Ticības moceklis Boļeslavs Sloskāns

Pievienots: 22.02.2018

Pirms 85 gadiem risinājās zīmīgs notikums Latvijas un visas Eiropas Katoļu baznīcas dzīvē - 1933. gada 22. janvārī Indras robežpunktā Romas katoļu baznīcas bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kurš kā ticības moceklis izgāja cauri padomju cietumu un Solovku ellei, tika apmainīts pret Latvijā apcietināto padomju spiegu.

Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienas pagasta Tiltgalos. 1904. gadā pabeidza Varakļāņu pagasta skolu, bet 1909. gadā – Rēzeknes četrgadīgo pilsētas skolu. Vēlāk kā eksterns nokārtoja pārbaudījumus ģimnāzijā, saņemot apliecību ar tiesībām iestāties Garīgajā seminārā, ko viņš realizēja 1911. gadā, iestājoties Sanktpēterburgas Garīgajā seminārā, ko pabeidza 1916. gadā un kā viens no spējīgākajiem absolventiem iestājās Petrogradas Garīgajā Akadēmijā, kur mācības pārtrauca 1918. gadā sakarā ar tās slēgšanu.

1917. gada 21. janvārī Petrogradas katoļu katedrālē Mogiļevas bīskaps Jānis Cepļaks iesvētīja Boļeslavu Sloskānu par priesteri, kura primīcijas dievkalpojums notika Ludzas baznīcā 1917. gada 22. aprīlī. Bija paredzēts, ka pēc Garīgās Akadēmijas pabeigšanas B.Sloskāns dosies kalpot uz Latviju, bet pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada oktobrī Petrogradā bija katoļu priesteru trūkums, B.Sloskānu atstāja Petrogradā, kur viņš ar nelieliem pārtraukumiem nokalpoja līdz 1926. gadam. 1924. gada vasarā B.Sloskāns apmēram trīs mēnešus kalpoja par vikāru Maskavas Pētera un Pāvila baznīcā, bet 1925. gadā Svētās Barbaras baznīcā Vitebskā.

 1923. gadā B.Sloskāns noformēja Latvijas pilsonību, bet bija spiests izņemt padomju pasi, jo Krievijas varas iestādes nepagarināja viņam uzturēšanas atļauju valstī.

Pēc boļševiku nākšanas pie varas Krievijā sākās ticīgo un garīdznieku vajāšanas. Tika apcietināti un vēlāk izraidīti no Krievijas arhibīskaps Eduards fon der Ropps un bīskaps Jānis Cepļaks. Padomju Savienībā nebija palicis neviens katoļu bīskaps, tāpēc pāvests Pijs XI, rūpējoties par katoļu Baznīcas turpmāko likteni, nolēma Padomju Savienībā iesvētīt vairākus bīskapus no tur esošajiem priesteriem. Tāpēc 1926. gada 10. maijā slepeni Maskavā Svētā Ludvika franču draudzes baznīcā pāvesta Pija XI legāts bīskaps d’Erbiņjī nepilnus 33 gadus veco priesteri Boļeslavu Sloskānu konsekrēja par Cilitānas titulārbīskapu, ieceļot viņu par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. 1926. gada 14. septembrī B.Sloskāns pārņēma Mogiļevas, bet 1927. gada 10. maijā Minskas bīskapiju. Taču jau 1927. gada 16. septembrī B.Sloskāns tika apcietināts, par iemeslu minot spiegošanu, un izsūtīts uz Solovkiem, vēlāk uz tā paša Solovecas arhipelāga Anzera salu. Beidzoties soda laikam 1930. gada 29. oktobrī, B.Sloskāns atgriezās Mogilevā, taču jau 1930. gada 8. novembrī tika arestēts atkārtoti, piespriežot 3 gadu cietumsodu Irkutskā.

  Visus apcietinājuma gadus Latvijas katoļu Baznīca, Vatikāns un Latvijas valdība centās panākt B.Sloskāna atbrīvošanu, kas beidzot izdevās 1933. gada 22. janvārī. Tajā pašā dienā bīskaps Boļeslavs Sloskāns ieradās Rīgā. Centrālajā dzelzceļa stacijā ar milzīgu sajūsmu viņu sagaidīja Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs arhibīskaps Cehīni,  valdības pārstāvji, deputāti, studenti, vienkāršā tauta. Lūk, ko par to stāstīja Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis Vatikāna radio intervijā 2004. gada 30. decembrī, atsaucoties uz kāda laikabiedra atmiņām: „Bīskaps Boļeslavs Sloskāns, tērpts sarkanā kažociņā, nelielā ādas cepurītē, vājš un kalsns, tikai iekritušās acis sevī atspoguļo mieru, prieku un nesalaužamu gara spēku. Vienā acumirklī sagaidītāji ielenc atbraucēju. Iestājas svētsvinīgs klusums. Daudziem acīs asaras. Svētā tēva sūtnis sveic uzticīgo Mātes Baznīcas un Latvju tautas dēlu. Ikkatrs cenšas nokļūt tuvāk bīskapam, lai noskūpstītu viņa svētīgo roku, lai saņemtu no viņa svētību. Viņam sniedz ziedus, gājiens dodas uz stacijas izeju. Tauta šūpojas priekā, vicina ziedus, palmu zarus. Žurnālisti, fotogrāfi, priecīgi saucieni, nepārredzama cilvēku straume. Viss plūst vienā priekā un sirsnīgā gaviļu pacilātībā. It kā apmulsis par plašo un grandiozo tautas simpātiju manifestāciju, bīskaps raugās ap sevi, cilvēkos, Latvijā.”

