Krāslavas Mūzikas skolai - 60. Romualda Ragiņa atmiņas

Pievienots: 08.03.2021

Akordeona burvīgās skaņas manā dzīvē ienāca jau agrā bērnībā. Jau astoņu, deviņu gadu vecumā, aizkrāsnē tupēdami, mēs, lauku puikas, klausījāmies akordeonista spēli, kurš kaimiņu mājā kārtējo reizi spēlēja jauniešu deju vakaru. Petrolejas lampas gaismas puskrēslā mēs ar lielu interesi vērojām dejojošos pārus. Galvenais mērķis pieaugušo pasākumā bija mūzikas klausīšanās. Neaizmirstami iespaidi! Tās bija pirmās manas mūzikas stundas, klausoties akordeona spēli. Saklausījies apburošās akordeona melodijas, dažreiz arī akordeona duetu ar vijoli, es skrēju mājās, paņēmu kādu čemodāniņu, iztēlojos, ka tas ir akordeons, apsēdos uz ķebļa, un, atmiņā palikušo melodiju dungodams, atdarināju akordeona spēli. Ak, kā man gribējās spēlēt! Vecāki nevarēja nopirkt mūzikas instrumentu, lai gan es viņiem nepārtraukti to lūdzu. Tajos pagājušā gadsimta pēckara četrdesmitajos gados vecāki laukos dzīvoja nabadzīgi. Nebija ne radio, ne elektrības. Piecdesmito gadu sākumā pārdošanā parādījās pirmie vienkāršākie radioaparāti ar austiņām, kad tikai viens cilvēks varēja klausīties. Šādu radio iegādājās viens ciema iedzīvotājs. Viss ciems pulcējās, lai vakaros dzirdētu ziņas. Kad bija mūzikas programma, pieaugušie ļāva arī man klausīties. Atskaņoja akordeona vai bajāna spēli, un es jutos brīnišķīgi. Kad vecāki man jautāja, par ko es vēlos kļūt pēc skolas pabeigšanas, es vienmēr paudu savu sapni - gribu būt mūziķis. Mans sapnis piepildījās!

Vecāki nopirka akordeonu „Hohner”. Mazs, tastatūras tikai divas oktāvas, lietots, bet skanēja labi. Es biju sajūsmā! Man jau bija 13 gadi, un mācījos 6. klasē. Es nekavējoties piemeklēju pēc dzirdes tautasdziesmas. Mamma man ļoti palīdzēja. Viņai bija laba muzikāla dzirde. Jaunībā viņa dziedāja baznīcas korī, zināja daudzas poļu, krievu, baltkrievu tautasdziesmas. Mums izveidojās muzikāls duets - mamma dzied, pēc dzirdes piemeklēju melodiju un pievienoju basa pavadījumu. Tās bija pirmās mūzikas stundas. Nopietni mūziku sāku studēt Braslavas (Baltkrievija) vidusskolas 8. klasē. Pionieru namā darbojās bezmaksas akordeonistu-bajānistu iesācēju pulciņš. Nodarbības vadīja mūziķis-akordeonists Josifs Petraškevičs (vēlāk kļuva par manu labāko draugu), kurš mācīja nošu pierakstus un praktiskas iemaņas instrumenta spēlē. Pilsētas kultūras namā sāka darboties jaunizveidots pūtēju orķestris, kurā sāku spēlēt baritonu. Brīvo laiku veltīju akordeona spēlei, pats izvēlējos repertuāru un gatavojos iestāties mūzikas vidusskolā. Tiku uzaicināts strādāt bērnudārzā par koncertmeistaru un vienlaikus baltkrievu pamatskolā par dziedāšanas skolotāju. Vidusskolas izglītību ieguvu vakarskolā. Pēc vidusskolas atestāta saņemšanas iestājos Daugavpils Mūzikas vidusskolas akordeona klasē. Iestājeksāmenu komisijas priekšsēdētājs bija skolas direktors Staņislavs Broks, kurš manu uzstāšanos novērtēja teicami. Mācības apvienoju ar darbu kultūras namā, kur biju dejotāju grupas, solistu un vokālo ansambļu koncertmeistars. Brīvajā laikā sniedzu privātās akordeona spēles nodarbības pieaugušajiem un bērniem, kuri neapmeklēja mūzikas skolu. Boriss Elerins bija mans pirmais audzēknis, kuru sagatavoju iestājpārbaudījumiem Daugavpils Mūzikas vidusskolā, kuru beidzot Boriss tika norīkots uz Dagdas Mūzikas skolu strādāt par akordeona spēles pedagogu. Mācību laikā dziedāju Daugavpils pilsētas jauktajā korī „Daugava” Staņislava Broka vadībā un spēlēju pūtēju orķestrī. Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas es sapņoju strādāt Krāslavas Mūzikas skolā, bet nokļuvu Kārsavā. Tā es ierados Ludzas rajonā un savu pedagoģisko darbību 1962. gadā sāku Kārsavas Bērnu mūzikas skolā. Tiku iesaukts militārajā dienestā padomju armijā, kur arī biju saistīts ar mūziku - spēlēju štāba pūtēju orķestrī un akordeonu estrādes ansamblī. No 1975. gada pēc Krāslavas kultūras nodaļas uzaicinājuma ar pārvedumu sāku strādāt Krāslavas Mūzikas skolā. Mans sapnis dzīvot Krāslavā, ļoti pievilcīgā pilsētā ar skaistu dabu un gleznainu apkārtni, piepildījās. Kultūras nodaļa man uzticēja gadu pildīt skolas direktora pienākumus.

 Starp maniem audzēkņiem daudzi bija centīgi un talantīgi, kuri piedalījās rajona, reģionālajos un valsts mēroga akordeonistu konkursos. Tās ir Irēna Kvjatkovska un Irina Zujeva, kuras stājās mūzikas vidusskolā. Spilgts audzēknis Jurijs Morgunovs bija regulārs republikas konkursu dalībnieks. Mana audzēkne Rita Sauleviča izvēlējās zobārsta profesiju, bet mūzika kļuva par viņas dzīves pavadoni. Mans labākais audzēknis Vadims Karņickis vienmēr piedalījās reģionālajos un valsts jauno akordeonistu konkursos un ieguva godalgotas vietas. Pēc Daugavpils Mūzikas koledžas beigšanas studēja Lietuvā, Viļņas Mūzikas akadēmijā. Koncertos uzstājās kā solo mākslinieks, piedalījās starptautiskajos konkursos. Viņš ļoti ātri apguva pogu akordeonu-bajānu un gadu vēlāk sniedza solo koncertus. Pašlaik Vadims strādā par akordeona klases pedagogu Klaipēdas Mūzikas skolā (Lietuvā).

 Krāslavas Mūzikas skolā nostrādāju vairāk nekā 40 gadu draudzīgā, sirsnīgā pedagogu kolektīvā, kuru vada direktore Olga Grecka.

 Es nekad neesmu šķīries no mūzikas - akordeona. Kā brīvprātīgais muzikants esmu poļu tautas dziesmu ansambļa „Strumieņ” mākslinieciskais vadītājs un Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīcas jauktā kora direktors un ērģelnieks.

 Romualds Raginis, pedagogs