Par Dievmātes aizmigšanas svētkiem

Pievienots: 05.09.2016

Nesen Baznīca nosvinēja svētkus, kas daudziem mūsdienu cilvēkiem šķiet nesaprotami – tā ir Dievmātes aizmigšanas diena. Kas ir šo svētku pamatā? Par ko eņģeļi priecājas un ko godina cari, ercenģeļi un eņģeļi? Tie ir seni svētki, kas ir saistīti ar iemigšanu, īslaicīgu miegu. Šo iemigšanu cilvēki sauc par nāvi.

Jā, šajā dienā Visusvētā Dievmāte iegāja Dieva mūžīgajā valstībā, atdeva Savu šķīsto dvēseli Dēla un Kunga rokās. Vai cilvēka nāves diena var kļūt par svētkiem?  Jā, protams. Arī Baznīca apliecina to ar apustuļa Pāvela vārdiem: „ Jo dzīvot man ir - Kristus un mirt - ieguvums” (Flp.1:21).  Vai mēs, mūsdienu kristieši, varam kaut vai daļēji piekrist šiem vārdiem? Kas mums ir Kristus? Kādu lomu Viņš spēlē mūsu dzīvē? Šie jautājumi mums ir jārisina visa mūža garumā, bet īpašu aktualitāti tie iegūst tad, kad pienāk arī mūsu kārta stāties Dieva priekšā.

Mums šķiet, ka cilvēce nemitīgi attīstās, zinātniski tehniskais progress iet uz priekšu septiņjūdžu soļiem, aizraujot līdzi arī citus cilvēkus. Mēs protam izmantot dažādu tehniku, datorus, mobilos telefonus, veļas mazgājamās mašīnas, kolaiderus, kosmosa kuģus… Ar vienu vārdu sakot, mēs zinām visu un par visu. Taču mēs aizmirstam par to, kas mēs esam. Diemžēl mūsu piedzimšanas brīdī mums netiek dota lietošanas instrukcija. To varētu dēvēt par „Nemirstīgā instrukciju”.

Bez Dieva un Dieva svētības cilvēks nespēj atklāt savu potenciālu un iegūt visu Dieva un esamības pilnību. Varbūt tas ir pārāk rupjš salīdzinājums, bet cilvēks bez Dieva un Dieva svētības līdzinās mobilajam telefonam (viedtālrunim, aifonam, planšetdatoram), kas ir izlādējies, vai ledusskapim bez elektroenerģijas pieslēguma un tā tālāk un tamlīdzīgi. Tas var būt ļoti skaists. Tam (mobilajam telefonam) var uztaisīt paliktni un tīksmināties par to. Var aizsist ar to naglas vai izrotāt to ar zeltu vai briljantiem. Bet, kad parādās elektroenerģija, izrādās, ka šai ierīcei ir milzīgas iespējas un daudzveidīgas funkcijas.

Var minēt arī citu piemēru. Iedomājieties vismodernāko un ātrāko automašīnu (teiksim, Bugatti Veyron Super Sport). Un, piemēram, jūs gribat ar to pagāzēt-pabraukāt pa uzarto tīrumu, pa purviem un pa dangām. Kāds būs rezultāts? Šai mašīnai nepalīdzēs ne 1200 zirgspēku jaudīgs dzinējs, ne maksimālais ātrums 417 km/st. Neskatoties uz savu skaistumu un jaudīgumu, šis auto pārslogosies, iegrims, benzīns beigsies, un mašīna noslāps. To pašu var teikt arī par cilvēku, ja viņš izmantos savu potenciālu, ar kuru viņu apveltīja Dievs, nepareizā virzienā, viņš arī pārslogosies, iegrims, noslāps.

Jau sen pagāja padomju laiki, bet mēs vēl joprojām daudz ko attaisnojam ar tā vēstures posma apstākļiem. Ir pienācis laiks pamosties un atjaunot mūsu dzīves garīgo pusi. Bēdīga tendence liecina par to, ka pretējā gadījumā par Dievu un par cilvēka dvēseli atceras mirušā radinieki, kad aktualizējas jautājums par to, lai apglabātu mirušo „cilvēcīgi”. „Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi” (Lk 20:38).

Parasti tādā situācijā, kad gribam izdarīt kaut ko labi un mums tas ir svarīgi, mēs gatavojamies, izpētām šo jautājumu. Taču diemžēl mēs dzīvojam civilizācijā, kur tāda svarīga lieta kā atgriešanās mājās, paradīzē, pie Dieva, nevienam nav vajadzīga un tagad ir aizmirsta.

Ir liels gandarījums aizlūgt par mirušo cilvēku, ja ir zināms, ka viņš ar savu dzīvi, ar vārdiem un darbiem apliecināja savu ticību Kristum. Un tad nāve atkāpjas.

Kristus ir ieradies mūsu pasaulē, tika piesists krustā un ir augšāmcēlies nevis vienkārši tāpēc, lai sniegtu mums cēlsirdības mācību stundu un iedibinātu ētikas principus un normas. Viņš atnāca, lai pestītu mūsu grēcīgo dabu, izlaistu to cauri nāves kalvei, augšāmcelties un sniegtu mums jaunu, svētītu cilvēkdieva Miesu un Asini, pateicoties Euharistijas sakramentam.

Baznīcai ir nenovērtējama Sakramentu bagātība - Gandarīšanas, Ordinācijas, Eiharistijas Sakraments - kristiešiem tā ir dāvāta kā dārglieta, kā neaizstājamas zāles nemirstīgai dvēselei.

Un mums, kristiešiem, ir jāpārvar sava bezgalīgā aizņemtība, slinkums, mazticība un viss pārējais, kas liedz mums iespēju atnākt pie Dieva. Jo mēs glabājam sevī nenovērtējamu dārgumu - dvēseli, kura var dzīvot mūžīgi, tikai savienojoties ar Dievu.

Priesteris Rostislavs Terehovs