1949. gada 25. marts - pieminēsim un atcerēsimies

Pievienots: 22.03.2017

Šogad aprit 68 gadi, kopš 1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. PSRS represīvās iestādes deportēja apmēram 43 000 cilvēku. Šī izsūtīšana tika īstenota, lai nostiprinātu Latvijas laukos padomju režīmu. 1949. gada 25. - 28. marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem. Deportācijās, kuras slepeni tika sauktas par operāciju „Priboj” („Krasta banga”) izsūtīja apmēram 90 000 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.

1949. gada 29. janvārī tika pieņemts slepens PSRS Ministru Padomes lēmums par masveida deportācijām Baltijas republikās. Lēmumā bija noteiktas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās.

Latvijā izsūtāmo sarakstus 1949. gada 13.–15. martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji. 1949. gada 17. martā Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”. Bija paredzēts izsūtīt ap 10 000 ģimeņu, bet izveda apmēram 13 500 ģimeņu, to skaitā 9250 zemnieku ģimeņu, kopā vairāk nekā 43 000 cilvēku. Katra izsūtītā ģimene varēja ņemt līdzi viņai piederošo mantu līdz 1500 kg apmērā – apģērbu, traukus, sīko saimniecības inventāru un pārtikas produktus, bet viss pārējais īpašums tika konfiscēts. Izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku, lai savāktu nepieciešamo.

Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru, pēc citiem datiem - 8313 karavīru Latvijā un 4350 Igaunijā. Izsūtīšanu Baltijā veica 76 212 cilvēki, 18 387 no tiem bija iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 – komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki, 21 206 – PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 profesionāli čekisti.

1949. gada 24. martā vēlu vakarā katrā lauku un pilsētu rajona un pagastu centrā notika „iznicinātāju”, kompartijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu instruktīvas, slepenas apspriedes, kurās izvešanas un kompartijas vadība sniedza pēdējos konkrētos norādījumus par izvešanas īstenošanu un sadalīja izvedējiem pienākumus. Kaut izvešanas veicēji tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācijas sākuma, tomēr bija informācijas noplūde un daļai potenciālo izsūtāmo izdevās paslēpties.

Lielākā daļa aktīvistu bija bruņoti. Trūkstošos ieročus viņu apbruņojumā - 2500 automātus un vairākus simtus šauteņu - ieveda no Krievijas. Kopējais komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu skaits, kas piedalījās cilvēku izvešanā Latvijā 25. martā, bija ap 12 000. Viņi parasti bija vietējie iedzīvotāji, labi zināja ceļus uz izvedamo mājām, ielas un adreses, izpildīja opergrupu ceļvežu pienākumus. Aktīvisti pārņēma izvesto kustamo mantu, nozīmēja kaimiņus lopu apkopšanai, piesavinājās izvesto cilvēku labākās mantas, tikai dažkārt sastādot aktus, ka mantas konfiscētas, palika apsargāt izvesto mājas.

Lielākā daļa izsūtīto no Baltijas nonāca Irkutskas apgabalā - 25 834 cilvēki, Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā – 16 065, Krasnojarskas apgabalā – 13 823, Novosibirskas apgabalā – 10 064, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā – Amūras apgabalā. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā. Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona no Latvijas, kas sastāda 11,5% no visiem izsūtītajiem.

   No Krāslavas apriņķa 1949. gada 25. - 28. martā tika izvesti 833 cilvēki (217 ģimenes). Viņu izvešanā piedalījās 49 operatīvās grupas, 108 karavīri, 185 „iznīcinātāji” („istrebiteļi”), izmantota 41 smagā automašīna un vairāki desmiti zirgu pajūgu.

No Krāslavas tika izvesti 55 cilvēki, no Krāslavas pagasta 99 cilvēki, no Asūnes pagasta 152 cilvēki, no Aulejas pagasta 36 cilvēki, no Dagdas pagasta 81 cilvēks, no Indras pagasta 64 cilvēki, no Izvaltas pagasta 49 cilvēki, no Kapiņu pagasta 36 cilvēki, no Kaplavas pagasta 101 cilvēks, no Robežnieku pagasta 79 cilvēki, no Skaistas pagasta 81 cilvēks.

Ļoti spilgti un emocionāli 1949. gada 25. - 28. marta cilvēku izvešanu no Indras dzelzceļa stacijas atceras Kazimirs Gendeļs savā grāmatā „Буря в стоячих водах” („Vētra stāvošos ūdeņos”). Kazimiram tajā laikā bija 14 gadi, un viņš tika paņemts no Indras vidusskolas, kur mācījās 8.klasē, bet tēvs, Kazimirs Gendeļs, dzimis 1884.gadā, paņemts no savām mājām Ganusovas sādžā 7 kilometrus no Indras. Tēvs un dēls satikās Indrā, kur sākās viņu moku ceļš. Tēvs, Gendeļs Kazimirs, mira izsūtījumā Omskas apgabala Kolosovkas rajonā 1951.gada 23. maijā.

Izsūtīto reabilitācija sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP XX kongresā nosodīja J. Staļina personības kultu. 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām. Taču arī pēc atgriešanās daudzi izsūtītie saskārās ar dažādiem ierobežojumiem un diskrimināciju, nevarēja pilnvērtīgi mācīties un strādāt, dzīves bija salauztas.

Vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai represētie, kuri no nometinājuma vietām atgriezās, atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.

Apmēram katrs desmitais no izsūtītajiem atrada mūža mājas Sibīrijā vai Tālajos Austrumos.

Pieminēsim un atcerēsimies viņus!

Valdemārs Gekišs,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors

Foto: Pieminekļa "Māte Latgale raud" atklāšana 2003.g. 11.novembrī