„Jo labsirdīgāks esi pret cilvēku, jo labāks viņš kļūst”

Pievienots: 06.10.2017

 Jevgēņija Sergejenko ir vizuālās mākslas, mājturības un kristīgās mācības skolotāja Krāslavas Varavīksnes vidusskolā. Šogad aprit 25 gadi, kopš viņa strādā skolā. Taču šis gads viņas dzīvē ir ievērojams arī ar citiem nozīmīgiem svētkiem. Šajā rudenī, kādā no septembra dienām, Jevgēņija Sergejenko atzīmēja skaistu dzīves jubileju – viņai apritēja 50 gadu, bet tagad skolotāja gatavojas nākamajai nozīmīgajai dienai savas ģimenes dzīvē – Pērļu kāzām (30 gadi).

Jevgēnija ir sieviete ar ļoti labestīgām acīm un atbruņojošu smaidu. Kontaktējoties ar viņu, jau no pirmajām minūtēm rodas izjūta, ka viņa nesaudzīgi dalās ar savu iekšējo spēku, kas vienā acumirklī izkliedē apkārt valdošo steigu un rada mieru un harmoniju sirdī.

- Jevgeņija, vai jūs esat dzimusi Krāslavā?

- Jā, mēs esam vietējie. Mani vecvecāki ir no Varnavičiem, bet es esmu dzimusi Kalniešu pagastā. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Krāslavā. Jaunībā gribējās aizbraukt kaut kur prom, tāpēc, neskatoties uz skolotāju ieteikumiem iesniegt dokumentus pedagoģiskajā institūtā, es aizbraucu uz Baltkrieviju un iestājos mākslas skolā. Tolaik es neuzdrošinājos saistīt savu dzīvi ar pedagoģiju, jo uzskatīju, ka neesmu piemērota skolotāja profesijai.

Baltkrievijā apprecējos, un jau kopā ar savu vīru atgriezos Krāslavā. Tagad mūsu dēls un meita ir jau pieauguši. Lepojamies un priecājamies par to, ka mums izdevās izaudzināt bērnus par savas valsts patriotiem. Dēls ir robežsargs Robežnieku robežapsardzības nodaļā, bet meita šogad ieguva terapeita diplomu un strādā savā specialitātē Ventspilī.

- Kā jūs sākāt savu darbu skolā?

- Man piedāvāja aizvietot skolotāju, kas tolaik aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Tā es uzsāku savas darba gaitas skolā. Kad noskaidrojās, ka mana kolēģe neatgriezīsies šajā darba vietā, es iestājos pedagoģiskajā institūtā un studēju neklātienē. Man jau bija divi bērni, kad pabeidzu studijas trīs augstskolās un ieguvu vizuālās mākslas un rasēšanas skolotāja diplomu, maģistra grādu pedagoģijā un kristīgās mācības skolotāja kvalifikāciju.

- 25 gadi skolā! Kādi bija skolēni tolaik un kādi viņi ir tagad? Vai viņi atšķiras?

- Jā! Kad es atnācu strādāt, kopā ar bērniem taisījām tik daudz interesantu lietu. Meitenes savām rokām izgatavoja īstus brīnumdarbus! Adījām džemperus ar sarežģītiem rakstiem, bērni taisīja ekskluzīvus rokdarbus. Agrāk, kad bērniem tika piedāvāta kāda ideja, viņi vienmēr ar lielu interesi un prieku piedalījās visos darbos. Viņi strādāja ar milzīgu vēlēšanos!

Tagad ir ļoti grūti ieinteresēt skolēnus, reizēm pat nezinu, ko izdomāt, lai bērni ar visu sirdi un dvēseli īstenotu kādu ieceri. Acīmredzot mūsdienās ir daudz citu lietu, kas viņus interesē.

- Jūs esat arī klases audzinātāja. Vai, jūsuprāt, ir tas, ko var mācīties no saviem audzēkņiem?

- Man bija ļoti dažādas audzināmās klases. Es augu un attīstos kopā ar saviem audzēkņiem, kopā ar viņiem mācos rast kopējo valodu ar apkārtējiem. Varu apgalvot, ka mani skolēni kļuva par labiem cilvēkiem – tas priecē!

- Vai ir kādas klases vai atsevišķi skolēni, kurus jūs atceraties līdz šim laikam?

- Ar īpašu siltumu izturos pret klasi, kas pabeidza skolu pirms diviem gadiem, viņus es audzināju no 5. līdz 12. klasei. Ļoti labestīgi un sirsnīgi cilvēki!

Daudz manu bijušo skolēnu dzīvo tepat, Krāslavā, un jau ved savus bērnus uz skolu. Mēs labprāt tiekamies, viņi stāsta par savu dzīvi un darbiem.

- Kā jums šķiet, kāpēc pedagoģiskajos kolektīvos strādā pārsvarā sievietes?

