Reformācijai – 500

Pievienots: 30.10.2017

Kristīgā pasaule šogad atskatās uz notikumu, kas būtiski izmainīja turpmāko reliģisko dzīvi Eiropā. Pirms 500 gadiem, 31. oktobrī, Vācijas pilsētā Vitenbergā Mārtiņš Luters ar savām 95 tēzēm satricināja un pārveidoja vai visu pasauli, viņš pats bija ticis skaidrībā ar jautājumu: kā cilvēks var atdzimt, atsvabināties no grēkiem un iegūt Dieva žēlastību. Viena no pirmajām atziņām, kas ir luteriskās reformācijas centrālā doma, - tikai paša cilvēka patiesa ticība Jēzum Kristum ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. M. Luters uzskatīja, ka ticības vienīgais patiesais avots ir Svētie raksti un ka greznība neiederas baznīcā, jo ticībai jāmājo katra cilvēka sirdī, un to var stiprināt, lasot Bībeli.                                                                                                                        

 Reformācijas būtība

„Kristus Baznīca tajā laikā patiesi bija pārvērtusies par „tirgus” namu. Toreiz baznīcas vadība bija vairāk norūpējusies par laicīgajām lietām nekā garīgajām. Bīskapu rūpes nebija par ļaužu dvēselēm un Kristus evaņģēlija sludināšanu, bet viņu galvenā nodarbošanās bija politiskās intrigas, karu vešana, medības un tamlīdzīgas lietas. Pretruna pastāvēja starp to, ko baznīca sludina, un to, kā baznīca dzīvo. Pēdējais piliens šai sāpju kausā bija pāvesta Leona X izsludinātā indulgenču pārdošana jeb grēku atlaides par naudu. Pēc M. Lutera pārliecības ar šo soli baznīca būtībā bija noliegusi pati sevi, savu misiju sludināt Dieva žēlastību, grēku piedošanu kā Dieva dāvanu ikvienam, kas tic Kristus upurim un kas no sirds nožēlo savus grēkus.

No šā notikuma varam mācīties, kā uzturams tīrs Dieva nams, kur mājo Svētais Gars. Tas ir radikāli iztīrāms no visa, kas nesvēts, - no mantkārības, savu brāļu tiesāšanas, paštaisnības, meliem, negodīgas rīcības. Vienīgā pareizā rīcība ir visu šo netīrību izmest no vietas, kur tā ieperinājusies, tas ir, no savas sirds.

Reformācijas būtība nav šķelšanās. M. Lutera reformācijas mērķis nebija izveidot jaunu – luterisko – baznīcu, bet gan reformēt esošo katolisko baznīcu, atjaunot tajā baznīcas tēvu ticību, attīrīt baznīcu no visa nesvētā, kas tajā bija ienācis, - no naudas, laicīgās varas, dažādiem uzslāņojumiem.

Reformācijas būtība nav ne nošķiršanās, ne citu cilvēku apsūdzēšana, bet vispirms tā nozīmē reformēt pašam sevi – sākt ar Dieva nama, savas sirds tīrīšanu. Lutera reformācijas pamats bija patiesā, skaidrā Dieva vārdā, Kristus evaņģēlijā pārvērsta sirds. Viņš neprasīja nevienu atcelt no amata, ne arī maiņas administrācijā, viņam nebija svarīgs šāds vai tāds amata tērps vai kādas būtiskas izmaiņas liturģijā.

Šāda nostāšanās pret tā laika vareno maldiem bija liela uzdrošināšanās. Un arī šodien vajadzīga drosme, lai aizvien atrastos uz reformācijas ceļa. Ir vajadzīga drosme ieskatīties pašam sevī, atklāt un atzīt savas kļūdas, atzīt savu vājumu, atzīt savu grēcīgumu, un ir vajadzīga drosme mainīties – mainīties pašam un pēc tam, kad pats esi mainījies, pazemībā un mīlestībā palīdzēt mainīties arī citiem.”

 Pāvils Brūvers,
Liepājas bīskaps emeritus

 Saīsinājums (pilns teksts - LELB Baznīcas gadagrāmata 2017)