Boriss Bļinovs: „Man nekad nav garlaicīgi”

Pievienots: 06.12.2018

 Vai mēs daudz ko zinām par cilvēkiem, kas dzīvo mums līdzās? Boriss Bļinovs apmetās uz dzīvi Kaplavā pirms 18 gadiem. Bet par viņa aizraušanos – pasaules pazīstamāko kultūras un arhitektūras ēku maketu veidošanu – lielākā daļa Kaplavas pagasta iedzīvotāju uzzināja pavisam nesen, pateicoties izstādei, kas tika organizēta bibliotēkā.
Kā izrādījās, Borisa Bļinova hobijs, kas ir izraisījis tik lielu interesi, ir tikai neliela daļa no viņa radošuma piepildītā mūža. Nesen Borisam apritēja 80 gadu. Starp citu, pats par saviem gadiem viņš saka tā: „Man ir astoņi”. Bet pēc brīža viņa acīs parādās dzirkstelītes, un viņš piebilst: „Un vēl nullīte.”
Dodoties uz Kaplavu, es gatavojos satikties ar cilvēku, kas aizraujas ar modelēšanu, bet atbraucu pie talantīga inženiera mehāniķa, savulaik plaši pazīstamo lietišķās mākslas meistaru Antoņinas un Borisa Bļinovu dēla.  
Sarunas sākumā mans intervijas varonis paraustīja plecus un teica: „Vai ir vērts par mani rakstīt? Slava man nav vajadzīga. Tam visam jau esmu izgājis cauri.”
Borisa Bļinova dzīves stāsts ir fragmenti no viņa atmiņām, un tajā izpaužas daudz dažādu izjūtu un emociju.

Trīs gadu vecumā sāka apgūt dzīvesprasmes

Kad es piedzimu, mana ģimene dzīvojusi Taškentā. Labi atceros savu vectēvu. Viņam bija ēzelītis, kuru viņš iejūdza nelielos ratos. Agri no rīta, pulksten piecos, kad pamazām aust gaisma, viņš sēdināja mani ratos, un mēs braucām uz ezeru. Ūdens ezerā bija tik tīrs un gluds, ka pat gultne bija redzama. Bet tālumā - kalni un neliels vilciens ar dūmu mutuli. Un klusums...

Tēvs bija kalnu glābējs, alpīnists. Sapņoju par to, ka tad, kad izaugšu, dosimies kopā ar viņu uz kalniem. Taču nepaspēju, jo mēs pārcēlāmies uz Tbilisi... Tur bija savi prieki, savi kalni, savas dziesmas.

Trīs gadu vecumā kopā ar tēti sāku apgūt dzīvesprasmes. Viņš man teica: „Tev ir jāprot viss. Ja nu pēkšņi manis nebūs, kurš parūpēsies par māti?” Kamēr vecāki strādāja savā darbnīcā, es kurināju krāsnis un nodarbojos ar citiem mājas darbiem.

Vecāki saņēma pasūtījumu – izgatavot dāvanu Staļinam

Mums bija sava mājas darbnīca. Tēvs pēc profesijas bija inženieris mehāniķis un vienmēr prata kaut ko uztaisīt savām rokām. Viņam bija savi personīgie izgudrojumi. Reiz pēc kara kādā itāļu žurnālā viņš ieraudzīja savus rasējumus, kas bija saistīti ar raķešu kuteriem. Izrādījās, ka tos kāds bija nozadzis. Tolaik es biju vēl mazs zēns, bet atceros, ka tēvs sacīja mātei: „Tā mēs varam kļūt par tautas ienaidniekiem.”

Abi vecāki bija ļoti daudzpusīgas un savstarpēji saderīgas personības, abi - labi meistari, abiem - labas balsis. Kad mēs dzīvojām Taškentā, vecāki saņēma no republikas vadības pasūtījumu - izgatavot dāvanu Staļinam. Tā bija lielformāta grāmata (apmēram 100x70 cm), tās lapas tika pārklātas ar organisko stiklu un dekorētas ar zīdogrāfiju, un vēl šajā izdevumā bija attēloti visi republikas apgabali. Maniem vecākiem vajadzēja inkrustēt šo grāmatu ar dārgakmeņiem un dārgmetāliem. Piemēram, elektrolīnijas pa visu republiku tika iezīmētas ar zeltu, hidroelektrostacijas - ar ziloņkaulu, dažādu derīgo izrakteņu ieguves vietas – ar rubīniem, smaragdiem un tml.

Vecāki izgatavoja interesantu eksponātu starptautiskajai mākslas izstādei Parīzē – klavieres, kas tika inkrustētas ar perlamutru. Bieži vien pēc pasūtījuma viņi darināja bižutēriju valsts pirmajām personām, aktieriem, kas devās vizītē uz rietumu valstīm. Katra rotaslieta tika izgatavota individuāli – tika ņemts vērā pasūtītāja augums un ķermeņa uzbūve, kā arī matu, acu krāsa. Man palika atmiņā ļoti skaista liela izmēra perlamutra sprādze (aptuveni 8x10 cm) taisnstūra formā, un tās centrālajā daļā sazarojās zelta stari uz melna fona. Klientei (dāmai) bija melna kleita ar slēgtu kaklu un garām piedurknēm, un ar atkailinātu muguru, kur bija trīsstūrveida izgriezums, zem kura uz vidukļa tika stiprināta šī sprādze. Tā izskatījās ļoti efektīgi!  

Daudzi no tiem, kas interesējās par Dzintara istabas likteni, miruši vardarbīgā nāvē

1951. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Latviju, mēs sākām būvēt Rīgā māju. Latvijā esmu beidzis aviācijas institūtu, mana specialitāte - inženieris-mehāniķis. Ļoti patika lidot, jo agrāk viss bija vienkāršāk. Varēja atnākt pie lidotājiem un pajautāt: „Uz kurieni lidosiet?” Ja maršruts patika, iesēdos lidmašīnā un devos ceļojumā. Pēc tam pasaulē izplatījās terorisms, un lidmašīnas sāka nolaupīt, tad trešajām personām bija aizliegts atrasties pilotu kabīnē.

Pēc augstskolas absolvēšanas es sāku nodarboties ar zinātnisko darbu, mums bija daudz eksperimentu. Atceros, kā mēs priecājāmies un brīnījāmies par pirmo elektronisko mikroskopu un vakuuma sūkņiem.

Gatavojoties kandidāta disertācijas aizstāvēšanai, es veicu pētījumus, kas bija saistīti ar lidmašīnu iestiklošanu. Mēs strādājām pie šīs tēmas trijatā. Taču mūsu profesoru piekukuļoja, un visas mūsu izstrādnes viņš atdeva kādam citam cilvēkam, kas aizstāvēja disertāciju un aizbrauca uz ārzemēm, uz kādu visiem pazīstamo valsti. Tā mēs zaudējām savu iespēju aizstāvēt kandidāta disertāciju.

Mani vecāki un es, neskatoties uz to, ka strādājām dažādās vietās, visu mūžu paralēli savam darbam nodarbojāmies ar lietišķo mākslu. Pagājušā gadsimtā 70. gados mūs ieinteresēja Dzintara istabas liktenis, tāpēc nolēmām to atjaunot.

Materiālus savācām pa kripatiņai. Pēc ilgas un cītīgas Dzintara istabas fotogrāfiju pētīšanas mēs izgatavojām rasējumus un tad sākām dekorēt sienas vienā no telpām mūsu mājā, pirmajā stāvā. Vispirms Dzintara istabas elementi bija no plastilīna un tikai pēc tam tika izmantots dzintars. Dažu detaļu izgatavošana sagādāja lielas grūtības, jo to darināšanas tehnika bija ļoti sarežģīta. Taču mēs neatkāpāmies, meklējām un izdomājām dažādus paņēmienus, lai īstenotu savu ieceri.

Šis darbs bija ne tikai sarežģīts, bet arī bīstams. Katru mūsu ģimenes locekli izsekoja „gani” - tā mēs viņus dēvējām. Kādu dienu manai mātei uzbruka, bet, paldies dievam, galu galā viss bija kārtībā. Vairākas reizes konstatējām mēģinājumus ielavīties mūsu mājās. Mēs zinājām, ka daudzi no tiem, kas interesējās par Dzintara istabas likteni, miruši vardarbīgā nāvē, tāpēc centāmies paziņot mums nezināmām personām, ka mēs nemeklējam to, kas ir pazudis, bet izgatavojam visu no jauna.

Pēc tam PSRS teritorijā sācies pārbūves periods, un dažādu liktenīgu notikumu viesulis krasi mainīja mūsu dzīvi.  

Mana kristīgā paklausība - visu mirušo pieminēšana

Pēdējos dzīves gados Rīgā es piekalpoju baznīcā, priesteris iesvētīja mani un ierosināja meklēt dzīvesvietu laukos. Bez iesvētības nekas netiek darīts, un es pazemīgi uzsāku šo ceļu. Drīz vien uzzināju, ka šeit, Kaplavā, pārdod māju.

Mana kristīgā paklausība - visu mirušo pieminēšana. Tas aizņem visu manu laiku. Strādāju ar grāmatām, kur ir minēti mirušie un bojāgājušie, ar viņu vārdiem un uzvārdiem. Tiek sastādīti mirušo cilvēku saraksti.

Meklēju tos, kas gājuši bojā cīņās par Krieviju Pirmā pasaules kara, revolūcijas un Otrā pasaules kara laikā. Bibliotēkā paņēmu grāmatu par Latvijas bērniem Sibīrijā, pārrakstīju bojāgājušo vārdus un uzvārdus. Daudz vārdu pārrakstīju no grāmatas par sarkanajiem strēlniekiem. Ir arī atsevišķs saraksts ar tiem, kas cieta savas kristīgās ticības dēļ no 1917. līdz 1956. gadam.

Nesen izlasīju ļoti interesantu grāmatu – par Novgorodas vēsturi. Tajā ir aprakstīti notikumi, sākot ar 1560. gadu, kā arī minēti mirušo vārdi, uzvārdi un tēva vārdi. Kurš mūsdienās atceras par mirušajiem? Neviens. Kad mirušie tiek pieminēti lūgšanā nevis visi kopā (par visiem mirušajiem), bet minot konkrētus vārdus, tas ir ļoti labi, un es to jūtu.

Diemžēl man nav nekādas informācijas par mirušajiem no Lietuvas un Igaunijas, izņemot kara laiku. Bet par Latvijas iedzīvotājiem man ir savākts daudz informācijas. Savus ierakstus veicu ar roku, piemēram, no Latvijas bija izvesti un gājuši bojā Sibīrijā 48 tūkstoši cilvēku.

Man nekad nav garlaicīgi. Šeit ir klusi, mierīgi, man patīk, kā dzied putni. Klausos radio, ļoti patīk klasiskā mūzika un 40-50. gadu dziesmas. Mājās man nav televizora. Man piedāvāja, bet kam tas ir vajadzīgs? Lasīšana, mirušo vārdu un uzvārdu pierakstīšana - tāda ir mana tagadējā dzīve. Žēl tikai, ka man ir atlicis ļoti maz laika.

Borisa Bļinova dzīvesstāstu pierakstīja Elvīra Škutāne, autores foto