Lai vecumdienas sagādā prieku!

Pievienots: 06.10.2017

 1. oktobrī Latvijā tiek atzīmēta Starptautiskā veco ļaužu diena. Šī tradīcija tika dibināta 1990. gadā, lai pievērstu uzmanību senioru problēmām. Kā klājas cilvēkiem vecumdienās? Vai senioriem ir kādas priekšrocības vai tikai ierobežojumi? Vai ir iespējams dzīvot pilnvērtīgi, pārkāpjot kādu noteiktu vecuma robežu? 

Savās pārdomās par šiem un citiem jautājumiem dalās Tatjana Azamatova – diplomēta socioloģe un viena no „Senioru skolas” vadītājiem.

Neformālās izglītības bezmaksas kurss pensijas vecuma cilvēkiem „Senioru skola” Krāslavā darbojas jau divus gadus. Kā uzsvēra „Senioru skolas” organizatori un īstenotāji Raimonds Lazda un Tatjana Azamatova, tas ir pirmais šāda veida projekts Latvijā, taču līdzīgas aktivitātes tiek realizētas Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā un citās valstīs.

- Tatjana, kas pamudināja jūs atvērt „Senioru skolu” Krāslavā?

- Šajā stāstā zināmu lomu nospēlēja personīgie apstākļi, un, manuprāt, ar to ir vērts sākt. Lieta tāda, ka es pati ne tik sen izjutu neskaidru vēlēšanos kaut ko mācīties un vienlaikus lielas šaubas par to, vai ir vērts darīt to vecumā pēc 40, taču drīz vien veiksmīgi ieguvu bakalaura grādu, bet pēc tam apguvu arī maģistra studiju programmu Daugavpils Universitātē un saņēmu diplomu. Esmu ļoti pateicīga savam vīram Raimondam par iedvesmojošu atbalstu ar savu piemēru un par viņa praktisko palīdzību! Šie panākumi man deva iespēju pārliecināties par teiciena „Mācīties nekad nav par vēlu” patiesumu. Turklāt es atklāju, ka izglītošanās brieduma gados lieliski strukturē un pārveido domāšanu, liek apgūt mūsdienu tehnoloģijas (manā gadījumā - datorprogrammas) un kopumā, manuprāt, dod nesalīdzināmi lielāku efektu nekā jaunībā, kad cilvēkam vēl praktiski nav dzīves pieredzes un viņam ir grūti saistīt teorētiskās zināšanas ar reālo situāciju. Vislielākajā mērā tas attiecas uz sociālo zinātņu jomu: psiholoģiju, ekonomiku, socioloģiju. Tātad ideja par izglītības kursu pieaugušajiem daļēji balstās uz personīgās pieredzes.

