Anatola Kauškaļa foto
Pievienots: 26.06.2017
Vēsture nav ne atmiņas, ne pagātne, vēsture ir stāsts par pagātni.
Ejot pa gadsimtu ceļiem, mēs sakaramies ar notikumiem, kas nevar izgaist no paaudžu atmiņas.
Krāslavas un tās apkaimes kultūrvidei īpašu akcentu piešķir 18.gs. sakrālais arhitektūras piemineklis – Krāslavas Sv.Ludvika Romas katoļu baznīca ar klosteri, zvanu torni un vārtiem, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kuram šogad aprit 250 gadi (1767).
Krāslavas baznīcas likteņi ir cieši saistīti ar Krāslavas un visas Latgales vēsturi, jo no 1757. gada līdz 1842. gadam šeit darbojās Krāslavas garīgais seminārs, kas iezīmēja sevišķu akcentu ne tikai Latgalē, bet arī daudz plašākā ģeogrāfiskā telpā.
Notikumi, kas šajos garajos gados bijuši saistībā ar Krāslavas baznīcu, vedina uz pārdomām gan par šo vietu, gan cilvēku rīcību un tās sekām, kas saglabājušies apcerējumos, publikācijās un cilvēku atmiņās.
Pēc 1815. gada Krievijas imperators Aleksandrs I sāka apsvērt iespēju, vismaz uz papīra, atcelt dzimtbūšanu. To viņš ieteica Polijas un Lietuvas muižniekiem kādā no tikšanās reizēm Varšavā.
Dagdas muižas īpašnieks Kazimirs Buiņickis (1788 – 1878) bija viens no pirmajiem, kas 1818.- 1819. gadā aktīvi iesaistījās par dzimtbūšanas atcelšanu Latgalē. 1819. gada novembrī notika Daugavpils apriņķa muižnieku sanāksme un tika pieņemts lēmums par šī apriņķa un visas Vitebskas guberņas zemnieku stāvokļa reformas komitejas radīšanu. Šo lēmumu parakstīja Višķu muižas īpašnieks grāfs Mols, Rēzeknes apriņķa maršals K.Buiņickis, četri grāfi Plāteri un vēl apmēram 20 cilvēku. Kazimirs Buiņickis bija viens no zemnieku brīvlaišanas projekta autoriem.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas komisijas apstiprināšanas 1820. gada 7. martā Krāslavas baznīcā notika pateicības dievkalpojums, uz kuru bija ieradušies daudzi muižnieki un zemnieki. Dievkalpojumu vadīja Daugavpils dekāns kanoniķis Skibnevskis.
Taču jau iepriekš komisijas darba gaitā sākās pretdarbība iecerētajām reformām, ko vadīja Eversmuižas muižkungs M.Karņickis, reizē ar to arī citi muižnieki mainīja savu nostāju. Tā Daugavpils apriņķis netika pievienots brīvtiesību ziņā Baltijas guberņām, dzimtbūšanas atcelšana tika atlikta līdz 1861. gadam, tomēr dievkalpojums Krāslavas baznīcā tā dalībniekiem palika atmiņā uz ilgu laiku kā saules stariņš un cerības lološana nākotnē.
1822. gadā Vitebskas guberņu apmeklēja Krievijas imperators Aleksandrs I. Iebraucot Krāslava, viņš ar svītu apstājās pie Krāslavas baznīcas. Aleksandru I sagaidīja baznīcas prāvests Vincents Tribulovičs ar semināristiem un vietējā garīdzniecība. Baznīcas priekšā Aleksandrs I izkāpa no karietes, nobučoja krustu un prāvesta roku. Domājams, ka tādu pagodinājumu Krāslavas baznīcai piešķīra tās īpašais statuss un Garīgā semināra darbība.
1826. gada 3. jūlijā baznīcas apkārtni piemeklēja liela nelaime – ugunsgrēka laikā nodega daļa klostera, ko vajadzēja atjaunot.
Liels zaudējums Krāslavas garīgajā un kultūras dzīvē bija garīgā semināra slēgšana 1844. gadā, 86 gadu laikā tajā tika sagatavoti 253 priesteri.
1864. gadā pēc Viļņas ģenenerālgubernatora (Виленский генерал-губернатор) Mihaila Muravjova (1796 – 1866) pavēles tika slēgta kapliča, kura bija uzcelta 1789. gadā pēc grāfienes Augustes Plāteres līdzekļiem žēlsirdīgo māsu misijai un nodota pareizticīgo konfesijai.
Ne mazāk svarīgs notikums attiecas uz 1863. gada maiju, kad Kombuļu muižas grāfa Leona Plātera (1836 – 1863) organizētā grupa uzbruka krievu armijas transportam, kas devās apspiest poļu sacelšanos. Baltiņu mežā pie Krāslavas 5 bruņoti vīri Leona Plātera vadībā sagaidīja krievu transportu un uzbruka tam. Dumpinieki tika notverti.
Pirms uzbrukuma cīnītāju grupa Leona Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavas baznīcā, ko pieņēma vikārs Jans Bolcevičs. Pēc akcijas sakāves vikāru J. Bolceviču cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījumā, bet Leons Plāters tika nošauts Daugavpils cietoksnī 1863. gada 9. jūnijā.
Pēc garīgā semināra slēgšanas Krāslavas baznīcai vajadzēja pārdzīvot smagus laikus, cīnīties pret rusifikāciju. Tā, 1870. gadā kāds Krāslavas varasvīrs pūlējās pierunāt ticīgos, lai tie pieprasa krievu valodas ieviešanu baznīcā, solīdams par to kādus labumus, tomēr Krāslavas baznīcas draudze to noraidīja.
Rusifikācijas spiediens pieauga un 1892. gadā krāslaviešiem vispār draudēja baznīcas atņemšana. Ticīgie pulcējās baznīcā un skaitīja lūgšanas dienu un nakti. Policisti un karavīri mēģināja izdzenāt cilvēkus, sita tos ar nagaikām (pletnēm), daudzus smagi piekāva Baznīcu tomēr izdevās nosargāt. Bija nostāsti, ka divi draudzes locekļi tika nogalināti. Prāvestam Jāzepam Simonovičam piesprieda 6 mēnešus ieslodzījuma Aglonas klosterī, vēlāk viņš tika pārcelts uz citu draudzi.
Īpašas uzmanības vērta ir pagrīdes skolas darbība pie Krāslavas baznīcas. No 1896. gada līdz 1909. gadam Piedrujas un Krāslavas draudzēs kalpoja priesteris Boleslavs Jagellovičs. Viņš ar skumjām noskatījās uz priesteru trūkumu visā Mogiļevas arhidiecēzē, jo sevišķi Latgalē, kur 4-6 tūkstošu lielajā draudzē bija tikai viens priesteris.
Krāslavā, kur vēl bija saglabājusies piemiņa par garīgo semināru, B.Jagellovičs spēra riskantu soli – nolēma dibināt slepenu skolu kandidātu sagatavošanai garīgam semināram. Slepena skola skaitījās liels noziegums, tās uzturētājam draudēja cietums vai ceļš uz Sibīriju, ja tiktu atrasti 10 bērni ar skolas mācību grāmatām. kāda skolotāja vadībā.
Īstenot savu nodomu ar skolas atvēršanu Krāslavā, nelielā miestiņā, bija riskanti, un B.Jagellovičs izvēlējās Daugavpili, kur skola darbojās no 1902. gada kā pilnīgi slēgta mācību iestāde. Skola mainīja atrašanās vietas no vienas uz otru, mājas grāmatā skolēni tika pierakstīti kā dažādu amatu mācekļi.
1905. gadā Krievijas impērijā tika atcelti visi ierobežojumi katoļu Baznīcai. Tā paša gada pavasarī B.Jagellovičs skolu pārcēla uz Krāslavu. Viņš prata sadzīvot ar vietējo policijas priekšnieku, ievērojot piesardzību četras reizes mainīja skolas internāta telpas un beidzot pārcēla to uz klosteri. Šis slepenā mācību iestāde darbojās līdz 1909 gadam, kad B.Jagelloviču pārcēla uz Minskas guberņu. Šī skola bija kā “mazais garīgais seminārs”, audzēkņi sekmīgi izturēja eksāmenus kādā ģimnāzijā un pēc tam bija atvērts ceļš uz garīgo semināru. Citiem skolas beidzējiem iegūtā izglītība ļāva studēt tālāk un iegūt profesiju. Skolēni bija zemnieku un strādnieku bērni no Daugavpils un Krāslavas. Skolēnu skaits bija 15 – 25. No tiem, kuri ieguva izglītību B.Jagelloviča skolā, 20 audzēkņi iestājās garīgajā seminārā Pēterpilī, 15 – Kauņā, 2 – Žitomirā. Garīgajos semināros šo skolu sauca „Jagelloviča akadēmija”.
Boleslavs Jagellovičs nomira 1951. gadā kādā nabadzīgā ģimenē Zelonkas sādžā, Polijā, nekādu mantu pēc sevis neatstāja. („Dzeive”, 1954.g., Nr.15).
Vajāšana pret baznīcu turpinājās arī 20. gadsimtā. Tā, 1919. gada 27. martā boļševiki gribēja uzspridzināt baznīcu, bet krāslavieši Vincents Balulis, Donāts Orups, Marija Požarska, Donāts Romulis, Francisks Stašāns stājās tam pretī. Viņi tika pie baznīcas vārtiem nošauti un turpat arī apglabāti (vēlāk pārapbedīti).
