Laužot viļņus

Pievienots: 19.12.2016

Latvijas Republikas proklamēšanas 98. gadadienai veltītajā pasākumā tika godināti vairāki mūsu novada darbarūķi, tostarp Indras pagasta lauksaimniecības konsultante, kvalificēta agronome Valentīna Bārtule, kura saņēma Atzinības rakstu par ilggadīgu un godprātīgu darbu, nesavtīgu ieguldījumu pagasta atpazīstamības veicināšanā un aktīvu sabiedrisko darbību.

Valentīnas dzimtene ir Alūksne. Jau bērnībā viņa bija radusi pie darba – ģimene agri zaudēja tēti. Viņas pirmais sapnis bija mediķa profesija, bet pēc astotās klases mamma nepalaida meiteni projām no ģimenes. Arī skolotāji ieteica turpināt izglītoties Alūksnes vidusskolā, pēc kuras absolvēšanas jauniete uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, agronomijas fakultātē. Tur arī satika savu otro pusīti – Jevgēniju. Katrs bija sava rajona saimniecības stipendiāts, pēc tā laika likumiem trīs gadi bija jāatstrādā savā saimniecībā. Topošā ģimene nolēma reģistrēt savas attiecības, pirms pabeidz studijas, un tādejādi varēja izvēlēties vienu no divām vietām, kur vīt ģimenes ligzdiņu.

1979. gadā jaunie speciālisti Jevgēņijs un Valentīna ieradās Indrā un uzsāka darbu Kaļiņina kolhozā. Valentīna kļuva par linkopības agronomi, dzīvesbiedrs - sēklkopības speciālists. Linu sējplatības kolhozā bija vairāk nekā 200 hektāru, Valentīnas atbildības laukā nokļuva viss tehnoloģiskais process - sākot no augsnes apstrādes līdz pat ražas novākšanai un nodošanai Krāslavas linu fabrikā pārstrādei. Jaunā speciāliste darbā tika ievērota un viņai piedāvāja atbildīgāku amatu -- iecirkņa agronome. Dažādu apstākļu dēļ, kādu laiku viņai nācās pastrādāt arī kā galvenajai agronomei, taču vislielākais darba stāžs iekrāts agroķīmijas agronoma profesijā tajā pašā Kaļiņina vārdā nosauktajā kolhozā. Kad Latvija atguva neatkarību, Indrā izveidojās paju sabiedrība „Indrāni”, kurā Valentīnai strādāt nenācās, jo tobrīd viņa atradās dekrēta atvaļinājumā.

Kamēr bērni auga, vecā saimniekošanas sistēma laukos bija beigusi pastāvēt, un Valentīnai nācās strādāt darbus, kas nebija saistīti ar iegūto profesiju. Viņa izbaudīja bērnudārza vadītājas maizi, Indras vidusskolā strādāja par ārpusstundu darba vadītāju, kādu laiku bija Indras vidusskolas ēdnīcas vadītāja. Pārtraukums profesionālajā darbībā ieilga vismaz uz trim gadiem, līdz saņēma piedāvājumu kļūt par pagasta lauksaimniecības konsultanti. Līdz pat šai dienai Valentīna atbildīgi pilda savus darba pienākumus, darot pat vairāk, nekā no viņas prasa. Dzīves pieredze liecina, ka Latvijas Lauksaimniecības akadēmija deva ļoti labas zināšanas, bet, viņasprāt, efekts būtu vēl lielāks, ja pēc pamatskolas būtu devusies mācīties uz profesionālo skolu un pēc tam uz augstskolu. Lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, studiju gados Valentīna strādāja pastāvīgā darbā slimnīcā par sanitāri. Viņa vienkārši nevarēja gaidīt finansiālo palīdzību no mājām – pēc tēva nāves mamma bija vienīgā naudas pelnītāja, uz viņas pleciem bija trīs bērni.

Savā profesijā Valentīna ir strādājusi gan plānotās, gan tirgus ekonomikas sistēmā – ir iespēja salīdzināt. Kā speciālistei atbildība bija liela, gan strādājot kolhozā, gan pašreizējā amatā. Arī cilvēku loks, ar kuriem jākontaktējas ikdienā par darba jautājumiem, nav sarucis, vienīgi risināmo problēmu loks ir mainījies. Tas prasa lielāku zināšanu bagāžu, attiecīgi nākas regulāri mācīties.

Valentīna: „Cilvēki nāk pie konsultanta ar ļoti dažādiem jautājumiem, šodien man jābūt zinošai ne tikai agronomijā, bet jāizprot arī zootehniķa, veterinārārsta, jurista, grāmatvedības un citu speciālistu jautājumu loks.

Šodien ļoti jāmāk strādāt ar iedzīvotājiem, jo manu kabinetu apmeklē dažādi cilvēki, tostarp arī grūtībās nonākušie un ar visu neapmierinātie. Ļoti smagi tiek risināti zemes jautājumi - ir daudz problēmu. Sāpīgi, kad neko nevari līdzēt, jo zemes jautājumos daudz ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi paveikts darbs pirms 10-15-20 gadiem. Viens nepareizi uzrakstīts iesniegums dažam rada tādas sekas, ka vairs nav viegli kaut ko vērst par labu. Vai arī cits piemērs - pirms gadiem 20 cilvēki vieglprātīgi sacīja: „Ai, kam man to zemi vajag, kamdēļ man jākārto dokumenti!” Pagāja laiks, un izrādījās, ka to ļoti vajag, lai ir, ko atstāt bērniem vai mazbērniem.

Darbā man nav jāzina absolūti viss, bet man tiešām precīzi jāzina, kur un pie kāda speciālista novirzīt cilvēku, lai viņa jautājums tiktu risināts. Līdz ar to visu laiku ir jāmācās, turklāt, ja nepilnveidosi sevi profesijā, tad pavisam drīz vairs neko nezināsi ne par jauniem preparātiem, ne par mūsdienīgu tehniku, ne par jaunajām tehnoloģijām. Ļoti vērtīgas ir citu speciālistu konsultācijas, dažādi LKC semināri, arī pieredzes apmaiņas braucieni. Starp citu, pirmais, kas man bija jāapgūst, kad iesāku strādāt brīvā tirgus ekonomikas sistēmā, bija datorzinības. Tie bija pirmie kursi, kas ļoti labi palikuši atmiņā.”

Protams, viena daļa zemnieku gāja savu ceļu, bet liela daļa to, kuri šodien veiksmīgi saimnieko, savu izaugsmi sāka tieši no Valentīnas darba kabineta. Ja šodien viņš sasniedzis tādu izaugsmes līmeni, ka pēc padoma vairs nav jānāk, ar visu tiek galā patstāvīgi, tad tas arī bija viņas galvenais uzdevums - to panākt.

Jevgēņijs un Valentīna var lepoties ar trīs bērniem un četriem mazbērniem. Nikolajs ir vecākais bērns, pēc vidusskolas sāka apgūt telekomunikācijas RTU studiju programmā, taču pēc gada nolēma izglītoties koledžā, kur apguva līdzīgu specialitāti, un šodien strādā firmā. Dienējis Latvijas armijā, ar ko ļoti lepojas, un mamma atstāsta viņa vārdus: „Lūk, tā ir īsta dzīves skola!”

Vidējā meita Tatjana izskolojās par juristi, ieguva arī pedagoģisko izglītību, šodien tomēr strādā kā juriste. Arī jaunākā meita Alla pēc izglītības ir juriste, taču turpina izglītošanos NVA programmā, kas sagatavo lietvežus. Visiem Bārtuļu bērniem ir savas ģimenes, katrā - pa dēlam, Tatjanai pat veseli divi! Interesanti, kāpēc ne dēls, ne meitas negāja mammas vai tēva pēdās un nesaistīja savu dzīvi ar laukiem?

Valentīna vispirms atjoko: „Uz mammu un tēti skatoties, laikam saprata, ko nozīmē strādāt lauksaimniecībā... Dēls varbūt būtu palicis laukos, ja pastāvētu kolhozi vai mums pašiem būtu lielsaimniecība, jo tehnika viņam patīk kopš bērnības un kolhoza laikā viņš pat piestrādāja par kombainiera palīgu, darīja citus darbus.. Taču pārmaiņu laikā mēs nolēmām, ka iztiku pelnīsim ar savām smadzenēm, mums nebija tehnikas, lai piemājas saimniecību izvērstu par lielsaimniecību un ražotu lauksaimniecisko produkciju lielajam tirgum. Līdz ar to nebija arī īpašas nepieciešamības mudināt bērnus domāt par to, ka kādu dienu būs jāpārņem tēva un mātes saimniecība. Dēls dzīvo Rīgā, meitas Daugavpilī, cik zinu, neviens neplāno pamest Latviju.”

Visas sarunas gaitā Valentīna nelietoja skaļus vārdus par patriotismu. Mīlestību pret dzimteni uzskata par pašsaprotamu lietu. Kad Latvija atguva neatkarību, viņai tika izsniegta nepilsoņa pase. Pēc kāda laika savējiem sacījusi: „Cik ilgi varu staigāt ar nesaprotamu pasi, iešu iesniegt dokumentus pilsonības iegūšanai!”

Savu sapni Valentīna bez problēmām piepildīja 2008. gadā. Latviešu valodu bija apguvusi vēl bērnībā, jo, Alūksnes pusē uzturoties, latviešu bērnu pulkā nebija grūti iemācīties sarunvalodu. Papildus nācās mācīties latviski rakstīt un Latvijas vēsturi. Nesenais pašvaldības apbalvojums, kas tika pasniegts Valsts dzimšanas dienā, ir ļoti likumsakarīgs. Bet ko pašai Valentīnai tas nozīmē?

„Šis Atzinības raksts laikam ir novērtējums ne tikai manam darbam, bet arī visu to cilvēku ieguldījuma novērtējums, kuri man blakus dzīvo un strādā,” uzsver balvas saņēmēja. „Indrā kopumā nostrādāti jau 37 gadi, kurus esmu veltījusi savas dzimtās puses izaugsmei.”

Visu dzīvi Valentīna bijusi arī sabiedriski aktīva un pamanāma. Ne velti Atzinība viņai pienākas arī par nesavtīgu ieguldījumu pagasta atpazīstamības veicināšanā un aktīvu sabiedrisko darbību. Tā faktiski ir viņas dzīves otra daļa. Kolhoza laikā ne tikai dziedāja vietējā vokāli instrumentālajā ansamblī un spēlēja amatierteātrī līdz tā pēdējai pastāvēšanas dienai, bet arī pati organizēja pasākumus. Turklāt sabiedriskajās aktivitātēs iesaistīja arī savu ģimeni, kas ilgus gadus koncertēja dziedošo ģimeņu „Spietā” Indrā un Krāslavā. Reiz viņus Indrā filmēja pat Latvijas televīzijas raidījumam. Laikam ritot, Valentīna pievērsusies pasākumu organizatoriskajai pusei, palīdz Tautas nama vadītājai to sarīkošanā. Dažus pasākumus izdomā pati, pat veido jaunu tradīciju. Indrā jau nosvinēti kāpostu svētki, ķirbja svētki, nākamgad būs tomātu svētki.

Valentīna: „Šos pasākumus izdomāju pati, un to jēga ir plaši un detalizēti iepazīstināt ar kādu vienu kultūru. Izrādās, cilvēkiem tas ļoti patīk. Piemēram, ideja par ķirbjiem man ienāca prātā, risinot pašas veselības problēmas un pievēršoties ķirbju lietošanai pārtikā. Izrādījās, ka tiem ir plašs pielietojums, taču iedzīvotāji zināšanu trūkuma dēļ ķirbjus nenovērtē un pielieto šauri - lopbarībai, varbūt kādu putru uzvāra. Kad es visu izpētīju, ļoti gribējās dalīties zināšanās ar citiem.”

Ar savām sabiedriskajām aktivitātēm Valentīna veicina pašas pagasta atpazīstamību – Indru labprāt apmeklē tuvāki un tālāki ciemiņi, jo garlaikoties te nudien nevajadzēs. Drīzāk nepietiks laika, lai visu šeit iepazītu.

Juris Roga, autora foto