  1933. gada 26. martā, pāvesta aicināts, bīskaps Boļeslavs Sloskāns ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI iecēla viņu par troņa asistentu.

   Apceļojis vairākas Rietumeiropas valstis, Boļeslavs Sloskāns 1934. gada maijā atgriezās Latvijā, kur neformāli pildīja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa pienākumus, jo oficiāli skaitījās Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators, bet pienākumus reāli veikt nevarēja.

   B.Sloskāns tika iecelts par Rīgas Garīgā semināra profesoru. 1938. gadā seminārs tika pārveidots par Katoļu teoloģijas fakultāti pie Latvijas Universitātes, kura vācu okupācijas laikā pārcēlās uz Aglonas klosteri. 1944. gada oktobrī bīskapu B.Sloskānu, bīskapu J.Rancānu un bīskapu A.Urbšu vācu okupācijas iestādes piespiedu kārtā nosūtīja uz Vāciju. 1946. gada beigās B.Sloskāns pārcēlās uz Beļģiju, kur Skildē, netālu no Antverpenes, izveidoja latviešu Semināru, pēc kura beigšanas tā audzēkņi varēja turpināt studijas katoļu universitātēs.

   1952. gadā pāvests Pijs XII iecēla Boļeslavu Sloskānu par apustulisko vizitoru trimdā dzīvojošiem baltkrieviem un krieviem, kā arī par apustulisko moderatoru trimdā dzīvojošiem latviešiem un igauņiem.

   Sakarā ar veselības pasliktināšanos, no 1979. gada rudens B.Sloskāns dzīvoja aprūpes namā netālu no Kezersbergas, kur arī mira 1981. gada 18. aprīlī (Lielajā sestdienā). Sēru Svētā Mise notika 1981. gada 25. aprīlī, piedaloties citu skaitā arī četriem latviešu priesteriem – toreizējiem monsinjoram Kazimiram Ručam, prāvestiem Pēterim Dupatam, Antonam Smelterim un Ārvaldim Andrejam Brumanim.

Ņemot vērā mocekļa un svētuma pazīmes bīskapa B.Sloskāna dzīvē, dievkalpojums netika noturēts melnos, bet Lieldienu baltos ornatos. Boļeslavu Sloskānu apbedīja Kezersbergas benediktiešu abatijas kriptā blakus klostera abatiem.

  Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika nolemts pārapbedīt bīskapu B.Sloskānu dzimtenē. 1993. gada 30. septembrī B.Sloskāna šķirsts tika atvests uz Rīgu, kur 10 dienas Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika aizlūgumi. Bīskapa B.Sloskāna pārapbedīšana notika 1993. gada 10. oktobrī Aglonas bazilikas kriptā, ko svinēja bīskaps Jānis Bulis, piedaloties visiem bīskapiem un klātesot oficiāliem Latvijas, Beļģijas valstu pārstāvjiem.

  2000. gada 14. aprīlī Vatikāns piekrita bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai. Beļģijā savāktie materiāli tika nosūtīti uz Vatikānu, kur īpaša komisija 9 teologu sastāvā tos izpētīja un 2004. gada 8. novembrī vienbalsīgi nobalsoja par bīskapa Boļeslava Sloskāna izcilo dzīvi un darbiem.

  2004. gada 30. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludināto dekrētu, ko 2004. gada 14. decembrī apstiprināja 24 kardinālu komisija, atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, par ko bīskaps saucams kā godināms, tas ir paveikts posms pirms bīskapa beatifikācijas jeb pasludināšanas par svētīgo.

  Balstoties uz Baznīcas kanoniem, beatifikācija nevar sākties agrāk nekā 5 gadus, bet kanonizācija agrāk nekā 50 gadus pēc personas nāves, taču likumā tiek atrunāti arī izņēmumi procesa ātrākai uzsākšanai, un lēmumu pieņem pāvests. Pasludināšana par svētīgo apliecina, ka baznīca novērtē personas dzīves izcilību, kuru uzskata par atdarināšanas vērtu.

  Pagājuši jau gandrīz 37 gadi kopš bīskapa Boļeslava Sloskāna nāves.  Viņa ieguldījums Latgales un visas Latvijas Romas katoļu baznīcas stiprināšanā, kā arī katolicisma saglabāšanā padomju Krievijā 20. gadsimtā ir nenovērtējams.

  Lai godinātu šo izcilo un gaišo Latvijas tautas dēlu - bīskapu Boļeslavu Sloskānu, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs lūdz Krāslavas novada domi pieņemt lēmumu par piemiņas plāksnes uzstādīšanu bīskapam Boļeslavam Sloskānam uz Indras dzelzceļa stacijas ēkas, bet Indras pagasta pārvaldi un Indras (Balbinovas) Romas katoļu baznīcas draudzi šo ieceri atbalstīt, Latgales un citu Latvijas novadu katoļticīgos un citu konfesiju ticīgos ziedot līdzekļus plāksnes izgatavošanai.

  Tas būtu patiesi sirsnīgs un paliekošs ieguldījums bīskapa Boļeslava Sloskāna piemiņas saglabāšanā mūsu dzimtenes - Latvijas simtajā gadadienā.

Valdemārs Gekišs,
Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors