Ieskatoties notikumos, kad izšķīrās Latgales liktenis

Pievienots: 29.03.2017

Sagaidot Latgales latviešu kongresa simtgadi, gribētos pašķirt lappusi, kas attiecas arī uz Krāslavu un tās novadu.

No 1917. gada mūs šķir vairākas paaudzes, dažādi vēstures pagriezieni gadsimta garumā, bet vieno Latgales ceļš uz Latvijas vienotību, apziņa, ka Vidzemes, Kurzemes un Latgales latvieši – latgalieši - ir viena tauta.

1917. gada februāra revolūcija Krievijā pamudināja arī Latgales sabiedriskos darbiniekus tiekties pēc patstāvības.

Šo centienu rezultātā 1917. gada 26.- 27. aprīlī (pēc vecā stila) Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kas iezīmēja politisku platformu Latgales nākotnei - atdalīšanos no Vitebskas guberņas un pievienošanos Latvijai.

Ir pagājis vesels gadsimts, mūsdienu paaudzes lielākai daļai Latgales statuss Vitebskas guberņas sastāvā ir ļoti tāls un svešs jēdziens, bet manu vecāku dokumentos tas ir apliecināts ar zīmogu.

Iedziļinoties tā laika notikumos un šķirstot vēstures lappuses par Krāslavu un novadu, var atrast mūsu saiknes ar vēsturisko kongresu un tā dalībniekiem, kuru vidū bija arī Krāslavas ģimnāzijas pirmā direktore Valērija Seile, bet viens no nākamajiem Krāslavas ģimnāzijas direktoriem bija Staņislavs Jaudzems, kurš 1918.-1920. gadā bija Tautas Padomes loceklis.

Valērija Seile dzimusi Rēzeknes apriņķa Makašēnu pagasta Seiļos 1891. gada 23. jūnijā.

1912.-1916. gadā V.Seile studēja Petrogradā Bestuževa augstākajos sieviešu kursos, vienlaikus strādāja Petrogradas pilsētas domes bērnu kolonijā, aktīvi iesaistījās Latgaliešu kara upuru palīdzības biedrībā.

Kopš 1915. gada V.Seile nodarbojās ar publicistiku, rediģēja vairākus Latgales preses izdevumus, kuri tika izdoti Petrogradā. 1916. gadā V.Seile atgriezās Latgalē un strādāja Rēzeknes Tirdzniecības skolā un Rēzeknes Krievu ģimnāzijā par krievu valodas un vēstures skolotāju. 1917. gada aprīlī V.Seile aktīvi iesaistījās Latgales latviešu kongresa sagatavošanas rīcības komitejā, piedalījās kongresa rezolūcijas izstrādāšanā un kongresā tika ievēlēta par Latgales Pagaidu zemes padomes Valdes locekli un sekretāri.

1917. gadā V.Seile nodibināja Latgaliešu skolotāju savienību, 1919. gadā viņa bija Rēzeknes apriņķa tautskolu inspektore, dibināja laikrakstu „Latgolas Vords”, kas iznāca līdz 1940. gadam.

1918.-1920. gadā Valērija Seile bija Latvijas Tautas padomes locekle, pēc tam Satversmes sapulces locekle.

1922. gadā Valērija Seile tika iecelta par Krāslavas ģimnāzijas direktori. 1923. gadā tika izveidots Daugavpils Skolotāju institūts un par tā direktori kļuva V.Seile.

Izglītības jomā V.Seile bija radoša un aktīva, 1922. gadā viņa bija Izglītības ministra biedre. 1926. gadā V.Seile tika apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1940. gadā saņēma Tēvzemes balvu.

No 1923. gada līdz 1940. gadam V.Seile bija Daugavpils Skolotāju institūta direktore, bet no 1921. gada V.Seile bija žurnāla „Latgolas Škola” (1921–1938) galvenā redaktore.

Pēc Daugavpils Skolotāju institūta likvidēšanas 1940. gadā V.Seile pārcēlās uz Rēzekni, kur līdz 1946. gadam strādāja Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā, Rēzeknes komercskolā un pilsētas 1. vidusskolā. 1947. gadā V.Seile bija spiesta pārcelties uz Rīgu, kur līdz aiziešanai pensijā 1953. gadā strādāja Rīgas 2. vidusskolā par krievu valodas skolotāju.

Valērijas Seiles mūžs noslēdzās 1970. gada 10. maijā, viņa apglabāta Daugavpils katoļu kapos.

