Pēc prakses ārzemēs tikai pozitīvi iespaidi!

Pievienots: 28.12.2016

Rīgas Valsts tehnikuma AV3 grupas audzēknis Artjoms Ivanovs no Krāslavas teritoriālās struktūrvienības piedalījās Eiropas Savienības Erasmus+ programmas „Mācību mobilitātes profesionālās izglītības sektorā” projektā „Profesionālo kompetenču pilnveide PIKC RVT audzēkņiem un personālam”. Kopā ar viņu no Auto nodaļas šajā projektā piedalījās A4-1 grupas audzēknis Lauris Lazdāns, kā arī Auto nodaļas skolotājs Gints Spruncis. Jaunieši praktizējās Nīderlandē, uzņēmuma „Bikkel” sadarbības uzņēmuma „Mercedes” autoservisā. Atgriezies mājup, Artjoms piekrita dalīties savos iespaidos ar portāla „Krāslavas Vēstis” lasītājiem.

- Artjom, šobrīd tu esi trešā kursa students, topošais auto virsbūvju remontatslēdznieks. Kurš tevi pamudināja apgūt tieši šo profesiju?

- Es esmu krāslavietis, mūsu ģimene nav liela – tētis, mamma, es un brālis Dmitrijs, kurš par mani pāris gadus vecāks un jau strādā autoservisā Daugavpilī. Kāds tagad varbūt nodomās, ka profesijas izvēlē iespaidojos no brāļa vai tēva, kurš ir ceļinieks un arī saistīts ar tehniku. Tā nav! Auto virsbūvju remontatslēdznieka profesiju izvēlējos pats, jo tā bija iespēja apgūt jaunu, perspektīvu un interesantu profesiju uz vietas savā pilsētā. Varavīksnes vidusskolā ieguvu pamatizglītību un iesniedzu dokumentus Rīgas Valsts tehnikumā, lai Krāslavas teritoriālajā struktūrvienībā apgūtu auto virsbūvju remontatslēdznieka arodu. Savu izvēli man nav nācies nožēlot, saņēmu tikai pozitīvas emocijas, ieguvumu ir krietni vairāk, nekā biju gaidījis.

- Šī bija tava pirmā prakse ārzemēs?

- Jā. Par Eiropas Savienības Erasmus+ projektu informēja mūsu filiāles direktors un pedagogi. Mani vecāki neiebilda, ka piedalos, sāku formēt dokumentus. Prakse ilga mēnesi, par to laiku maksāja stipendiju, kas pilnībā nosedza ikdienas vajadzības. Tāpat tika apmaksāta istaba viesnīcā, uz prakses laiku serviss piešķīra lietošanā automašīnu un apmaksāja degvielu, ar kuru no viesnīcas braucām uz darbu un atpakaļ, bet brīvajā laikā apceļojām valsti – tas bija atļauts. Man autovadītāja tiesību vēl nav, toties tās bija Laurim, kurš bija iesaistīts projektā kopā ar mani. Bet pēc jaunā gada plānoju noteikti iegūt tiesības, jo sajutu, ka tās ir ļoti nepieciešamas.  Tā kā Nīderlande ir neliela valsts, to izbraukājām krustu šķērsu. Par autobraucēju kultūru mēneša laikā grūti spriest, kopumā visi brauc prātīgi, noteikumus nepārkāpj, lai gan manījām arī agresīvākus braucējus. Ceļu policistus vispār nesatikām, visur radari, mums sacīja, ka policisti patrulē lielās pilsētās. Ceļi ir acīmredzami labāki nekā Latvijā. Uz darbu pusotru kilometru varēja arī kājām iet, bet, šķiet, ļaudis tur nav raduši iet kājām – redzējām ļoti daudz velosipēdistu. Mašīnas lielākoties mazlitrāžas, jo lielajiem motoriem nodoklis liels. Mūsējā bija ar benzīna dzinēju, tilpums - 1,1 litrs. Benzīns maksā 1,5 eiro par litru.

- Kā nīderlandieši satika divus puišus no mazās Latvijas?

- Dzīvojām Omena pilsētiņā, kas ir aptuveni divas reizes lielāka par Krāslavu, arī iedzīvotājus var sastapt biežāk un lielākā skaitā. Visi bija sirsnīgi, atsaucīgi. Pilsētiņā atrodas Mercedes automobiļu (līdz četrām tonnām) dīleru centrs, kas automobiļus ne tikai tirgo, bet arī remontē. Mūs sagaidīja uzņēmuma pārstāvis, kurš parādīja centru, izstāstīja tā vēsturi, izrādīja retro automobiļu kolekciju. Centra īpašnieks savulaik organizēja šo biznesu, kuru tagad vada viņa divi dēli. Un tēvam ir liela retro automobiļu kolekcija, kurā ir kāds pussimts auto. Mercedes retro auto pārsteidza – tādas mašīnas nekad nebiju sastapis uz ceļa.

Darbā sazinājāmies angļu valodā, mūsu svešvalodu zināšanu pietika, lai nerastos nepārvaramas problēmas. Turklāt vēl pirms prakses no projekta tika apmaksāti papildu angļu valodas kursi. Valstī labāk būtu zināt nīderlandiešu valodu, angļu valodā runā varbūt tikai katrs piektais iedzīvotājs.

- Prakse patiesi atbilda šim vārdam, jeb varēji tikai vērot, kā strādā pieredzējuši meistari?

- Mums uzticēja gan vienkāršus, gan sarežģītākus darbus. Veicām automobiļu tehnisko apkopi, remontējām tos. Vissarežģītākais darbs, kuru uzticēja, - noņemt ātrumkārbu, atrast bojājumu, nomainīt detaļas, salikt visu atpakaļ. Tas būtībā gana sarežģīts uzdevums, prakses laikā nācās saremontēt četras ātrumkārbas. Jāstrādā ir pašam, ja rodas jautājumi, tie jāuzdod servisa pieredzējušiem darbiniekiem, kuri noteikti palīdzēs. Kad auto izremontēts, atnāca meistars un pieņēma darbu. Ja viss kārtībā - mašīnu nosūtūja klientam.

Šī sistēma man ļoti iepatikās, jo tā dod vislabāko apmācību efektu nekā tā, kad stāvi blakus un skaties, kā tavā vietā izdara. Mēs centāmies, nebija nekādu starpgadījumu. Darbs ir darbs, nekas sarežģīts un nepaveicams, bet jebkurā gadījumā strādāt vajadzēja ar pilnu atdevi, slaistīties tur nav pieņemts.

- Ātrumkārba un auto virsbūve ir atšķirīgas lietas…

- Tā gan, taču tehnikumā apgūstam arī auto uzbūvi, un kvalificēts meistars nav iedomājams bez vispusīgām zināšanām attiecīgajā jomā.

- Vai Nīderlandes autoservisa meistari pelna labāk nekā Latvijas?

- Nenocietāmies un pajautājām, kādas viņiem ir algas? Atbildēja - vidēji 2000 eiro mēnesī pirms nodokļiem. Bet nodokļi nav mazi, sasniedz pat 600 eiro. Tomēr neviens mums nežēlojās, ka slikti dzīvotu un nevarētu atļauties sev to vai citu mantu. Es ceru, ka savā specialitātē atradīšu pietiekami labi apmaksātu darbu tepat Latvijā un nebūs jādomā par darbu ārzemēs. Mīlu savu pilsētu un nevēlos pamest Latviju tikai naudas dēļ.

- Ko īpaši interesantu vai atšķirīgu pats pamanīji mēneša laikā?

- Mums ir lieli tirdzniecības centri, viņiem - daudz nelielu veikaliņu. Mēs pat internetā meklējām lielos tirdzniecības centrus un neatradām!

Apmeklējām daudzus auto muzejus, tostarp pasaulē slaveno Louvmana muzeju (LOUWMAN MUSEUM), kurā ir iespaidīga antīko auto kolekcija. Tur var iepazīt automobiļa attīstības vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām.

Ceļojot pa valsti, ar interesi pētījām arhitektūru, ainavas, pat pie okeāna pabijām. Pārsteidza, ka iedzīvotāji kopumā ir apaļīgāki nekā pie mums, lai gan brauc ar velosipēdiem. Katrā ģimenē kā likums ir divriteņu transports.

Visur valda kārtība un tīrība, visur bija patīkami uzturēties, izņemot Amsterdamu – šī pilsēta man ļoti nepatika ar savu savdabīgo auru, kas pārpilna negācijām.

Starp citu, mums jautāja par Latviju, par mūsu valsts arhitektūru, dzīves līmeni, nodokļiem, mācību procesu utt. Mums bija interesanti uzzināt, kā automehāniķus māca pie viņiem. Bijām pat vienā no tādām skolām, kas līdzīga mūsu tehnikumam. Ļoti labs nodrošinājuma līmenis, ļoti daudz tehnikas, bet apmācību process ir līdzīgs. Manuprāt, galvenā atšķirība ir tajā, ka viņiem pieejams daudz vairāk iekārtu un tehnoloģiju. Un tur ir piecu līmeņu izglītība, nevis četri kursi, kā pie mums. Starp citu, kopā ar mums praksi izgāja arī viņu students, kurš četras dienas strādāja, vienu - mācījās. Varu secināt, ka viņš vairāk par mums orientējās automašīnās, jo viņam jau skolas solā ir bijusi lielāka saskarsme ar dažādu tehniku.

- Ko ieteiktu saviem vienaudžiem, ja rodas iespēja piedalīties līdzīgā projektā?

- Noteikti ir jāizmanto šāda iespēja, jo tāda izdevība varbūt ir vienīgā mūžā! Prakse manī nostiprināja pārliecību par to, ka esmu izvēlējies pareizo profesiju, un lika aizdomāties par tālākām studijām. Varbūt iešu strādāt, bet varbūt tomēr ir vērts kaut ko pamācīties vairāk klāt? Laiks rādīs. Šajā praksē ieguvu vēl nebijušu darba pieredzi, iepazinu citas valsts iedzīvotājus, viņu darba kultūru. Liels ieguvums ir arī tas, ka par projekta stipendiju varēju pilnībā sevi uzturēt. Tā kā tuvojās Ziemassvētku, mājup pārvedu dažādus saldumus. Vārdu sakot, redzu tikai plusus. Ja nu tikai tīri individuāli – man ļoti pietrūka rupjmaizes. Pārbraucu mājās, un pirmais, ko no sirds pieēdos, bija rupjmaize. Prakse ilga mēnesi, neteiktu, ka bija grūti šķirties uz šo laiku no ģimenes, bet lielais attālums līdz mājām nedaudz nomāca. Mājup gribas vienmēr, mājas ir mājas.

- Paldies par interviju!

Juris Roga
Foto no Artjoma Ivanova personiskā arhīva

Fotogalerija: http://www.kraslavasvestis.lv/galerija/foto/album/rvt-audzeknis-artjoms-ivanovs-niderlande.html