- Pēc manām domām, galvenais iemesls ir darba samaksa. Vīrietim ir labi jāpelna, jāuztur ģimene. Otrkārt, vīriešiem, iespējams, nav tik daudz pacietības. Mums, sievietēm, ir labi attīstīts mātes instinkts – mēs rūpējamies, palīdzam un atstājam daļu savas sirds. Tomēr uzskatu, ka skolā noteikti ir vajadzīgi vīrieši, kas ir pedagogi. Zēniem jāredz piemērs, lai viņi apgūtu vīriešiem raksturīgās īpašības un prasmes.

- Skolā jūs ne tikai pasniedzat skolēniem savu mācību priekšmetu, bet arī sagatavojat bērnus sakramentu pieņemšanai. Kā nonācāt pie domas mācīt bērniem ticības pamatus?

- Kad mani radinieki sāka aiziet mūžībā, es aizdomājos par to, ka mēs neesam gatavi mūžībai. Mēs nemācējām pat elementāras lietas – izsūdzēt savus grēkus. Tolaik es un vīrs bijām precējušies jau septiņus gadus, un tad nolēmām salaulāties. Radās pārliecība, ka ir nepieciešams pievērst uzmanību savas dzīves garīgajai pusei.

Pateicoties Katrīnai Aprupei, kas piedāvāja gatavot bērnus sakramentu pieņemšanai, mani aizsūtīja uz katehētu kursiem, bet pēc tam šajā specialitātē esmu ieguvusi augstāko izglītību.

- Vai jūs savā dzīves ceļā sastapāt vēl kādus cilvēkus, kas ietekmējuši jūsu pasaules izpratni?

- Manu acu priekšā vienmēr bija ļoti labs piemērs – mani vecāki. Māte ir ļoti labestīgs, sirsnīgs cilvēks. Viņa vienmēr ir dzīvojusi un dzīvo ar ticību. Jau daudzus gadus es kopā ar viņu svētdienās eju uz baznīcu. Krāslavas baznīcā man ir vēl viens pienākums – es nodarbojos ar procesiju sagatavošanu.

- Kādas īpašības jūs uzskatāt par svarīgākajām cilvēka dzīvē?

- Labestība un mīlestība pret visiem cilvēkiem, pat tādiem, kas ļoti nepatīk.

- Vai to var ieaudzināt vai tādam ir jāpiedzimst?

- Var ieaudzināt. Agrāk es nemācēju mīlēt visus. Tas nāca ar laiku, ar gadiem un pieredzi. Jo labsirdīgāks esi pret cilvēku, pat visnepiekāpīgāko, jo labāks viņš kļūst. Ar pātagu un ar spēku nav iespējams neko sasniegt, taču labestība un mīlestība dara brīnumus. Bez šaubām, audzināšanas procesā ir jābūt arī stingrībai, bet bērnus tomēr vairāk piesaista labestība, viņi grib, lai viņus sadzirdētu un saprastu.

- Kas jums personīgi palīdz pārvarēt šķēršļus vissmagākajās dzīves situācijās?

- Ticība Dievam un mana ģimene. Man ir stipra aizmugure, un ir, kur nolaist tvaiku, ja nepieciešams. Mājās mani vienmēr sapratīs un atbalstīs.

- Vai ir kaut kas, kam jums trūkst drosmes?  

- Man ir ļoti piesātināta dzīve, tik daudz kas jāpaspēj, un jāizdara labi, tāpēc man nav laika domāt un šaubīties. Drīzāk var teikt, ka man trūkst laika. Lūk, tagad ir skaists rudens, gribētos aiziet uz mežu un sēņot, jo man ļoti patīk daba. Gribas biežāk ceļot ar vīru, satikties ar draugiem.

- Kura frāze jums ir tuvāka: „Manā dzīvē ir skola” vai „Skola – tā ir mana dzīve”?

- Skola ir manas dzīves liela daļa. Es labprāt strādāju ar bērniem, man ļoti patīk skolotāja profesija. Pat nevaru iedomāties, ko vēl es varētu darīt. Savam darbam es veltu ļoti daudz laika, turklāt es nodarbojos ar skolas noformēšanu, un pirms svētkiem es un kolēģi praktiski dzīvojam savā darbavietā.

- Kādu jūs iedomājaties savu dzīvi pēc 10-15 gadiem?

- Pensijas vecums attālinās, un tas nozīmē, ka ir nepieciešams uzturēt sevi labā formā, vienmēr būt labā noskaņojumā, justies jaunai. Ceru, ka arī pēc 10 gadiem es strādāšu skolā.

- Pēdējo gadu laikā Varavīksnes vidusskolā ir parādījušies jaunie pedagogi. Ko jūs gribētu viņiem novēlēt?

- Mīlēt savu profesiju un mācīties nodot bērniem savas zināšanas ar labestību, sapratni un mīlestību.

- Paldies, ka atradāt laiku intervijai! Sirsnīgi sveicu Jūs svētkos!

Elvīra Škutāne