Otrs iemesls – apzināšanās, ka tāds ir „laika pieprasījums”. Arī šeit liela loma bija apmācību kursiem, piemēram, demogrāfijas jomā. Nav noslēpums, ka viena no mūsdienu aktuālākajām problēmām ir depopulācija – iedzīvotāju skaita samazināšanās, un tās galvenais iemesls ir zems dzimstības līmenis, kas ir vērojams jau kopš XX gadsimta 60. gadu beigām. Nav jābūt speciālistam, lai saprastu, ka jau trīs Latvijas iedzīvotāju paaudžu dzīves laikā vidusmēra ģimenei (divi vecāki) bija tikai viens – divi bērni. Šī tendence pakāpeniski noveda līdz katras nākamās paaudzes pārstāvju skaita samazinājumam, un tagad, pēc 50 gadiem, sabiedrībā jau ievērojami trūkst cilvēku. Cita ne mazāk aktuāla problēma, bez šaubām, izriet no pirmās - tā saucamā „iedzīvotāju novecošanās”, kad gados veco cilvēku īpatsvars sabiedrībā palielinās. Mūsu valstī šis process norisinās ļoti ātri, tāpēc ka zemo dzimstību papildināja iedzīvotāju jaunākās paaudzes pārstāvju emigrācija. Ir svarīgi saprast, ka visi šie procesi atbilst sociālās attīstības un progresa loģikai. Apmēram tas pats notiek ar citu Eiropas valstu un visas rietumu pasaules iedzīvotāju struktūru, un tur jau ir uzkrāta liela pieredze, kas ir saistīta ar „iedzīvotāju novecošanās” negatīvās ietekmes samazināšanu visās dzīves jomās. Tajās valstīs, kur jau sen apzinās šīs sociālās problēmas svarīgumu, tika veikti pasākumi valsts līmenī, un sākās aktīvs darbs nevalstisko organizāciju sfērā. Latvija ir viena no valstīm, kas pagaidām atpaliek šajā darbības jomā. Apzinoties šo situāciju, kā arī ministriju un citu valsts struktūru vājo aktivitāti, strādājot šajā virzienā, es iedomājos, ka varētu mēģināt uzsākt darbu saviem spēkiem un vietējā līmenī, piemēram, atvērt neformālās izglītības kursu gados veciem cilvēkiem. Šī gada septembrī sākās jau trešais mācību gads mūsu „Senioru skolā”, nodarbības notiek ceturtdienās plkst. 15.00 Krāslavas novada Centrālās bibliotēkas telpās.

- Kas jums personīgi ir saistošs šajā darbībā?

- Vispirms tas ir radošs process, kas ir saistīts ar nepieciešamību sagatavot materiālus lekcijām, strādājot ar lielu informācijas klāstu. Dažreiz ir jāizdomā kāda veiksmīga forma, kas palīdz izpaust savas domas auditorijai. Šādas iemaņas var iegūt tikai praksē. Mūsu darbs dod iespēju saskarties ar daudziem ļoti interesantiem un savdabīgiem cilvēkiem, ar kuriem citos apstākļos, iespējams, mēs nekad nebūtu iepazinušies. „Senioru skolā” mēs savstarpēji bagātinām mūsu pieredzi, mācāmies būt iecietīgi pret citu cilvēku viedokli, bet visbiežāk vienkārši labprāt kontaktējamies draudzīgā gaisotnē. Viens no galvenajiem uzdevumiem mūsu darbā - popularizēt ideju par to, ka arī „trešā vecuma” pārstāvjiem var būt diezgan aktīva un emocionāli piesātināta dzīve. Kādam ir jāuzsāk šī darbība un jāpastāsta par visiem daudzajiem piemēriem, kas apliecina senioru aktīvo dzīvesveidu mūsu reģionā un visā pasaulē! Būtu ļoti patīkami ieraudzīt mūsu darba augļus, pateicoties kuriem sabiedrības priekšstats par gados veciem cilvēkiem pakāpeniski atbrīvosies no negatīviem stereotipiem, parādīsies daudz optimistiskāks viedoklis par senioru dzīvi un dažādu scenāriju iespējām tajā.

- Kad cilvēka dzīvē sākas vecumdienas?

- Formāli, pēc gerontologu domām, vecumā no 55 līdz 70 gadiem ir padzīvojis cilvēks, 70-85 - vecs cilvēks, bet pēc 85 gadiem jau ir liels vecums, kad cilvēks kļūst par ilgdzīvotāju. Taču šie skaitļi ir tikai aptuveni, ikviena cilvēka dzīve ir unikāla.

- Vai, pēc jūsu domām, ir nepieciešams gatavoties pensijas robežai vai nav vērts aizdomāties par to?

