Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 27.04.2020
„Mazai pilsētai ir daudz priekšrocību. Šeit katrs no mums ir īpašs, kā neapstrādāts dimants, ar ko darboties,” par dzimto Krāslavu saka Evija Djatkoviča (bijusī Vagale), kura šodien dzīvo Rīgā un ir starptautisko attiecību un politikas zinātnes maģistre, kā arī pētniece un projektu vadītāja Latvijas Ārpolitikas institūtā.
„Pilsēta, nē, drīzāk Krāslavas cilvēki mani izveidoja tādu, kāda esmu šobrīd, caur debašu un angļu klubu, caur vijoļspēli un ansambli „Krāslaviņa”, caur vecākiem, bērnības draugiem un mīlestību. Es šodien arī galvaspilsētā jūtos kā krāslaviete no kāju pirkstiem līdz matu galiem. Vienmēr izbaudu to mirkli, kad Rīgā priekšnieki un kolēģi konstatē, ka nāku no attālas mazpilsētas pierobežā, bet esmu absolvējusi valsts ģimnāziju, brīvi runāju trīs valodās un kopumā esmu jēdzīga (gardi smejas)! Bet kopumā uzskatu sevi par Eiropas pilsoni ar interesi pret ceļošanu, visu jauno un neizpētīto. Ceļošana dzīvē palīdz labāk saskatīt iespējas sev apkārt, tā noskaidro prātu un ļauj salīdzināt - dabu, arhitektūru, cilvēkus, paradumus, stereotipus.”
- Evija, jūs esat arī „LOST IN LATGALE” idejas autore. Pateicoties šim projektam, tiek realizētas neparastas ieceres mūsu novadā. Lūdzu, pastāstiet par tām!
- Šogad mēs paplašināmies un būs nu jau divi projekti – „LOST IN LATGALE Kayaking” laivu pārgājieniem un „LOST IN LATGALE Home” svinībām un foršiem pasākumiem. Lēnām top „LOST IN LATGALE” grupa.
Laivu pārgājienu idejai ir gara priekšvēsture, kas sakās vēl pirms 2018. gada, kad radās „LOST IN LATGALE” kā projekts. Šis patiesībā ir manu vecāku – Raisas un Aivara Vagaļu stāsts, kuru mēs turpinām. Mani vecāki studēja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un brauca atpūsties uz tūristu bāzi „Sauleskalns”. Viņu studiju gados tūrisma sports bija iecienīts jauniešu vidū un tieši tajā laikā tika izpētīti laivošanas maršruti, kurus izmantojam šodien. Toreiz Sauleskalna apkārtni, skaisto dabu un interesantos ūdens ceļus zināja daudzi, daudzi šurp brauca arī no citām Padomju republikām. Krāslava padomju gados kaut kādā mērā atgādināja mūsdienu Jūrmalu tikai pie Daugavas un ezeriem.
Arī man laivošana šajā apvidū kļuva par neatņemamu vasaras sastāvdaļu, kopš es sevi atceros. Tāpēc „LOST IN LATGALE Kayaking” ir tāds loģisks dzīves turpinājums. Jau vēlāk dzīves līkloči mani iepazīstināja ar Uvi Sušķo, dabas pētnieku, un vairāk uzzināju par Latvijas Dabas fondu. Izrādījās, ka Sauleskalna apkārtnei piemīt ne vien aizgājušā laika šarms, bet tā ir tiešām unikāla vieta! Izrādījās, ka mēs visu laiku esam laivojuši pa vienām no tīrākajām vietām mūsdienu Eiropā un vēl tālāk. Uzzināju par najādu, smalko najādu, kas vairākos maršruta ezeros neskarta ir saglabājusies kopš Ledus laikmeta perioda. Vai šo zinājāt?
Mēs arī nē līdz brīdim, kad sākām interesēties. Tagad uzskatām par pienākumu ļaut to uzzināt arī citiem. Pārgājiens tapis sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu, ir izzinošs un vieglā formā izglītojošs caur aktivitātēm un instruktoru stāstījumu, lai viesi dodas prom gan iedvesmoti, gan zinošāki. Svarīgi arī saprast, kāpēc dabas vērtības te saglabājušās - jo neesam industriāls reģions. Šeit cilvēka pirksts ir maz ietekmējis dabas gājumu. Mūsdienās tas ir retums, jo lielākā daļa cilvēku dzīvo lielpilsētās. Iespējams, mums šī doma jāsāk pieņemt kā neticama veiksme un vērtība, ko pārvērst jaunos ekotūrisma produktos. Manuprāt, tā ir Latgales uzņēmējdarbības niša.
