Brauciens uz Krāslavu kā eksperiments

Pievienots: 06.12.2017

Kopš šī mācību gada sākuma Krāslavas gr. Plāteru v.n. Poļu pamatskolā strādā skolotāja Mažena Bernacka-Baseka, kas ir ieradusies Krāslavā no Polijas.

Mažena ir dzimusi Gdaņskā - vietā, kur dzīvoja vairākas viņas ģimenes paaudzes. Pēc izglītības viņa ir filoloģe, specializācija - poļu un spāņu valoda, savā dzimtenē viņa strādājusi vidusskolā.

Mažena ļoti ciena savas tautas saknes un vēsturi, tāpēc viņu vienmēr interesēja migrācijas problēma. Kāpēc cilvēki, kuru senči no paaudzes paaudzē dzīvoja savā dzimtenē, aizbrauc uz citu valsti? Lai vēl dziļāk izpētītu nacionālās identitātes jautājumus, Mažena aizgāja strādāt uz muzeju, vēlāk tur tika nodibināta biedrība, kas nodarbojas ar vēstures, tautas tradīciju, kultūras jautājumiem. Brīvprātīgo mērķis bija rosināt cilvēkus saglabāt savas saknes, dzīvot un strādāt tur, kur viņi ir dzimuši.

Pēc kāda laika Mažena Bernacka-Baseka sāka sadarboties ar organizāciju „ORPEG” (Poļu izglītības ārzemēs attīstības centrs). Šī institūcija atbalsta un veicina poļu valodas apguvi to jauniešu vidū, kas dzīvo pastāvīgi vai īslaicīgi uzturas ārvalstīs. Neskatoties uz to, ka Mažena nerunā krieviski, organizācijas pārstāvji izvēlējušies viņu darbam ārzemēs, nosūtot strādāt uz Krāslavu.

Uzdrīkstēties radikāli mainīt savu dzīvi nebija vienkārši. Maženai bija jāpārliecina visa viņas ģimene, ka šī izvēle ir pareiza. Līdz šim laikam savu braucienu uz Krāslavu viņa uzskata par eksperimentu. Maženas dzīvesbiedrs turpina strādāt Polijā, kur nodarbojas ar tiltu projektēšanu, bet Krāslavā viņš ierodas, lai veiktu brīvprātīgo darbu – mūsu pilsētā viņš māca bērniem austrumu cīņu - aikido.

Krāslavā kopā ar Maženu dzīvo un mācās divas meitas – septītās klases skolniece Maija un ceturtās klases skolniece Zosja. Meitenes ne tikai apmeklē poļu pamatskolu, bet arī iegūst izglītību attālināti, izmantojot internetu.

Dodoties uz Krāslavu, ģimene neplānoja iegūt kādus noteiktus iespaidus, viņi brauca ar pārliecību, ka šeit obligāti gūs kaut ko noderīgu un redzēs daudz ko interesantu.

Poļu valodas stundas skolā – tas nav vienīgais, ar ko nodarbojas Mažena Krāslavā. Lielāko daļu brīvā laika viņa velta brīvprātīgo darbībai. Pēc stundām turpina nodarboties ar skolēniem, izmantojot dažāda veida apmācības un spēles, kas palīdz bērniem gūt zināšanas par Poliju un pilnveidot valodas prasmes.

„Es cenšos pozitīvi noskaņot bērnus poļu valodas nodarbību laikā. Mēs dziedam dziesmas, dejojam, spēlējam spēles. Ja bērns aiziet no nodarbības, dziedot poļu dziesmu, tas nozīmē, ka laiks nav pagājis veltīgi,” pastāstīja Mažena.

Līdztekus darbam ar bērniem Mažena vada poļu valodas kursus pieaugušajiem. Viņa uzsvēra, ka strādāt ar pieaugušajiem ir daudz vieglāk – viņi apzināti nāk uz nodarbībām, uzmanīgi uztver katru skolotājas vārdu un godprātīgi izpilda visus uzdevumus. Mācot krāslaviešus, viešņa no Polijas skaidro ne tikai gramatiku, bet arī iepazīstina kursantus ar poļu tradīcijām, stāsta par Poliju un tās iedzīvotājiem.

Kopš nesena laika Mažena sāka strādāt ar Senioru skolas dalībniekiem. Atskaites par savu brīvprātīgo darbu skolotāja regulāri publicē sociālajā tīklā „facebook”. Un šis darbs jau vainagojies ar panākumiem. Ar viņu sazinājās kādas skolas direktors, kas atrodas netālu no Varšavas, un uzrakstīja, ka ir pārsteigts par šo darbu, tāpēc viņa skola ir gatava sadarboties ar skolu Krāslavā.

Brīvprātīgo darbā Maženai palīdz viņas meitas. Maija, sazinoties ar klasesbiedriem angļu valodā, māca viņiem arī poļu valodu.

Mažena atzīst: „Kā mammai man ir ļoti patīkami, ka mani bērni iegūs pieredzi, kas saistīta ar dažādām valodām. Meitas zina poļu, angļu, spāņu valodu, tagad viņas varēs atklāt sev arī krievu un latviešu valodu. Turklāt šeit viņām ir iespēja iepazīt jaunu kultūru, attīstīt prasmi pieņemt kaut ko neparastu, citādāku. Mēs taču nevaram būt šeit tādi paši poļi kā, piemēram, mājās, Polijā. Šeit sākām apzināties, kas esam mēs un kas ir cilvēki, kas ir mums apkārt.”

Dzīvodamas Krāslavā jau trīs mēnešus, Mažena un viņas meitas cenšas uzzināt vairāk par krāslaviešiem, mēģina sarunāties uz ielas un veikalos. Viņas ir pārliecinātas - ja divi cilvēki vēlas kontaktēties, bet nezina valodu, viņi vienalga sapratīs viens otru, ja vien ir tāda vēlēšanās.

Viesi no Polijas jau ievēroja Krāslavas dabas skaistumu. Milzīgu iespaidu uz viņiem atstāja koka mājas ar dekoratīviem kokgriezumiem un skaistām durvīm. Kad atbrauc Maženas vīrs, ģimene dodas kādā ceļojumā, viņi jau apmeklēja Ludzu, Aglonu, Kaplavu.

Maženu ļoti ieinteresēja un aizrāva latviešu tautas zīmes, ar tām viņu iepazīstināja viena no kolēģiem. Mažena uzzināja, ka katra zīme kaut ko simbolizē, un cilvēki, izmantojot dažādus ornamentus apģērbā vai rotaslietās, tādējādi atspoguļo savu pasaules uztveri.

„Mums šķiet neparasti, ka šeit, vienā mazā pilsētā, iedzīvotāji runā vairākās valodās, kas nebūt nav līdzīgas,” brīnās Mažena. „Mēs šķērsojām Polijas robežu, atbraucām uz Latviju un satikām šeit cilvēkus, kas nezina poļu valodu, bet ar lepnumu saka: „Es esmu polis!” Un tas ir ļoti aizkustinoši.”

Elvīra Škutāne, autores foto