Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Artūram Aparniekam - 120 (video)

Pievienots: 06.07.2016

2016. gada 1. jūlijā Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā tika atklāta izstāde, kura veltīta Artūra Aparnieka 120. dzimšanas dienai. Uz to no tālās Brazīlijas, Sanpaulu pilsētas, ieradās A.Aparnieka meita Ināra Edīte Aparniece - Būre ar vīru Jurgenu Karlu Burr un meitas Māras ģimeni, kā arī Ināras Edītes māsīca no Latvijas Rasma ar mazbērniem Arti un Valteru.

Ināra Edīte Aparniece - Būre uzdāvināja Krāslavas muzejam sava tēva Artūra Aparnieka apbalvojumus par Brīvības cīņām - Lāčplēša Kara ordeni, Igaunijas Brīvības krustu, Lietuvas Neatkarības medaļu un citus, kopā 8 ordeņus un medaļas.

Īpašu vietu šajā kolekcijā ieņem Artūra Aparnieka izsūtījumā Sibīrijā darinātā metāla karote ar iniciāļiem „A.A”.

Šogad apritēja 120 gadu, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieris, kapteinis Artūrs Aparnieks, kura dzīve gandrīz 20 gadu bija saistīta ar Krāslavu.

A.Aparnieks piedzima 1896. gada 25. (12.) februārī Beļavas pagastā, netālu no Gulbenes, darbveža Nikolaja Aparnieka ģimenē. Mācījās vietējā pagasta skolā, Jēkabpils tirdzniecības skolā. Absolvēja Zveņigorodas komercskolu Krievijā un turpināja izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā inženieru zinātņu nodaļā.

1915. g. maijā A.Aparnieks brīvprātīgi iestājās Nikolaja kara inženieru skolā, pēc tās beigšanas no 1916. g. janvāra dienēja Rēveles (Tallinnas) jūras cietoksnī kā inženieru karaspēka virsnieks. 1917. gada maijā A.Aparnieks tika pārcelts uz Sevastopoles cietokšņa jūras mīnu bataljonu, piedalījās cīņās pret lieliniekiem Krimā, kādu laiku dienēja Ukrainas hetmaņa Skoropadska karaspēkā.

1918. gadā A.Aparnieks atgriezās Latvijā un pieteicās Krievijas Ziemeļrietumu armijas brīvprātīgo vervēšanas birojā, no kura tika nosūtīts Judeņiča armijā kā inženieru rotas poručiks. Dienēja Bulaka – Balahoviča apvienotās grupas operatīvajā štābā kā jātnieku sapieru izlūku komandas priekšnieks. No turienes pārgāja uz Igaunijas armiju, kurā palika līdz 1919. gada aprīlim. 1919. gadā, naktī no 14. uz 15. martu, A.Aparnieka komanda ienaidnieka aizmugurē uzspridzināja tiltu pār Berezovskas upi uz Pleskavas – Gdovas – Narvas ceļa, sabojāja telegrāfa līniju posmā Gdova – Pleskava, uzspridzināja 2 dzelzceļa tiltus un ieņēma Gdovas staciju. Par šiem nopelniem A. Aparnieks 1919. gada maijā tika apbalvots ar Sv. Vladimira 4. šķiras ordeni.

1919. gada aprīlī A. Aparnieks brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, bet jau 15. maijā tika iecelts par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri, cīnījās pret lieliniekiem Vidzemē un Latgalē. Par brīvības cīņām A. Aparnieku 1920. gadā apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.

Pēc atvaļināšanas no armijas 1922. gada februārī A. Aparnieks neilgi strādāja Iekšlietu ministrijā, tad pārcēlās uz Krāslavu, kur sekmīgi vadīja Lejas (Lielās) ūdensdzirnavas, kuras viņam tika piešķirtas 1922. gada 23. oktobrī kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim. Lejas ūdensdzirnavas viņš izveidoja par plašu rūpniecības uzņēmumu. Artūra Aparnieka māja Krāslavā atradās Rīgas ielā 5, tagadējā tirgus vietā pie lielveikala „Maxima”. Līdztekus darbam dzirnavās A.Aparnieks studēja inženierzinātnes Latvijas Universitātē. 1940. gadā atgriezās armijā un tika iecelts par Latgales kara apgabala priekšnieku, taču pienākumus netika pildījis sakarā ar Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā.

1940. gada 20. augustā Artūrs Aparnieks tika arestēts. Baltijas Sevišķā kara apgabala tribunāls notiesāja A. Aparnieku uz 10 gadiem. Spīdzināšanas notika sistemātiski. Divas reizes viņš vests uz Daugavpils Stropu mežu nošaušanai, liekot tur pašam izrakt sev kapu.

1941. gada jūnijā A. Aparnieks no Daugavpils cietuma tika pārvests uz Krasnojarsku, kur viņam par mēģinājumu organizēt sacelšanos PSRS leTK Sevišķā apspriede piesprieda vēl 5 gadus.

1953. gada aprīlī A.Aparnieku atbrīvoja no ieslodzījuma, taču līdz 1956. gada jūnijam viņš atradās izsūtījumā Krasnojarskas apgabala Ziemeļjeņisejskā. 1956. gada beigās A.Aparnieks atgriezās Latvijā un sāka strādāt par būvinženieri institūtā „Pilsētprojekts”, bija viens no Rīgas autoostas projekta autoriem.

1966. gada 20. augustā, tieši 26 gadus pēc sava aresta, Artūrs Aparnieks dabūja atļauju izbraukt pie savas sievas un meitas Aijas uz ASV. Savā četrdesmit sestajā kāzu gadadienā viņš beidzot varēja satikt sievu Mildu, no kuras bija šķirts ilgus 26 gadus.

Par nožēlu tikšanās prieks bija samērā īss. Izsūtījumā A.Aparnieka veselība bija stipri iedragāta, un 1968. gada 15. maijā Sanfrancisko pārstāja pukstēt Artūra Aparnieka sirds. Viņš tika apbedīts Latviešu kara invalīdu Brāļu kapos Katsīkļu kalnos pie Ņujorkas.

Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs ir bezgala pateicīgs Artūra Aparnieka tuviniekiem par tik vērtīgas apbalvojumu kolekcijas un citu priekšmetu dāvinājumu mūsu muzejam.

Glabāsim mūsu izcilā novadnieka piemiņu sirdīs mūžīgi!

Valdemārs Gekišs,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors,
Elvīras Škutānes foto