2006. gadā Krāslavas Valsts ģimnāzijas telpās Valērijas Seiles 115. dzimšanas dienā tika atklāta piemiņas plāksne Krāslavas ģimnāzijas dibinātājai.

Liels ieguldījums Latvijas valsts izveidošanā ir arī Staņislavam Jaudzemam, kas strādāja par Krāslavas ģimnāzijas direktoru no 1927. gada līdz 1934. gadam.

S. Jaudzems dzimis Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Alkovas sādžā 1890. gada 8. septembrī. Viņš mācījās Tērbatas (Tartu) ģimnāzijā līdz 1908. gadam, pēc tam līdz 1911. gadam mācījās Tērbatas (Tartu) Universitātes Ķīmijas fakultātē, bet līdz 1914. gadam Pēterburgas Politehniskajā institūtā studēja metalurģiju. Bija viens no pirmajiem latgaliešiem ar augstāko izglītību.

1914. gadā S.Jaudzems tika iesaukts karadienestā, 1915. gadā pabeidza Pēterhofas praporščiku skolu un piedalījās Pirmā pasaules karā. 1915. gadā nokļuva Austroungārijas armijas gūstā. Atgriezās Latvijā 1918. gada beigās un tika izvirzīts par Latvijas Tautas padomes locekli no Latgales, darbojās Agrārajā komisijā.

1919. gadā S.Jaudzems Vācijā studēja svaru un mēru palātas lietu.

No 1921. gada aprīļa S.Jaudzems bija matemātikas un fizikas skolotājs Rēzeknes Valsts ģimnāzijā, no 1921. gada augusta ģimnāzijas direktora vietas izpildītājs. Bija arī Rēzeknes Krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētāja biedrs, Latgales Darba partijas Centrālās komitejas loceklis.

No 1923. gada 27. janvāra S.Jaudzems bija izglītības ministra biedrs, bet no 1923. gada 20. jūlija līdz 1923. gada 14. oktobrim Latvijas Republikas izglītības ministrs, pēc tam izglītības ministra biedrs līdz 1926. gada 18. decembrim.

1927. gada janvārī S.Jaudzems tika iecelts par Skolu virsvaldes vicedirektoru Latgales lietās, bet 1927. gada augustā kļūst par Krāslavas Valsts vidusskolas direktoru.

No 1934. gada līdz 1940. gadam S.Jaudzems strādā par Rēzeknes Valsts komercskolas un Rēzeknes Valsts ģimnāzijas direktoru. Līdztekus ieņēma Latvijas Profesiju kameras vicepriekšsēdētāja amatu, bija Latgales kultūras veicināšanas biedrības „Jauno Straume” valdes priekšsēdētājs, Vladislava Rubuļa piemiņas fonda sekretārs, darbojās Krāslavas Latviešu biedrībā.

No 1934. gada 1. jūlija līdz 1935. gada 1. janvārim S.Jaudzems bija Daugavpils aizsargu pulka 3.bataljona komandiera vietas izpildītājs, Rēzeknes aizsargu pulka štāba rotas vada komandieris (1936), komandiera palīgs (1939).

No 1940. gada septembra S.Jaudzems strādāja par Varakļānu Valsts vidusskolas direktoru, bet no 1941. gada 1. augusta līdz 1944. gadam par Rēzeknes Skolotāju institūta direktoru.

1928. gadā S.Jaudzems bija apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1939. gadā - ar III šķiras Atzinības krustu.

1944. gadā ar pēdējo kuģi no Liepājas S.Jaudzems ar ģimeni devās bēgļu gaitās un atrada patvērumu Polijā, Krajnas Stšelces apriņķī, kur strādāja par grāmatvedi. Arī svešzemē bija iemantojis cieņu un autoritāti, bet pārdzīvoja, ka nav lemts būt dzimtajā Latgalē. 1969. gada 31. martā S.Jaudzems aizgāja aizsaulē, apbedīts Poznaņā, Polijā.

Mēs lepojamies un esam pateicīgi liktenim par to, ka 1917. gadā Latgales latviešu kongresā nospraustos mērķus par Latvijas vienotību un Latvijas valsts izveidi realizēja cilvēki, kuri vēlāk kļuva par Krāslavas ģimnāzijas direktoriem.                                                         

Janīna Gekiša,novadpētniece
Valērijas Seiles un Staņislava Jaudzema foto no interneta