- Noteikti jāgatavojas, galvenokārt divos virzienos - fiziskajā un psiholoģiskajā. Pirmkārt, vidējais dzīves ilgums mūsu valstī pēdējo 20 gadu laikā ir pieaudzis par 5 gadiem, pašlaik tas ir apmēram 75 gadi. Un šī tendence turpināsies, spriežot pēc situācijas visā Eiropā. Turklāt sievietēm vidējais dzīves ilgums ir ievērojami lielāks nekā vīriešiem - gandrīz 80 gadi. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām pēc aiziešanas pensijā 63 – 65 gadu vecumā, cilvēks garantēti nodzīvos vēl 15, 20 gadus. Par to vajadzētu aizdomāties gan jauniem, gan vidēja vecuma cilvēkiem, lai plānotu savu dzīvi ilgākam laika posmam un censtos saglabāt un nostiprināt savu veselību. Arī tagadējie pensionāri var koriģēt savu dzīvesveidu, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu savas fiziskās spējas un nodrošinātu savu neatkarību un drošību.

Otrkārt, tīri psiholoģiski attieksme pret vecumu rietumu pasaulē jau ir mainījusies, un tas ir saistīts ar pakāpenisku uzmanības pieaugumu pret cilvēka dzīves kvalitāti visos tās posmos. Speciālisti uzskata, ka katram vecumam ir raksturīgas gan vairākas priekšrocības, gan kaut kādi ierobežojumi, un tam ir grūti nepiekrist. Cilvēka uzdevums - maksimāli lietderīgi izmantot katra savas dzīves perioda iespējas, vienlaikus cenšoties mazināt visus trūkumus. „Trešais vecums” – šis jēdziens lielākoties ir saistīts ar vērtībām, nevis ar gadu skaitu. Mūsdienu novecošanās – tā ir apzināta, pārdomāta, izplānota novecošanās. Būtu labi, ja cilvēki vismaz 40-50 gadu vecumā sāktu aizdomāties par to, kāds dzīvesveids viņiem būs „trešajā vecumā”, pēc aiziešanas pensijā, kā viņi saglabās savu veselību un nodrošinās visus nepieciešamos pakalpojumus, ar ko sazināsies izklaides brīžos, pie kā vērsīsies pēc palīdzības un tā tālāk. Ja cilvēkam nav tāda plāna, tad, zaudējot ierasto ikdienas dzīves ritmu un ievērojamu daļu no sociālajiem sakariem, viņš var nokļūt ļoti sarežģītā situācijā, saslimt, iegrimt depresijā, zaudēt dzīves jēgu. No visa tā var izvairīties, atjaunojot sociālos kontaktus un atrodot sev pieņemamus darbības veidus vecumdienās: neformālā izglītība, brīvprātīgais darbs, dalība radošajos kolektīvos, sabiedriskajā darbībā un citas aktivitātes.

- Vai sievietēm un vīriešiem ir vienāda attieksme pret vecumu?

- Visbiežāk vīrieši daudz sāpīgāk pārcieš zaudējumus vai sava organisma funkciju pavājināšanos, dziļāk pārdzīvo piespiedu bezdarbību, naudas trūkumu, ietekmes zudumu un tml. Šīs problēmas pamatā - stereotipi par to, kādam „jābūt” vīrietim, par viņa vadošo lomu sociālajās attiecībās, tā teikt, „patriarhāta” paliekas. Ir zināms arī tas fakts, ka sarežģītā situācijā vīrieši vidēji retāk meklē palīdzību - gan profesionālo, piemēram, medicīnas sfērā, gan morālo - tuvinieku vai draugu atbalstu. Sievietes ir daudz atvērtākas un emocionālākas, daudzas problēmas viņas risina, pateicoties brīvprātīgai savstarpējai palīdzībai un padomiem. Iespējams, tāpēc arī dzīvo ilgāk!

- Vai ir kādas rekomendācijas gan sievietēm, gan vīriešiem, kas dos iespēju saglabāt interesi par dzīvi līdz sirmam vecumam?

- Vienas universālās receptes nav, katram ir savs ceļš. Manuprāt, jāsummējas vairākiem apstākļiem: labi piemēri no cilvēka bērnības, piemēram, dzīvespriecīgi un optimistiski vecvecāki; cilvēka tieksme pastāvīgi pilnveidoties, kas var būt saistīta ar viņa audzināšanu un ko var ietekmēt arī pašanalīze vēlākā dzīves posmā; humora izjūta, it īpaši pašironija; labi draugi, morālais atbalsts un apkārtējo labvēlīga attieksme, kas veido optimistisku skatu uz dzīvi jebkuros apstākļos.