Lūk, tā salikām kopā paši savu un dabas stāstu un izveidojām Sauleskalna ezeru sistēmas laivu pārgājienu „Laikam pa pēdām”. Es pati šajā visā esmu koordinators, kā tāds mūžīgais dzinējs. Ticu visam kam, ticu brīnumiem, un visiem lieku strādāt (smejas).
- Viena lieta ūdeņi, cita – ēkas. Kāpēc nolēmāt Krāslavā restaurēt koka arhitektūras ēku? Kas tajā tāds īpašs?
- Tas jau ir stāsts par „LOST IN LATGALE Home” jeb mājām. Man atkal jāpateicas vecākiem, kuri nekādi nevar likties mierā. Viņi sludinājumā ieraudzīja kādu pamestu māju pie Jāņupītes. Sludinājums iekrita acīs laikā, kad mammas pārstāvētajai biedrībai „Ģimenes atbalsta centrs „Atvērtība”” bija grūtības ar pastāvīgu darbošanās vietu - tā tika nomainīta jau piekto reizi. Māja bija tiešām sliktā stāvoklī ar ļoti piesārņotu apkārtnes teritoriju, bet kaut kas mūs visus tajā aizrāva. Vecāki nolēma privāti iegādāties īpašumu, to pakāpeniski sakārtot un turpināt preventīvu sociālo darbu sev un citiem par prieku. Izrādījās, ka tā ir vieta ar bagātu vēsturi un savdabīgu koka arhitektūru. Pēc nostāstiem māja nāca kā dāvinājums no grāfu Plāteru pils pārvaldnieka tās iepriekšējiem īpašniekiem, vēlāk tur bija gan mežniecības ēka, gan pansionāts, turklāt ironiskā kārtā māja atrodas uz Krāslavas pēdējās bruģētās ielas, ko sauc par Sauleskalna ielu. Restaurācijas laikā kļuva skaidrs, ka ar biedrības atbalstu un vecāku pašu spēkiem nepietiks, tad procesam pieslēdzās „LOST IN LATGALE”. Tas viss neplānoti kļuva par „LOST IN LATGALE”, biedrības un ģimenes kopīgu projektu. Šķiet, māja savā ziņā izvēlējās vai atrada mūs, nevis otrādi.
- Kāds bija sagatavošanās posms? Kā ritēja restaurācijas darbi, kas tos veica?
- Manam tētim ir zelta rokas, viņš prot gan airēt un izdzīvot dabā, gan ar koku strādāt, turklāt ar senu koku viņam īpašas attiecības. Mūsu dzimtas mājās „Auriņos”, kur uzņemam laivotājus, lai sāktu Sauleskalna maršrutu, esam saglabājuši interjeru un iekštelpu apdari no vecvecāku vecākiem un vecvecākiem, ko tētis savām rokām restaurēja. Līdzīgi arī „LOST IN LATGALE” mājās, kā tās dēvējam, tētis bija galvenais būvdarbu veicējs un vadītājs. Vienlaikus esam pateicīgi pusei pilsētas iedzīvotāju, kas tieši vai netieši pieslēdzās šim darbam. Iespēju robežās pieslēdzāmies arī mēs ar vīru, māsa ar draugu, ģimenes draugi un paziņas. Kāds ievilka elektrību, cits drupināja bojātos ķieģeļus, lai izveidotu iebraucamo celiņu, vēl kāds blietēja pagalmu ar tehniku. Daudzi pielika roku, lai mājai dotu otru iespēju.
Atjaunošanas mērķis no paša sākuma bija maksimāli saglabāt senās vērtīgās koka detaļas, kā logu rāmji, koka grīda un griesti, vītņu kāpnes, un arī veco ķieģeļu krāsns. Un tad pievienojām modernisma akcentus, piemēram, lampas, krēslus, terases mēbeles, spilvenus un daudz citu. Šajā procesā pieturējāmies pie industriāla stila mēbelēm, kas mijās ar romantismu spoguļos, lustrās. Joprojām nevaru paiet garām stilīgām interjera detaļām veikalā. Mēs mēdzam jokot, ja remontu iesāc, to nekad nevar pabeigt. Šobrīd ir pabeigta mājas pirmā stāva iekārtošana. Otrais stāvs ir atlikts kādam citam gadam.
- Varbūt bija kādi interesanti, negaidīti atklājumi?
