svētdiena, 15. decembris, 2024Vārda diena: Hanna, Jana, Johanna
crest1 crest2

Slavenie gurķi

Pievienots: 09.05.2023

„Krāslava ar savu pili atrodas reti jaukā vietā, tā sakot, tīrā saulgozī, jo no ziemeļu skarbiem vējiem pilsētiņu visgarām aizsargā diezgan augsta kalnu grēda, izrobota skaistām gravām un krītošiem strautiem, kas ieplūst turpat Daugavā”1, raksta Krāslavas zinātājs Antons Austriņš savā tēlojumā „Pils dārznieks”.

Krāslavas novadā ir Latvijā viskontinentālākais klimats. Vasaras ir karstākas, ziemas aukstākas, gaiss ne tik mitrs kā piejūrā. Daugavas tekošie ūdeņi izventilē apkārtni, īpaši auglīgas ir palienes.

Miesta iedzīvotāji ar gurķu audzēšanu sāka nodarboties vēl 19. gadsimtā – Krāslavas gurķu slava nāk no tiem laikiem.

Laikraksts „Daugavas Vēstnesis” 1925. gadā ziņās par Krāslavu raksta, ka pilsētnieki plašos apmēros nodarbojas ar gurķu audzēšanu un ir ļoti žēl, ka vēlas salnas ir nodarījušas lielus zaudējumus2.

Rīdzinieki Ulmaņlaikos sūkstās, ka Krāslavas gurķus itin bieži vilto. Tie nav tie gurķi, kuri sēklu katalogos ir ar nosaukumu Krāslavas ražīgais3. Ka visiem gribētājiem to nepietiek!

Un šādi panākumi ir tajos laikos, kad gurķi tika audzēti zem klajas debess, jo siltumnīcu masveidā vēl nebija!

20. gs. 60.–80. gados gurķu audzēšana Krāslavā un apkārtnē kļuva masveidīga – tos pašu patēriņam un tirgum audzēja piemājas dārziņos, nopietni ar to audzēšanu nodarbojās kolhozi un sovhozi, gurķus audzēja jaunie naturālisti savos izmēģinājumu lauciņos u. c.

20. gs. 80. gados padomju saimniecība „Krāslava” gan pati nodarbojās ar dārzeņu audzēšanu, gan slēdza līgumus ar privātpersonām par iepirkumu. 1987. gadā tika noslēgti darbuzņēmuma līgumi par 118 tonnu gurķu piegādi, „maksājot 30 kapeikas par kilogramu”4.

Piemājas un vasarnīcu dārziņos izaudzētos gurķus krāslavieši veda tirgot uz Rīgu, Ļeņingradu, pat Murmansku.

Protams, svaigi gurķi ir svaigi gurķi, bet ko darīt, ja raža ir ļoti liela? Ja gribas gurķus arī rudenī un ziemā? Ja gribas kaut ko kreptīgāku, kaut ko citādu.

Gurķi tad ir jāsāla, jāskābē, jāmarinē, jāgatavo no tiem konservēti salāti utt.

Arī šajā ziņā krāslavieši bija radoši, piedāvāja pašu izdomātus, praksē pārbaudītus risinājumus.

1971. gadā publicēta recepte5, kurai varētu dot virsrakstu „Krāslavas kraukšķīgie mazsālītie”.

Jāpiemeklē apmēram vienāda lieluma gurķi. Mazlietiņ jānogriež to gali, jāaplej ar aukstu ūdeni un jāpatur diennakts. Tad ņem ārā, liek stikla burkās, pieliekot klāt svaigas dilles, pētersīļus, ķiplokus un upeņu lapas. Virsū lej uzlējumu – vārītu ūdeni, kur uz vienu litru klāt pielikti piecdesmit grami sāls. Katrā burkā iemet trīs grami citronskābes.

Tad šādi sagatavotas, neaizvākotas burkas liek lielā traukā ar ūdeni un vāra uz nesteidzīgas uguns. Jo lielākas burkas, jo ilgāk: vienlitra burkas desmit minūtes, bet trīslitrenes - pusstundu. Tad ņem ārā, aizvāko un apgāž ar dibenu uz augšu.

Jau pēc vienas dienas var sākt mieloties.

Labu apetīti!

Valentīns Lukaševičs, kultūrvēsturnieks
Foto no autora personīgā arhīva


[1] Austriņš A. Pils dārznieks // „Piesaule”, 1928., Nr. 9.
[2] Krāslava // „Daugavas Vēstnesis”, 19.06.1925.
[3] Krāslavas ražīgais // „Daugavas Vēstnesis”, 07.08.1939.
[4] Dubovskis V. Līgums pakļauts plānam // „Komunisma Ausma”, 31.03.1987.
[5] Starostina L. Svaigi sālītie gurķi // „Zarja Kommuņizma”, 31.07.1971.



Jauna aptauja

Decembris - 2024
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31  

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde