Romāna „Mātes piens” autore Nora Ikstena Krāslavā

Pievienots: 11.04.2019

Lasītāju tikšanās ar rakstnieci Noru Ikstenu un žurnālisti Liegu Piešiņu noritēja mājīgā atmosfērā Krāslavas novada Centrālās bibliotēkas cokola zālē. Visi jautājumi tā vai citādi saistījās ar Noras Ikstenas romānu „Mātes piens”, kas aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem. Pati romāna autore atzīst, ka slavas un panākumu nastu, kas pār viņu tagad gāžas visur pasaulē, jau nemaz tik viegli panest nav. Daudz patīkamāk atbraukt un uzstāties nelielā auditorijā Krāslavā nekā ceļot pa lielajām pilsētām pasaulē un runāt angļu valodā.

Darbs un idejas

„Proza ir kā darbs - tev vispirms jāizbrien cauri valodas brikšņiem, jāapgūst valodas virtuve utt.,” tikšanās dalībniekiem sacīja Nora Ikstena. „Esmu uzrakstījusi 25 grāmatas, un to grāmatu ceļš kā sniega bumba rit pasaulē, bet es īsti neesmu jutusies kā rakstniece. Pēc savas dabas esmu vienkāršs cilvēks, man patīk darīt vienkāršas lietas - tur rodas tās idejas. Ļoti daudz idejas radās, ceļojot pa Latviju, tiekoties ar cilvēkiem.”

Par apkārtējo attieksmi pret kultūras cilvēkiem

„Es ļoti agresīvi norobežojos no dažādiem dzeltenās preses izdevumiem,” uzsver rakstniece. “Es negribu to publicitāti. Protams, manas grāmatas ir publiski pieejamas, un nevaru izvairīties no intervijām, kuras jāsniedz tāpēc, ka mans izdevējs to vēlas, tāpēc, ka vēlas grāmatas pārdod un vēlas, lai cilvēki zina kaut ko par manu privāto dzīvi, bet es cenšos to samazināt līdz minimumam. Esmu absolūti ikdienišķs cilvēks kā mēs visi un savam privātumam arī gribu to „zelta sētu”.

Ir ļoti dažādas tās sajūtas. Mēs esam braukājuši pa Latvijas bibliotēkām, un es esmu saņēmusi milzīgu mīlestības vilni attiecībā pret manām grāmatām, īpaši pret romānu „Mātes piens”. Tad es jūtu, ka daru to, kas ir vajadzīgs, tas man, protams, ļoti patīkami.

Itālijā, Japānā, Amerikā vai Anglijā manas grāmatas ir jaunas, tur cilvēki atkal atklāj pasauli no jauna. Anglijā divu gadu laikā esmu sniegusi apmēram 60 intervijas. 21. gadsimts pieprasa, lai rakstnieks ir savā ziņā sevis pārdevējs, un tas nav tik vienkārši. Par to esmu runājusi ar daudziem saviem amata brāļiem, un lielākais vairums nav gatavi iziet pasaulē un būt milzīgu auditoriju priekšā, runāt par saviem darbiem, uzturēt publikas interesi, nebūt pārāk skumjam, nebūt pārāk humoristam u.tml.”

„Mātes piens” - „Padomju piens”

Romāns „Mātes piens” Anglijā tika izdots ar citu nosaukumu - „Padomju piens”. Rakstniece pastāstīja, ka tas bija tālredzīgs un gudrs britu izdevējas redzējums, jo tajā brīdī, kad grāmata parādījās britu tirgū, tur par latviešu literatūru nezināja absolūti neko. Norai Ikstenai paveicās satikt fantastisku izdevēju, kurai grāmata tik ļoti patika, ka viņa gribēja to redzēt nevis kā vienkārši izdodu lasāmgabalu, bet panākt, lai grāmata nonāk uz visaugstākajiem plauktiem un atbilst visaugstākajiem Lielbritānijas grāmatu tirgus standartiem.

„Un viņa sacīja, ka nevar atstāt romānam manu nosaukumu,” atceras rakstniece. „Jo tieši tobrīd BBS kanālā sāka rādīt seriālu ar tādu pašu nosaukumu, kas bija par 17.gs Angliju un tam nekāda sakara ar to, ko es rakstu. Biju šausmīgi nikna, burtiski aizcirtu izdevniecības durvis, tad atvēru un sacīju: „Ok, tad sauksim to grāmatu „Padomju piens”!” Tas bija sacīts dusmās, bet izdevēja piekrita. Pēc četrām dienām izdevēja man uzrakstīja, ka nosūtījusi romāna nosaukumu visiem spicākajiem bukinistiem un visi atrakstījuši, ka tas ir fantastisks nosaukums britu tirgum!”

Pirmais mīļākais ēdiens latvietim ir otrs latvietis

Tas bija sākuma punkts popularitātei, bet Latvijā pār rakstnieci birst negatīva informācija, ka viņa esot pārdevusies britu tirgum. Tas nekas, ka pēc viņas romāna uz tā popularitātes viļņa britu tirgū iznāca 45 latviešu literatūras tulkojumi. Tas nekas, ka britu lielākie laikraksti un blogi rakstīja par to, kas ir latviešu literatūra, un viņiem ir svarīgi zināt, kas ir Inga Ābele, Māris Bērziņš, Vizma Belševica, Regīna Ezera un daudzi citi grāmatu autori.

Nora Ikstena tikšanās dalībniekiem stāstīja, ka būtībā „Padomju piens” jau ir tā grāmatas otra nozīme - tas ir tas saindētais piens, kas mums bija jādzer padomju laikā, un neviens mums neprasīja, vai mēs to gribam vai negribam. Vienkārši tas piens bija tāds, un mēs to dzērām, mēs zinājām arī patiesību. Britiem ļoti svarīgs tieši tas cilvēciskais stāsts, kas notika starp māti un meitu, kāda ir piena metafora. Viņi šajā romānā ir izlasījuši visu starp rindām, un arī atzīst savu vainu, ka viņu interese par šo laiku, par to kā mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara, nebija pietiekoša. Visa pasaule zina, kas bija Holokausts, bet to, ko Staļins izdarīja ar savām nācijām, to joprojām pasaulē nesaprot.

Siltā piena plēve

Izrādās, dažādu paaudžu cilvēki rakstniecei ir apliecinājuši, ka viņiem spilgtā atmiņā skolas gadu siltais piens un piena plēve. Viņi sacīja, ka lasījuši šīs epizodes grāmatā, un zosāda uzmetusies, atceroties silto pienu savā dzīvē.

„Ar pienu ir fenomenāli,” turpina romāna autore. „Pats interesantākais, ka tieši to pašu manas paaudzes cilvēki atceras citur pasaulē. Laikam bija pasaulē tas vilnis, kad skaitījās, ka pienu dzert veselīgi, kaut gan tagad atzīts, ka daudziem cilvēkiem ir piena alerģija un ar pienu jābūt ļoti uzmanīgam. Jā, tas par pienu grāmatā ir no pašas bērnības atmiņām. Es tikai vēlāk uzzināju, ka man ir piena alerģija, bet par to mūsu laikā nerunāja. Tomēr piens ir dzīvības dzēriens un mātes piens - pirmais dzīvības dzēriens. Izdevējai stāstīju, ka mātes Latvijā cīnās visiem spēkiem, lai viņām piens būtu. Anglijā ir otrādi - ja vien ir iespējams, bērnus baro ar maisījumu.”

Spēja tikt atpakaļ

Labāk nekā rakstīt rakstniecei patīk visas citas lietas šajā dzīvē - strādāt dārzā, iet sēnēs, nodarboties ar savu suni Pērkonu. Viņai arī ļoti patīk aicināt draugus un gatavot ēdienu, bet romāna „Mātes piens” rakstīšanas laikā Nora Ikstena pazaudēja garšas un ožas sajūtu.

„Tas bija ļoti interesants un emocionāls gads, kurā kļuvu par citu cilvēku,” stāsta grāmatas autore. „Vienu dienu virtuvē sapratu, ka vairs nejūtu garšu. Biju tajā tekstā tik tālu „aizpeldējusi”, ka vajadzēja tikt atpakaļ. Kad romānam pieliku pēdējo punktu, trīs dienas tikai gulēju. Atceros, kā iegāju savā virtuvē, kā ievilku elpu un sapratu - viss atgriezies, es atkal gatavošu ēst! Bet tāda ir tā cena, ko mākslinieks maksā. Tā ir cita, tā nav reālās dzīves pasaule, bet kaut kādu metaforu un paralēlā realitāte, kurā ieejot tev jāspēj tikt arī atpakaļ, un ir daudzi cilvēki, kas to vienkārši nespēj.”

Jaunākā grāmata

Protams, visiem pasākuma dalībniekiem gribējās uzzināt, kādu jaunu grāmatu raksta Nora Ikstena šobrīd? Rakstniece atbildēja, ka dzīvē viņai ir vairākas kaislības, kam var veltīt grāmatu. Viena – gatavošana, otra – sēņošana, trešā - suņi.

„Šobrīd rakstu grāmatu „Suņu dzīve”, kur būs stāsti par kādiem deviņiem suņiem un stāsti par viņu saimniekiem no suņu redzējuma,” atklāja Nora Ikstena.

Kāds no tikšanās dalībniekiem painteresējās, vai rakstniece plāno izdot kādu detektīvu?

„Vispār jāpadomā, paldies par ideju!” sekoja atbilde.

Juris Roga,
autora foto