- Jā, bija viens. No iepriekšējiem iemītniekiem mājā bija palicis visai nelabvēlīgs mantojums, ieskaitot iztukšotas alkohola pudeles, konservu bundžas, lupatas un citus atkritumus. Bet pa vidu šim haosam uz kādas istabas loga palodzes atradām svētbildīti ar eņģeli. Tā mūs pavadīja visu restaurācijas laiku, un šobrīd atkal atrodas uz tā paša loga palodzes, bet nu jau atjaunotajās telpās. Esam pārliecināti, ka bez palīdzības no augšas mēs nekad nebūtu varējuši tikt galā ar mājas restaurāciju, un domāju, arī „LOST IN LATGALE” kopumā nebūtu tapusi.
- Kādiem mērķiem tiks izmantota ēka?
- Ak jā, ir vēl viens mazais stāsts par mājas restaurācijas mērķi. Kāzas. Starpsezonā paspēju apprecēties ar Anriju, kurš kļuva par manu vīru. Kāzu plānošanas laikā sapratām, ka mums ir unikāla iespēja kāzas sarīkot savā mājā - „LOST IN LATGALE Home”, ko iekārtot un noformēt pasākumam tā, kā to paši vēlamies, interpretējot pa savam mūsdienu kāzas Latgalē. Iespējams, citādāk nekā ierasts Krāslavā. Iedvesmojāmies arī no vietām, kur paši esam bijuši gan ārzemēs, gan Latvijā. Pievienojām laternas, āra gaismiņas, karodziņus, sveces un citus dekorus. Tā teikt, pievienojām sajūtu elementus un jauneklīgu vieglumu, kas mijās ar latvisko un latgalisko. Esam bezgala pateicīgi, ka varējām būt pirmie restaurētās mājas viesi, taču turpmāk labprāt ar tās iespējām dalīsimies. Būsim priecīgi, ja vēl kādam patiks mūsu risinājums īpašiem dzīves notikumiem. Tāpēc atbilde ir - jā, no maija piedāvāsim māju izīrēt kā svinību vietu.
Paralēli šim esam iecerējuši, ka „LOST IN LATGALE”mājās darbosies mammas vadītā nevalstiskā organizācija. Patiesībā sākotnēji un laikam visvairāk māja tika iegādāta mammas lolotai iecerei par vietu, kur pilsētas iedzīvotāji varētu kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku un socializēties. Man tiešām ir ļoti talantīgi un uzdrīkstēties spējīgi vecāki, lepojos! Un brīvā laika jautājums vietējiem iedzīvotājiem, manuprāt, ir ne mazāk svarīgs kā tas, lai šeit ir ko darīt visiem. Ceram, ka mājā darbosies arī sociālo deju grupa, ko vada talantīgā Lidija Trušele. Ilgtermiņā varētu rasties vēl kādas idejas, iespējams, „LOST IN LATGALE” organizēti pasākumi, varbūt pat kāda sociālās uzņēmējdarbības forma. Esam atvērti arī citu organizāciju vai cilvēku piedāvājumiem. Ja viss izdosies, „LOST IN LATGALE” palīdzēs uzturēt mājas un ļaus biedrībai darboties pārticībā. Patiesībā tā būs sava veidā sociālā misija - pieņemot, ka pašiem klājas labi, palīdzēt arī citiem un parādīt, ka sociālā un komerciālā darbība var pastāvēt līdzās, cita citu papildināt un darboties tandēmā.
- Vai ir kādi plāni nākotnei, ko jau var atklāt?
- O, jā, ideju ir daudz, kaut man būtu tikpat daudz laika un resursu tās īstenot, un vēl Covid-19 netraucētu. Pagājušajā vasarā ar domes atbalstu filmējām filmu par Sauleskalna ezeru sistēmu, šo neparasto dabas stūrīti ar pasaules nozīmi Krāslavas novadā. Beidzot filma ir gatava, un gaidām brīdi, kad varēsim sarīkot tās prezentāciju. Protams, „LOST IN LATGALE Home” telpās. Varam arī pačukstēt vēl pirms oficiālās izziņošanas, ka jau pavisam drīz kļūs pieejams otrs „LOST IN LATGALE” laivu pārgājiena maršruts. Tas vedīs pa Daugavu. Bet par to tad nākamreiz. Tas jau ir pavisam cits stāsts.
- Paldies par atbildēm un veiksmi darbā!
Juris Roga
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 |
13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |