Krāslavas pils – pagātnes notikumu lieciniece 230 gadu garumā

Pievienots: 28.05.2021

Šogad aprit 230 gadi, kopš tika pabeigta Krāslavas pils būvniecība. 1791. gadā baroka stilā celtā, vēlāk pēc klasicisma kanoniem pārveidotā pils gadsimtu gaitā ir kļuvusi par pilsētas iedzīvotāju lepnumu.

1729. gadā 25. janvārī Latgales un Daugavpils stārasts, grāfs Jans Ludvigs Broel Plāters par 14 000 dālderu nopirka Krāslavu no Čapsku dzimtas un no Indricas muižas pārcēlās uz Krāslavu, kas kļuva par grāfu Plāteru galveno rezidenci. Sākumā grāfi Plāteri dzīvoja nelielā muižā, kas atradās Kreslavkas (pašlaik Jāņupīte) upītes labajā krastā. Tā bija būvēta no tēstiem baļķiem ar šindeļa jumtu, logu rāmji bija izgatavoti no ozolkoka, stikli iestiprināti alvas ietvaros. Pāri Kreslavkas upītei bija uzbūvēts tilts ar augstiem balstiem. No muižas līdz Daugavai pletās liels dārzs. Uz Kreslavkas upītes atradās ūdensdzirnavas ar vienu akmeni. Netālu no tām bija alus brūvētava, ķieģeļu darbnīca un kokzāģētava ar diviem zāģiem. Kreslavkas upītes kreisajā krastā atradās pats miestiņš, kurā bija 47 mājas, stāvā krastā atradās koka baznīca. Netālu no tās uz stūra bija krogs un nedaudz tālāk tirgus vieta. Grāfi Plāteri veltīja visas pūles šī miesta attīstībai, izveidojot to par svarīgu Latgales administratīvo, garīgo, saimniecisko un kultūras centru. Tika veikti aktīvi būvniecības darbi, aicināti amatnieki, celtnieki un meistari no Vācijas, Polijas, pat Portugāles. No Eiropas uzaicinātie amatnieki šeit ierīkoja samta, damasta, katūna, vadmalas, paklāju aušanas darbnīcas. Šeit ražoja spēļu kārtis, ieročus, juvelierizstrādājumus, krāsns podiņus un keramikas traukus.

18. gadsimta 2. pusē tika uzsākta arī jaunās Plāteru rezidences celtniecība. Trūkst precīzu ziņu, tomēr zināms, ka pils būvniecība sākta ap 1765. gadu, līdz ar to varētu pieņemt, ka iekštelpu gleznieciskā apdare, ņemot vērā pils mērogus, varēja tikt veikta 1760. gadu nogalē un 1770. gadu pirmajā pusē. Jezuīts F. Markovskis 1765. gada 13. maija vēstulē K. K. Plāteram raksta, ka plānots izveidot iesāktās pils koka modeli. 1772. gadā, pēc Latgales pievienošanas Krievijai, iespējams, tika ierobežots pasūtījumu vēriens. Pili sāka apdzīvot 1770. gados, jo ir minēts, ka tieši pilī 1778. gadā ir miris grāfs Konstantīns Ludvigs Plāters. Pils celtniecība tika pabeigta 1791. gadā jau Augusta Hiacinta Plātera laikā. 

Kaut arī Antonio Parako vārds ir saistīts ar Krāslavas baznīcas būvi, nav īsti zināms, kurš no Parako dzimtas arhitektiem ir darbojies tieši pils celtniecībā. Grāfa Kazimira Konstantīna Plātera sarakstē ir atrodama Francisko Parako parakstīta vēstule, kas datēta ar 1770. gadu, taču grāfa dokumentu krājuma pašrocīgajā anotācijā parādās arī Dominika Parako vārds.

Sarežģīts ir bijis 1767. gads, kad rudenī pils būvniecības laikā notika negadījums – spridzinot akmeņus, kāds kalpotājs zaudēja roku pirkstus, bet šķembas savainoja arhitekta seju.

Pils iekštelpu gleznieciskā apdare attiecas uz 18. gadsimta 60.-70. gadiem. Krāslavas baznīcas sienu gleznojumu autors ir Filipo Kastaldi, kurš vismaz sākotnēji varētu būt bijis saistīts arī ar pils glezniecisko apdari. F. Kastaldi (1734-1814) dzimis Frozinones apgabala Arpīno pilsētiņā, Itālijā. 1760. gados F. Kastaldi devās uz Poliju. Viņa saistību ar Latgali un grāfiem Plāteriem 18. gs. 60. gadu nogalē un 70. gadu pirmajā pusē apliecina gan darbi, gan dokumenti. Varšavas Nacionālajā muzejā glabājas sangīnas zīmējumu albums, kurā 19. gs. sakārtojumā iesieti “Latgales iedzīvotāju portreti”. Tajā ir atrodams arī mākslinieka pašportrets un Konstantīna Ludviga Plātera portrets.

Krāslavas pilī gleznotais interjeru dekorējums atrodams gan pirmajā stāvā, gan ēkas otrajā stāvā. Sienu gleznojumi tika atklāti 1984. gada vasarā iekštelpu sienu zondāžu rezultātā. Krāslavas pils pirmsprojekta izpētē nebija atrodamas ziņas par sienu gleznojumu esamību. Kā vēlāk tika noskaidrots, sienu gleznojumi tika noklāti ar apmetumu 19. gadsimta 1. pusē.

Sienu zondāžu rezultātā plašāk tika atsegts pirmā stāva telpu sienu dekors. Griestu pārsegumi ar iespējamiem gleznojumiem bija zuduši pirms izpētes darbu sākšanas, jo jau 1984. gadā pils stāvu pārsegumi tika nomainīti uz dzelzsbetona pārsegumiem un daļēji izbūvēts mansarda stāvs.

Nozīmīgāko daļu, ansambļa kodolu, veido 18. gadsimta 60. - 70. gados radītais telpu dekors. Otra lielākā sienu gleznojumu grupa ir saistīta ar 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā izdarītajiem papildinājumiem. A. H. Plātera saimniekošanas laikā tapušie gleznojumi liecina, ka iluzorās glezniecības tradīcijas turpinās. Reprezentācijas telpās sienas ir rotājušas izvērstas, “optiski iluzoras” kompozīcijas, kas ar gleznieciskiem līdzekļiem imitējušas gan arhitektonisko un tēlniecisko dekoru, gan iekļāvušas tajā polihromus „atvērumus”. Netrūkst arī māņu efektu, piemēram, īstā nišā iegleznotās iluzorās durvis.

Gleznojums dažkārt ir kombinēts ar sienu apdari citā tehnikā – tās nosedzot ar tapetēm vai koka paneļiem. Šādu sienu dekoru dažkārt papildina ornaments vai figurāli gleznojumi, piemēram, virs bijušā kamīna vietas attēlotais kungs un dāma, tērpušies 18. gadsimta vidus tērpos, pēc leģendas būtu uzskatāmi par pils īpašnieka grāfa Konstantīna Ludviga Plātera un viņa sievas Augustes Plāteres portretējumiem.    Nozīmīgi ir starp pilastriem esošie ainavu gleznojumi. Tās ir lielas Romas skatu kompozīcijas ar savam laikmetam raksturīgu stafāžu. Romas skati uz pils iekšsienām uzgleznoti pēc Džovanni Batistas Piranēzi (1720–1778) ofortu paraugiem. Gleznotājs tieši nepārzīmēja Piranēzi gravīrās redzamās ainavas, bet nedaudz tās vienkāršoja, izvēloties Plāteriem iepatikušos skatus – „Monte Cavallo” laukumu, Konstantīna arku ar Kolizeja drupām fonā un citas. 

Dr. art., Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes eksperte Rūta Kaminska atzīmē: „Krāslavas pils gleznieciskajam ansamblim līdzīgu grūti atrast visā Latvijas glezniecības mantojumā. Sienu dekoram Krāslavas pilī tuvāk varbūt ir apjomā pieticīgākais Mencendorfa nama telpu apgleznojumu ansamblis. Krāslavas pilī strādājis gleznotājs, kurš, izmantojot baroka mākslas paņēmienus, spējis akcentēt arī svaigākas, aktuālākas laikmeta noskaņas. Latgales apstākļos viņa darbs ir vērtējams kā paraugparādība”.

 Krāslavas pili no trim pusēm apņem aptuveni 22 hektārus liels parks, kurš daļēji noslēgts no pilsētas teritorijas ar augstu mūri (celts 19. gs. beigās, pabeigts ap 1905. gadu).  No ziemeļu puses pilij pievienojas plašs pagalms ar rundēli – apaļveida laukumu pils priekšā. 20. gadsimta sākumā rundēlī tika sastādītas tūjas, kuras 2006. gadā tika nozāģētas, jo bija jau pāraugušas, daļēji sapuvušas un pilnībā aizsedza pils fasādi. Pils pagalma teritorijā atrodas pārvaldnieka māja, dārznieka māja, kalpotāju māja, zirgu stallis, šķūņi.

Krāslavas pils un parks ir aprakstīti arī daiļliteratūras darbos, piemēram, Antona Austriņa stāstu krājumā „Neievērotie” - stāstā „Pils dārznieks” (1931.g.): „Dārzā zied patlaban baltās akācijas… Te visādi botāniski retumi. Egļu vien sešpadsmit pasugu, kur tad priedes, tur lapenica, liedze, ciprese: netrūka arī olīves, japāņu kļavas rozā, dzeltenām lapām, vēmuta un daudzu citu koku, kuriem dārznieks zināja tikai latīņu nosaukumus. Ūdens nācis no avota pretī tai kalnā, kur nošāvies muižnieks, pa koka caurulēm, un varējis aplaistīt visu dārzu pēc patikšanas. Izbraukuši profesori no Pēterburgas un brīnījušies, kā tādu dārzu var ierīkot, te esot tāds ūdens kā odekolons, hi, hi, nosmējās dārznieks. Rādīja grotes no šūnakmeņa. Vienā no tām stāvējis dievmātes tēls, ko lielinieki sadauzījuši.”

Pēc pils uzcelšanas Daugavas senkrastu nogāzē tika veidots ainavu parks ar mākslīgām pilsdrupām – grotām, ar skatu platformu un siltumnīcu. Terasveidīgo nogāzi vairākos puslokos aptvēruši pastaigu celiņi, no kuriem pavērās perspektīvas uz pilsētu un Daugavu.

Parka dendroloģiskais sastāvs bija ļoti plašs. Tur auga gandrīz 70 retu sugu koku un krūmu, piemēram, veimuta priede, sarkanais koks, melnā priede, sarkanā kļava, sudraba egle, Virdžīnijas ievas un citi koki un krūmi. Siltumnīcā audzēja vīnogas, aprikozes, ananāsus un citus siltummīlošus augus.

Kāpnes, kas veda caur parku uz pili, bija veidotas no pāršķeltiem dzirnakmeņiem, kurus Plāteri savāca no apkārtējiem zemniekiem. 1950. gados šīs kāpnes tika iznīcinātas.

Pēdējā Krāslavas mantiniece Marija Stefanija Anna Franciska Broel Plātere piedzima Krāslavā 1861. gada 12. novembrī. Agri zaudēja vecākus un kļuva par liela mantojuma īpašnieci. Līdz pilngadībai Krāslavas īpašumus pārvaldīja viņas aizbildnis grāfs Jevgēnijs, 1863. gada poļu sacelšanās dalībnieka Leona Plātera brālis. 1884. gadā Marija apprecēja savu piektās pakāpes brālēnu Gustavu Plāteru, jo pēc dzimtas tradīcijām Krāslavas īpašnieku uzvārds nedrīkstēja mainīties. Gustavs un Marija bija pēdējie Krāslavas īpašnieki. Pēc Latvijas valsts zemes reformas 20. gs. 20. gados grāfu Plāteru īpašumu lielāko daļu nacionalizēja, atstājot tikai 52 ha zemes Rusakovas foļvarkā un nekustamo īpašumu Krāslavas pilsētas centrā, kurus pirms aizbraukšanas uz Spāniju grāfiene pārdeva. Grāfs Gustavs nomira Rīgā 1923. gada 19. martā, apglabāts Miķeļa kapos. Tā kā Krāslavas pēdējiem īpašniekiem nebija pēcnācēju, 1933. gada 26. februārī grāfiene savā testamentā dzimtas īpašumu novēlēja savam otram vīram Ludvikam Dživdaram Buržinskim. Marija nomira 1947. gada 12. novembrī Madridē, apglabāta Almudenas kapsētā.