- Mūsu sarunas noslēgumā es lūdzu jūs dot padomu visiem cilvēkiem, kam ir padzīvojuši radinieki.

- Nav viegli dot padomus, taču es labprāt dalīšos savās pārdomās. Ir daži ieteikumi, kas var palīdzēt veidot labākas attiecības ar gados vecu cilvēku tādā gadījumā, kad jau var konstatēt ievērojamas izmaiņas viņa pašsajūtā un uzvedībā, ko ietekmē vecums.

Pirmkārt, bez kautrēšanās ir jārunā par šīm izmaiņām, nebaidoties aizskart vai sarūgtināt, pretējā gadījumā sekas var būt daudz sliktākas, nekā daži mirkļi, kad ir neērti un ir jāmeklē pareizie vārdi.

Otrkārt, ir jāveicina vecāka gadagājuma ģimenes locekļu dalība visos ģimenes pasākumos, deleģējot viņiem ne tikai noteiktas funkcijas, bet arī daļu atbildības, lai viņi justos „vajadzīgi”. Ja viņi kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ nevar tikt galā ar saviem pienākumiem, tad var samazināt darba slodzi, taču pilnīgi pārtraukt viņu līdzdalību ģimenes darbos nevajadzētu.

Treškārt, jācenšas līdz pēdējai iespējai neuzņemties vadošu lomu tādu lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar jūsu vecāku veselības un dzīvības galvenajiem jautājumiem, dodot priekšroku tieši viņu lēmumiem. Tiesības pašiem rīkoties ar savu dzīvi ir neatņemamas tiesības jebkuram pieaugušam cilvēkam, cik vecs viņš nebūtu.

Ceturtkārt, censties veidot tādu attiecību struktūru, kad nosacījumi tiek apspriesti un pieņemti abpusēji. Runa ir par tādiem jautājumiem: kas, kā un ar kādu periodiskumu zvana, kas un kurās dienās atnāk vai atbrauc ciemos, pērk produktus, zāles, vienojas par vizīti pie ārsta utt. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir ļoti svarīga skaidrība, nemainīgs grafiks, jo viņiem ir raksturīgs konservatīvums, un viņi ar grūtībām pierod pie visa jaunā. Labāk, ja viņi jau iepriekš zinās par kādu notikumu un gaidīs to, nevis pēkšņi par to uzzinās.

- Paldies par interviju un par jūsu darbu! Vēlu jums veiksmi turpmākajā darbībā!

Jautājumus uzdeva Elvīra Škutāne

Uzziņai. 2017. gada sākumā Latvijā bija 1,95 miljoni iedzīvotāju, to skaitā 388 tūkstoši jeb 19,9 % vecāka gadagājuma cilvēku vecumā 65 gadi un vairāk. Kopš 2010. gada sākuma iedzīvotāju kopējais skaits Latvijā ir samazinājies par 170 tūkstošiem jeb 8 %, bet vecākās paaudzes (65 gadi un vecāki) iedzīvotāju skaits pieaudzis par 4 tūkstošiem jeb 1 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Lielākais vecākās paaudzes iedzīvotāju īpatsvars 2017. gada sākumā bija Latgales (21,3 %) un Vidzemes reģionā (20,9 %). Pēdējo 20 gadu laikā zemākie jaundzimušo paredzamā mūža ilguma rādītāji bija 1996. gadā – 62,8 gadi vīriešiem un 74,5 gadi sievietēm. 2016. gadā dzimušo iedzīvotāju vidējais paredzamais mūža ilgums ir 74,8 gadi, tai skaitā vīriešiem – 69,8 gadi, sievietēm – 79,4 gadi.