Jānis: „Krāslavā ir vērts dzīvot!”

Pievienots: 02.05.2017

Nesen uz dzīvi Krāslavā apmetās jauna ģimene, kura ir pozitīvs piemērs tiem Latvijas iedzīvotājiem ekonomiski aktīvajā vecumā, kuri vēl plāno vai arī ir pametuši Latviju. Protams, katrs izvēlas dzīvē iet savu ceļu un nebūs pareizi kādam kaut ko pārmest. Arī Jānis un Baiba Matvejenko varēja darīt pavisam citādi, bet viņi par savu dzīvesvietu izvēlējās mūsu brīnišķīgo pilsētu Daugavas krastos. Jānis strādā uzņēmumā „Labiekārtošana K”, Baiba – Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā.

Skola

Jāņa dzimtene ir patālu - Rēzeknes novada Lendžu pagastā. Sarkaņu baznīca, uz kuru dodas svētceļnieki, ir vien dažus kilometrus no vecāku mājām „Smilgas”. Jānis stāsta, ka Sarkaņu baznīca pazīstama arī ar to, ka tur notikuši dažādi brīnumi un ir dažādi interesanti nostāsti. Skolas gaitas viņš uzsāka Kalnezeru pamatskolā, kas pēc dažiem gadiem pārtapa par Kalnezeru katoļu pamatskolu, jo tā bija iespēja vēl kādu laiku saglabāt skolu, kurā strauji saruka izglītojamo skaits. Šo skolu slēdza pavisam nesen - pērn.

„Kad skolu savā paspārnē paņēma baznīca, bērniem nācās mācīties drusku savādāk,” atceras Jānis. „Bet es tajā neko sliktu nesaskatu, būtībā pārmaiņas nebija lielas un pat savā ziņā ļoti noderīgas. Cik atceros, mainījās dienas izkārtojums – ik rītu sākām ar lūgšanu, tās bija arī pirms pusdienām un pēcpusdienā. Reizi mēnesī bija Mise. Pēc devītās klases devos uz Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolu, kur bija iespēja trīs gados apgūt pilnu vidējo izglītību un amatu. Kokgriešanu mums mācīja lielisks meistars Antons Rancāns, bet skolas laikā es tā arī neatvēros kā kokgriezējs un tikai pēc gadiem tas sāka „lauzties” man laukā un gribējās pašam visu pamēģināt.”

Pasaulē

Uzreiz pēc skolas Jāni dzīve pamētāja pa pasauli. Salīdzinoši neilgu laiku viņš pastrādāja lielā galdniecības firmā Valmierā, kura izgatavoja logus un durvis. Pēc tam devās uz ārzemēm. Gadu pie Dānijas zemniekiem veica dažādus lauku darbus uz traktortehnikas un fermā, pēc tam divarpus gadus nodzīvoja Anglijā un strādāja ASV daudznacionālajā korporācijā „Apple” pie datora, ievadot sistēmā datus.

„Esmu lauku cilvēks, tālab darbs Dānijā man bija sirdij tuvāks, bet Anglijā pavadītais laiks paliks atmiņā ar ļoti labvēlīgu darba devēja attieksmi pret visiem darbiniekiem.”

Arods

Atgriezies Latvijā, Jānis pievērsās krāšņu mūrēšanai. Izrādās, viņš ir krāšņu mūrnieks trešajā paaudzē! Šo arodu piekopa gan Jāņa vectēvs, gan tēvs, kuram, puika būdams, no mazām dienām gāja palīgā. Sākumā šis smagais un rūpīgais darbs viņam nepatika, bet pamazām tas ievilka tā, ka ne atrauties. Cik ienesīgs ir krāšņu mūrnieka darbs pierobežā?

„Aizbraucu pie vecenītes mūrēt krāsni, bet viņa skatās uz mani tādām acīm, ka uzreiz saprotu – sirmajai sievietei pat lieka centa nav, kur vēl eiro!” Jānis uz jautājumu atbild ar dzīvu piemēru. “Es zinu, cik maksā materiāls, tālab nolemju, ka neplēsīšu no viņas pēdējo eiro, bet no otras puses saprotu, ka arī pašam jāizdzīvo. Smaga dilemma. Manuprāt, cilvēki laukos dzīvo smagāk nekā pilsētās, bet tur ir tādi, kuri samaksās un netirgosies, bet pilsētā ir tādi turīgi un lepni, kuri tirgosies par katru centu un pat negribēs maksāt.