Baznīcas pagalmā 20.gs. 20.-30.gados atradās piemineklis sarkanā terora upuriem – 1923.gadā “par ticību nomocītajam krāslavietim”, Pēterpils dekānam, prelātam Konstantīnam Butkevičam (1867 - 1923) un 1919.gadā nomocītajiem. Pēc 1940. gada piemineklis ticis nopostīts, toties Krāslavas katoļu kapsētā, blakus kapličai, saglabājies un atjaunots K.Butkeviča simboliskais kaps.
Konstantīns Butkevičs dzimis un uzaudzis tagadējā Kombuļu pagasta „Zubros”, netālu no Sauleskalna. Konstantīns mācījies gan Polijā, gan Peterburgā. 1894.gadā iesvētīts par priesteri, veica pastorālo pienākumu daudzās vietās Krievijā. Ar 1920. gadu sākās baznīcu slēgšana un priesteru vajāšana. 1923. gadā K.Butkevičs tika izsaukts uz Maskavu, kur notika pratināšana, inkriminējot viņam aģitāciju pret padomju varu. Notika tiesa, kura ilga 5 dienas, priesterim K.Butkevičam tika piespriests nāves sods, ko arī izpildīja 31. martā – Lielajā sestdienā.
2003. gadā pēc Krievijas bīskapu konferences ierosinājuma Romā tika uzsākts 16 padomju laika mocekļu beatifikācijas process, starp kuriem ir arī krāslavietis priesteris Konstantīns Butkevičs. (O.Kovaļevska, „Katoļu kalendārs”, 2015. g.).
Šausmu pilns bija 1941. gada 30. jūnijs. Rīta dievkalpojumam vajadzēja vadīt priesterim Vitālijam Paškevičam (1882 – 1941). Baznīcā atradās arī emeritus (pensionārs) Sigismunds Tabore (1890 – 1941), kurš noturēja Sv Misi pie Jēzus Sirds altāra. Sakristians Antons Vilmanis (? – 1941) iededzināja sveces. Pēkšņi kāds paziņoja, ka priesteris V. Paškevičs ir arestēts. Trīs karavīri ar šautenēm iegāja dekāna Pētera Rudziša (1898 –1968) dzīvoklī, bet dekāns P.Rudzītis jau bija izbraucis uz laukiem, jo tuvojās fronte. Bija aicināti paslēpties arī priesteri V.Paškevičs un S.Tabore, bet viņi palika baznīcā. Vīri ar šautenēm aizveda V.Paškeviču, S.Tabori un A.Vilmani uz NKVD (čekistu) ēku Rīgas ielā (pašlaik – Rīgas iela 31). Tur notika visu triju spīdzināšana. Bija dzirdami vaidi, kliedzieni, šāvieni. Ēkas pagalmā atradās garāža, paklīda runas, ka tur esot aprakti trīs līķi, bet virsū stāvēja mašīna. Tur viņi arī tika atrasti pēc dažām dienām. – pierakti, bez zārkiem. A.Vilmani apbedīja Krāslavas katoļu kapos, V.Paškeviču - pie baznīcas. S.Tabori aizveda uz Pustiņu, kur viņš bija nokalpojis 20 gadus, tur arī apglabāja.
Tajās šausmu pilnās dienās cieta arī baznīcas ēka, sevišķi Sv.Donata kapela, kurā bija novietotas mocekļa Donata relikvijas. Tā tika uzskatīta par otru lielāku svētceļotāju vietu Latgalē pēc Aglonas. Donata kapela tika uzcelta par grāfienes Augustas Plāteres ziedojumiem. Kapelas vidū uz paaugstinājuma bija altāris ar šķirstā ievietotām Sv. Donata relikvijām.
Tajā pašā dienā, 1941. gada 30. jūnijā, Sarkanai armijai atkāpjoties, kapela tika aizdedzināta un izdega, liesmas jau draudēja pārmesties uz galveno altāri, bet draudzes ļaudis to izglāba. Kapelā pelnos atrada daļu no Sv Donata relikvijām. 1942. gada rudenī bīskaps Boļeslavs Sloskāns Sv.Donata relikvijas novietoja jaunizbūvētās kapličas altārī zem grīdas līmeņa.
Ugunsgrēkā izdega arī ērģeļu telpa un sadega senās ērģeles.
Saliekot kopā iepriekš minētos notikumus Krāslavas baznīcas 250 gadu ilgajā vēsturē, un tos, kuri šeit nav norādīti, varam būt lepni par krāslaviešu iepriekšējām paaudzēm, kuras, izejot cauri smagiem pārbaudījumiem, atdodot savas dzīvības, saglabāja un stiprināja Krāslavas Sv. Ludvika baznīcas garīgo, sakrālo un vēstures mantojumu.
Janīna Gekiša, novadpētniece
Kazimira Buinicka un Antona Vilmaņa foto
Decembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 | ||||||
02 |
03 |
04 |
05 |
06 |
07 | 08 |
09 |
10 |
11 |
12 |
13 |
14 | 15 |
16 |
17 |
18 |
19 |
20 |
21 | 22 |
23 | 24 | 25 | 26 | 27 |
28 |
29 |
30 | 31 |