Skarbo notikumu atmiņas dzīvos, kamēr dzīva ir tautas atmiņa!

Pievienots: 25.03.2024

25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Krāslavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs G. Upenieks, viņa vietnieks A. Trūlis un citi cilvēki nolika ziedus pieminekļa „Māte Latgale raud” pakājē, kas veltīts Krāslavas novada visu okupāciju varu terora upuru piemiņai. 

Klātesošos uzrunāja novada politiski represēto kluba priekšsēdētāja Andīna Japiņa: „Pirms 75 gadiem - 1949. gada 25. martā - notika lielākās un masveidīgākās Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas uz tālākiem PSRS apgabaliem. No Latvijas izveda apmēram 43000 iedzīvotāju, uz šī gada janvāri dzīvi palikuši vairs nepilni 8000, mūsu novadā – tikai 29 cilvēki, kuriem ir represēto statuss. Atcerēsimies un ar klusuma brīdi godināsim tautiešus, kuri atdusas tālajā Sibīrijas zemē, un tos, kuri ir spējuši atgriezties un apbedīti dzimtenē. Atmiņas būs dzīvas, kamēr mēs, Latvijas tauta, atcerēsimies viņu stāstus, mokas un cerības...”

Ludmila Lukša dalījās savās un mammas atmiņās: „Mana mamma ir no Daugavpils rajona Salienas, krievu valodā nezināja nevienu vārdu, tālab vecāki viņu sūtīja mācīties uz ģimnāziju, bet dzīvot tamdēļ nācās pie vectēva, vecmāmiņas un vecmāmiņas māsas. Bija 1949. gada 25. marts, kad stundas laikā klasē ienāca militārists, kurš nosauca mammas vārdu un uzvārdu un paziņoja, ka viņai pēc dažām stundām jāierodas dzelzceļa stacijā. Mamma devās pie vecvecākiem, visu izstāstīja, vecmāmiņa sacepa pankūkas ceļam, par kuru neviens neko nenojauta. Apstākļi vagonā izrādījās briesmīgi, tur notika viss, ko vien var iedomāties…

Galapunkts - Sibīrija, ciemats Omskas apgabalā. Pamazām iedzīvojās, nodibināja ģimeni, dzemdēja bērnus. Atgriežoties dzimtenē izrādījās, ka šeit viņai nav iespējas atrast darbu, jo krievu valodas nezināšanas dēļ mamma izsūtījumā nevarēja iegūt izglītību un apgūt profesiju. Tāpēc iztikai pelnīja ar cimdu un zeķu adīšanu kolhozniekiem. Slimības dēļ mammas mūžs aprāvās agri, bet līdz pat nāves stundai viņa runāja tikai latviski…”

Savukārt Sarmītes Subatovičas mammai deportāciju laikā bija vien nepilni divi gadi. Tur, tālajā Sibīrijā, vecvecāku ģimene pavadīja septiņus gadus, tur piedzima bērni. Atgriežoties dzimtenē pēc septiņiem gadiem viss bija jāsāk no jauna - jāiekārto māja, saimniecība. Sarmīte atceras vectēva stāstīto, ka, atgriezušies Latvijā, apmetās mājā, kurai nebija ne logu, ne durvju, nekā. Bet vectēvs bija labs galdnieks, ierīkoja logus, durvis, izgatavoja mēbeles, kuras joprojām kalpo. Vecmamma bija ļoti laba šuvēja, savu šujmašīnu veda līdzi uz Sibīriju un atveda atpakaļ - tā joprojām darba kārtībā.

„Vecvecāki nekad nesūdzējās par savu dzīvi, pieņēma likteni tādu, kāds bija lemts un bija laimīgi, ka varēja atgriezties dzimtenē,” uzsvēra Sarmīte.

Pieminot 1949. gada 25. marta deportāciju upurus, piemiņas brīdis notika arī Krāslavas dzelzceļa stacijā, kur amatpersonas nolika ziedus tur esošā piemiņas akmens pakājē, kurā ir iekalts vēstījums nākamajām paaudzēm: „Nedzīstošais 1949. gada 25. marts brīdina, lai mūsu sirdis nav no akmens!”.

Juris Roga,
Anatola Kauškaļa foto
Fotogalerija