Pateicoties krāšņu mūrnieka amata prasmēm, kuras mūsu dzimtā tika nodotas no paaudzes paaudzē un apgūtas pašmācības ceļā, pirms trīs gadiem satiku savu izredzēto – Baibu. Viņas brālis nesen kā bija apprecējies, remontēja ģimenei māju, kurā vajadzēja jaunu krāsni. Sameklēja mani, es aizbraucu mūrēt krāsni un tur satiku Baibu, kurā iemīlējos un pēc tam arī apprecēju. Salaulājāmies Aglonas Romas katoļu bazilikā, kāzas nosvinējām Dagdā, vietējās arodvidusskolas telpās.”

Lēmums

Dagda ir Baibas dzimtā pilsēta, tajā viņa augusi, skolojusies Dagdas vidusskolā, bakalaura un maģistra grādu vēsturē ieguva, studējot Daugavpils Universitātē. Pēc kāzām jaunajai ģimenei bija jāatrisina dzīvošanas un darba jautājums. Pirmā doma bija doties uz lielāku pilsētu, kur būtu plašākas darba iespējas. Jānis Rēzeknē īrēja dzīvokli, cerēja, ka abi atradīs darbu, situācija stabilizēsies un varēs sākt nopietni domāt par sava mitekļa iegādi. Taču Baiba nekur nevarēja atrast darbu specialitātē, arī pašam darba meklējumi kaut kā nevedās. Nācās apdomāt citus variantus, negaidīti Baiba saņēma labu darba piedāvājumu no Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja. Matvejenko ilgi nevarēja izlemt, kā rīkoties, jo abiem šķita, ka pierobežas pilsētā perspektīvas nav tik lielas, kā gribētos un kādas tās varētu būt Rēzeknē. Beigās abi saprata, ka tieši Baibai atrast darbu būs visgrūtāk, bet Jānis, kā jau vīrietis, varētu strādāt gan celtniecībā, gan citās jomās. Un arī viņam drīz uzspīdēja veiksme.

„Būšu godīgs - sameklēt darbu Krāslavā nav vienkārši,” atceras Jānis. „Es strādāju pie kāda cilvēka, kurš ieteica painteresēties pašvaldības aģentūrā „Labiekārtošana K”. Aizgāju vienreiz pie uzņēmuma vadītāja Ēvalda Cauņas, aizgāju otrreiz, centos izstāstīt visas savas prasmes un beigu beigās mani pieņēma darbā. Mums ir ļoti draudzīgs kolektīvs, un man nebija problēmu tajā iekļauties. Starp citu, arī Baiba ir labi iejutusies muzeja kolektīvā. Vispār Krāslavā cilvēki kopumā ir sirsnīgi un atsaucīgi. Krāslavā ir vērts dzīvot! Man darba diena nekad nav garlaicīga, katru reizi ir kaut kas jauns. Lielākais gandarījums man ir par to, ka cilvēki ciena mūsu darbu, priecājas par tīru un sakoptu pilsētu, par jauniem objektiem, kas to padara pievilcīgāku.

Papildus tiešajiem darba pienākumiem es šeit varu realizēt savu hobiju – darbošanos ar koku. Uzņēmuma vadība pat ierādīja atsevišķu telpu, kurā no darba brīvajā laikā varu izpausties. Man gribas izgatavot kaut interesantāku, sarežģītāku, smalkāku un novietot to parkā, pilsētas centrā, vēl kaut kur. Bet nav pārliecības, ka kaut ko tādu varēs tur nosargāt, ka to nesalauzīs, nenozags. Izmantojot izdevību, lūdzu pilsētniekus, sevišķi jauniešus, ar sapratni attiekties pret svešu darbu. Saprotu, ka jaunajiem vajag sevi izpaust, arī mēs skolas gados darījām blēņas, bet nekad negājām lauzt un bojāt visu pēc kārtas. Cienīsim viens otru visās paaudzēs!”

Laiks rādīs

Jāņa pirmie kokgriezumi jau ir pārsteiguši krāslaviešus un pilsētas viesus Ziemassvētkos un Lieldienās. Pirmais tapa koka lācis cilvēka augumā, bet šajās Lieldienās pilsētas laukumā milzīgas olas sargāja iespaidīgs koka zaķis. Vēl dažas koka olas bija apskatāmas piecu airu laivā tilta par Daugavu tuvumā, pretī grāfu Plāteru parkam.

