Latgales simtgades kongress

Pievienots: 11.05.2017

Kad saņēmu informāciju par to, ka ir iespēja kļūt par Latgales simtgades kongresa dalībnieku, nešaubījos ne mirkli. Tika aizpildīta pieteikuma anketa, jo

1)      es esmu latgalietis,
2)      Krāslavas Valsts ģimnāzijas dibinātāja Valērija Seile (1923.g.), kā arī Krāslavas Valsts ģimnāzijas direktors Stanislavs Jaudzems (1928. – 1935.) bija pirmā Latgales kongresa dalībnieki 1917. gada 9. un 10. maijā.

Patiesībā pirms 100 gadiem tika likti pamati neatkarīgai Latvijas valstij. Paradoksāli, ka Latgales vēsturiskās nošķirtības un rusifikācijas apstākļos konsekventākie latviešu tautas saliedēšanas entuziasti nāca no Latgales: Francis Trasuns, Francis Kemps, Valērija Seile. Arī toreiz domas dalījās - neliela daļa, 39 delegāti no 232 (Franča Kempa atbalstītāji), kongresu atstāja, jo uzskatīja, ka sākumā jāpanāk autonomija Krievijā un tikai tad jārunā par apvienošanos ar pārējo Latviju. Nospiedošais vairākums delegātu bija par tūlītēju apvienošanos ar pārējo Latviju.

Protams, tāpat kā mūsdienās arī toreiz Latgalei un Latvijai netrūka ienaidnieku, bija organizētas provokācijas no Krievijas ierēdņu puses, tāpēc virsnieka Jāņa Rubuļa vadībā tika organizēti strēlnieki kongresa apsardzei un provokāciju novēršanai.

Latgales simtgades kongress bija plaši organizēts pasākums, ko bija iespējams apmeklēt apmēram 600 dalībniekiem. Un tas notika Latgales vēstniecībā „GORS”. Protams, bija arī kultūras pasākumi vairākās pilsētās laikā no 1. līdz 7. maijam.

Esmu lepns, ka arī šī kongresa organizācijā savu roku ir pielikuši mūsu novadnieki, ar kuriem esmu mācījies skolā (Izvaltas vidusskola), Daugavpils Universitātes rektors, profesors Arvīds Barševskis, Latvijas Universitātes filoloģijas doktore Lidija Leikuma (sekcijas „Volūdys i izgleiteibys politikys voicojumi latgalistikā” vadītāja).

Kongress sākās ar Latvijas himnu, kas tika dziedāta latgaliski. Kongresā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis (savā uzrunā pāris teikumus pateica arī latgaliski), LR Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, LR Ministru prezidents Māris Kučinskis, eksprezidenti Vaira Vīķe – Freiberga un Guntis Ulmanis, politiķi, kultūras un izglītības darbinieki, viesi no Polijas un Krievijas. Tā gaisotne, kas valdīja kongresā, nav aprakstāma.

Personīgi mani visvairāk uzrunāja Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča teiktais, ka Latgale pirms 100 gadiem solīto ir pildījusi, bet no pārējās Latvijas gaidīto nav guvusi, kā arī latviešu kino, teātra un operas režisora Viestura Kairiša (viņš arī vadīja kongresu kopā ar RTA filoloģijas profesori Ilgu Šuplinsku) teiktais, ka Latgale un Latvija ir vienotas. Bija latviskošanas politika Kārļa Ulmaņa laikā pirms Otrā pasaules kara, bija 50 gadus ilga pārkrievošanās politika (agrākos gadsimtus neskaitīsim), bet mēs to izturējām. Mēs nepielūdzam elkus: caru, Staļinu vai Putinu, mēs pielūdzam brīvību.

Man liekas, ka daudzas lietas nav mainījušās arī mūsdienās. Tikai 21. gadsimta sākumā radītais Latgales karogs tika zaimots ar separātistu idejām par autonomiju, par „Latgaļskuju narodnuju respubļiku”, kas nebūt mums latgaliešiem nav vajadzīgs un nav latgaliešu organizēts. Arī tagad mūsu lielais kaimiņš iesaistās propagandā. Taču latgalieši ir sīksti un strādīgi, ir bijuši un būs kopā ar visu Latviju.

Noslēgumā nedaudz par Latgales karogu:  tumši zils,  balts,  tumši zaļš (proporcijas tieši kā Latvijas karogam).

Karogs tapa kā latgaliešu atmodas simbols. Tumši zila – tā ir rudzupuķu (latgaliski – naktineicu) krāsa, kas simbolizē Latgali - Zilo ezeru zemi un Māras zemi. Baltā strēle rāda gaišu ceļu latgaliešu ticībai, pašapziņai un spēkam.

Timseņš guoja, timseņš guoja,
Es par tymsu nabāduoju.
Bej munam(i) kumeļam(i)
Zvaigžņu dečeits mugorā…

Kongresa noslēgumā tika pieņemta rezolūcija, kas prasa nodrošināt skaidru latgaliešu valodas kā vēsturiskas latviešu valodas paveida statusu Latvijā.

Dīvs, svētej Latgolu!
Dievs, svētī Latviju!

 Jānis Tukāns, Krāslavas Valsts ģimnāzijas direktors