Pēc grāfienes nāves L. Dž.  Buržinskis novēlēja sev piederošos īpašumus Krāslavā un Ilūkstes apriņķī spānietei Marijai de la Concepcion Llorens Fuentes-Bustillo, marķīzei de Gelo. Taču šim testamentam nebija juridiska spēka, jo tika novēlēti jau nacionalizētie īpašumi.

Pēc agrārās reformas grāfu Plāteru īpašumus pārņem Valsts Zemes fonds. 1921. gadā Izglītības ministrija lūdza iznomāt no Daugavpils apriņķa Krāslavas muižas centru ar nolūku atvērt mācību iestādi.  1922. gadā telpas tika atzītas par piemērotām izglītības vajadzībām. No 1923. līdz 1930. gadam pils kompleksa ēkās darbojās Krāslavas Valsts vidusskola, pēc tam ģimnāzija. Blakus esošās ēkas izmantoja skolēnu internātam un skolotāju dzīvokļiem. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1972. gadam pilī darbojās Krāslavas 1. vidusskola. Pēc tam līdz 1975. gadam ēku izmantoja Krāslavas 2. vidusskolas sākumskolas vajadzībām.

1982. gada novembrī sākās pils rekonstrukcijas darbi - nojauca jumtu, griestu pārsegumus, tika demontēta iekštelpu apdare. Pēc rekonstrukcijas bija plānots pilī izvietot pilsētas bibliotēku un muzeju. Rekonstrukcijas laikā pilī zem jumta sijām tika atrastas 1812. gada grāfiem Plāteriem adresētas vēstules. Zem durvju sliekšņiem tika atrasti 18. gs. polihroma krāsns flīžu fragmenti. 1991. gadā pilij tika uzlikts jauns skārda jumts un rekonstrukcijas darbi tika pārtraukti.

2004. gadā Krāslavas pils komplekss nonāca Krāslavas pašvaldības īpašumā. 2004. gada beigās un 2005. gada sākumā tika izsludinātas pils un parka teritorijas divas izsoles. Interese bija liela, tajā skaitā arī no ārvalstīm – Francijas, Krievijas, pat Ķīnas, taču izsolēm neviens tā arī nepieteicās, jo izsoļu noteikumi bija ar daudziem apgrūtinājumiem, sakarā ar to, ka Krāslavas pils apbūve ar parku un parka arhitektūru ir Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis.

Kopš 2006. gada Krāslavas pašvaldība realizē vairākus pils kompleksa ēku un parka renovācijas projektus.

Ēkai tāpat kā cilvēka mūžam ir gan savi kāpumi, gan kritumi. Krāslavas pils grāfu Plāteru valdījumā ir bijusi ne vien viņu un visas Krāslavas varenības apliecinājums, bet arī pagātnes lieciniece dažādiem vēstures notikumiem, cilvēku mūžiem un likteņiem. Par spīti pils norietam dažādu vēstures apstākļu dēļ, Krāslavas pils komplekss pamazām atdzimst, un nākotnē tas atgūs savu iepriekšējo spožumu.

Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs,
galvenā krājuma glabātāja Alla Lomanovska,
vēstures speciāliste Baiba Mileika

Attēlos: 
1. (Titulbilde) Krāslavas pēdējie īpašnieki Marija un Gustavs Plāteri Krāslavas pilī. 20.gs. sākuma foto. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma fotogrāfija
2.-3. Krāslavas pils, 20. gs. sākuma foto
4. Krāslavas ģimnāzija, 20. gs. 30. gadi
5. Krāslavas pils komplekss, 20.gs. 90. gadu sākums
6.-8. Krāslavas pils freskas
9. Krāslavas pils fasādes renovācija, 2008. gada oktobris
10. Muzeju nakts pasākums Krāslavas pils kompleksa pagalmā, 2018. gads