Ne Jānis, ne Baiba šodien nesteigs apgalvot, ka Krāslavā apmetušies uz mūžu. Jo vairāk tāpēc, ka viņiem vēl nav bērnu un šādā situācijā ir vieglāk mainīt dzīvesvietu. Tomēr dažas lietas liek domāt, ka šī pilsēta viņus tik viegli „neatlaidīs”. Ja, ieradušies Krāslavā, sākumā abi īrēja mitekli, tad tagad jau labiekārto savu dzīvokli, kuru iegādājās par pašu ietaupījumiem un ar vecāku palīdzību. Arī darbs abiem ir pie sirds.

Lai arī Jānis par politiku daudz neinteresējas, viņš ir pārliecināts, ka Brexit jeb Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības nemainīs situāciju attiecībā uz Latviju pametušajiem līdzpilsoņiem un viņi nesteigsies atgriezties dzimtenē. Tie, kuri cer uz to, rūgti maldās. Viņa brālis Oskars jau gadu dzīvo un strādā Anglijā, atpakaļ braukt nedomā. Māsa Ilona pagaidām uzturas dzimtajās mājās, bet, tiklīdz māsasvīrs būs iekārtojies ārzemēs, arī viņa turp dosies. Starp citu, gan māsai, gan brālim ir bērni. Viņi šo ceļu iet, jo Latvijā diemžēl nav iespēju atrast pietiekami labi apmaksātu darbu. Taču nav arī tā, ka Latviju pametušie absolūti nevēlas atgriezties - katram ir savi fundamentāli iemesli, kādēļ to nedara. Jānis savulaik uz ārzemēm brauca ar domu paceļot pa valsti un paskatīties, kā citur pasaulē dzīvo ļaudis, tālab viņam darbs ārzemes bija vajadzīgs, lai visupirms varētu atļauties tur paceļot. Viņš uzskata, ja vēlies dzīvē kaut ko nozīmīgu sasniegt, tad ir jāstrādā daudz un smagi, labāk to darīt dzimtenē. Varbūt kādreiz arī šīs domas mainīsies, bet šodien Jānis un Baiba paliek uzticīgi Krāslavai.

Hobiji

Jānis: „Mums ir daži kopīgi hobiji, piemēram, šad tad kopā braucam makšķerēt. Brīvdienās kopā braucam pie vieniem vai otriem vecākiem palīdzēt viņiem un arī atpūsties. Mums abiem patīk zaļumballes, labprāt braucam uz groziņu vakariem manā dzimtenē, kurus rīko deju kolektīva „Ūdzeņa” dejotāji, kurā pats esmu dejojis desmit gadus. Vēl viena kopīga aizraušanās - ar sievu dejojām deju kolektīvā tepat Krāslavā, bet dzīves temps ir krietni audzis un tagad tam vairs neatliek laika. Bet gribētos paceļot, šogad ir plāns šo sapni piepildīt. Ja sanāks, gribu aizvest sievu uz tām valstīm, kur pats biju, plus arī uz Norvēģiju. Parādīšu, ko pats esmu apskatījis, un to, ko gribēju redzēt, bet nepaspēju.”

Kopš vidusskolas gadiem Jānis ir muzikants - spēlē ģitāru un sitamos instrumentus. Grupas „Kokciks” sastāvā spēlēja kāzas, zaļumballes, saviesīgus vakarus un tolaik pēc muzikantiem bija liels pieprasījums. Jānis domā, ka tas nav gājis mazumā arī tagad - ja esi labs muzikants un tevi pazīst, darbs būs. Vēl Jānim patīk sportot. Skolas laikā pievērsās skriešanai un šķēpmešanai, taču vienmēr pietrūka kripatiņa veiksmes, lai kāptu uz goda pjedestāla. Jānis vienmēr palika ceturtais, kas, viņaprāt, ir pati sāpīgākā vieta. Skolas gados viņš nodarbojās ar volejbolu, tagad pievērsies svarcelšanai. Viņu ir aicinājuši spēlēt basketbolu, bet atteicies, jo tas neesot viņa sporta veids. Lūk, hokejs, jau pavisam cita lieta! Netālu no Jāņa vecāku mājām Cirmā dzīvo sportiska Pavlovu ģimene, kura ierīkoja uzlejamo ledus laukumu, ar bortiem, apgaismojumu un telpu sportistiem, lai varētu pārģērbties, padzert tēju. Turp sarodas komandas no tuvākas un tālākas apkārtnes, ripa tiek dzenāta no rīta līdz vakaram. Jānis tur vienmēr ir spēlētāju pulkā, Baiba - starp līdzjutējiem.

Juris Roga,
foto autori: Jānis Matvejenko, Anna Mileika, Solvita Dzerkale, Daina Leščinska

Sazināties ar Jāni var pa tālruni 29191266.