas olu-gaļas putni, mierīga un paklausīga šķirne, zināma kā labas ziemas dējējas.

Pērn, pirms pašiem Ziemassvētkiem, dzīvesbiedri aizbrauca uz Čehiju, kur kādā slavenā putnu audzētavā iegādājās šķirnes „Dominante” olas, no kurām ieguva šīs Latvijā visai izplatītās šķirnes jaunputnus un dējējvistas.

„Pirmos iegādājāmies Krievijas ražojuma inkubatorus, par kuru kvalitāti varu sacīt tikai vienu – atliek vēlēties labāku!” stāsta Nikolajs. „Trešo inkubatoru sameistaroju pats no veca ledusskapja. Apspriežoties ar sievu, tagad plānojam nopirkt Ķīnā ražotus inkubatorus, par kuriem dzirdētas labas atsauksmes. Ja turpināt iesākto, tad bez kvalitatīviem inkubatoriem neiztikt. Gribētos sasniegt nopietnākus apjomus. Iespējas ir, ja klients pērk olas lielā apjomā, fabrika tās piegādā ar kurjeru, kas ir lētāk nekā braukt pēc tām pašiem.

Regīna un Nikolajs ir dzimuši un auguši laukos, tālab atrod risinājumu jebkurā situācijā. Dējējvistām ir sagatavotas ziemas mītnes, bet vasarā tās uzturas zem klajas debess nožogotā teritorijā, kurai blakus ir vasaras mājiņas, lai putni varētu paslēpties no lielās svelmes vai lietus. Vistas no nelūgtiem viesiem - lidojošiem, uz četrām vai divām kājām staigājošiem - sargā jauns suns. Naktī vistiņas paslēpjas savās mājiņās, suns brīvi skraida pa visu iežogoto teritoriju, kurā neviena lapsa vai sesks iekšā neielīdīs. Blakus ir veca dzīvojamā māja, kas vairs nav izmantojama savam sākotnējam mērķim, bet kā cāļu mītne tā ir gana laba vismaz pirmajā laikā. Protams, mehanizācijas nav nekādas, viss ir roku darbs. Kopējā aina varbūt neiespaido, bet tikai tos, kuri nemaz nepazīst Urbanovičus. Viņi neko nesasteidz, visu dara pamatīgi, lai arī mēdz riskēt, bet vienmēr ar vēsu galvu un apdomīgi. Kā latvieši saka – septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez.

„Ja lauksaimnieciskā darbība ir saistīta ar projektiem, valsts un Eiropas subsīdijām, tad dējējvistas ir tikai un vienīgi mūsu privātā nodarbe,” uzsver saimnieks. „Būs noiets - turpināsim. Šeit mūsu rokas nav sasaistītas ne ar kādiem līgumiem, kā gribēsim, tā darīsim. Citādāk ir lauksaimniecībā - šeit ļoti rūpīgi jāseko līdzi likumdošanai, atliek vien palaist kaut ko garām, un būsi zaudētājs. Bet, ja visu precīzi izdari, tad nav problēmu – var strādāt! Sējam tradicionālos graudaugus, taču uzskatu, lai nodrošinātu efektīvāku augu seku, nākamgad vajadzētu iesēt vairākus hektārus zirņu. Interesants ir rapsis, taču tā ir no kultūrām, ar kuru jābūt sevišķi uzmanīgam. Pagaidām neesam mēģinājuši, bet laikam vajadzētu pamēģināt iesēt dažus hektārus, tikai jāiegādājas labas šķirnes sējmateriālu. Nevar palikt pie kaut kā viena, jānodrošinās.”

Juris Roga, autora foto 



Jauna aptauja

Decembris - 2024
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14 15
16
17
18
19
20
22
23 24 25 26 27 28 29
30 31  

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde