Tekstils – mans dzīves stils

Pievienots: 23.04.2019

Pirmajās Lieldienās, 21. aprīlī, durvis vēra vaļā tekstilmākslinieces Olgas Jokstes jubilejas izstāde „Tekstils – mans dzīves stils”, kas ierīkota aušanas darbnīcas „Indra” telpās. Profesionāla audēja, Indras aušanas darbnīcas ilggadējā vadītāja piekrita intervijai, kurā stāsta par sevi, cilvēkiem sev līdzās un to, kā no jauna atdzimst mūsu senču aušanas arods.

- Lūdzu, pastāstiet, kur pagāja bērnības un skolas gadi, padalieties ar spilgtākām atmiņām, skolas gadu sapņiem...

- Mana bērnība ir pagājusi Skaists pagasta Veceļos. Bērnība bija ļoti jauka: dzīvoju laukos, viensētā, tāpēc brīvajā laikā daudz lasīju, zīmēju, darināju dažādus rokdarbus. Mācījos Skaistas astoņgadīgajā skolā, tolaik gribēju kļūt gan par skolotāju, gan šuvēju, gan farmaceiti, gan pasta darbinieci. Pamatskolā man bija brīnišķīga darbmācības skolotāja Vladislava Vecele. Klase, kurā viņa strādāja, man ļoti patika, jo skapjos bija izstādīti dažādi rokdarbu paraugi. Viņa man iemācīja dažādas rokdarbu tehnikas, iedvesmoja, un tāpēc bērnībā adīju un tamborēju apģērbu lellēm, vēlāk arī sev. Arī mājās mums visur bija rokdarbi. Tēva māsas gan šuva, gan adīja, gan tamborēja, arī auda.

- Kā attīstījās jūsu profesionālās gaitas? Kāpēc izvēle tika izdarīta par labu tai vai citai profesijai? Kas tajā priecēja, kas radīja gandarījumu un kas tieši pretēji – sarūgtināja, lika domāt par pārmaiņām?

- Rokdarbi man patikuši vienmēr, arī vecmāmiņas un tantes stāstītais par adīšanu, tamborēšanu, izšūšanu un aušanu bija aizraujošs. Uz Rēzeknes mākslas vidusskolu mācīties devās mans brālēns, un arī es posos viņam līdzi. Mācījos Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas aušanas nodaļā, ieguvu mākslinieka meistara diplomu. Sapņoju par studijām Mākslas akadēmijā, mēģināju iestāties Mākslas vēstures nodaļā, bet konkurss bija pārāk liels, bet mana pieredze – pieticīga.

Atmodas sākumā pārmaiņas sākās arī izglītībā. Daugavpilī atsāka mācīt latviešu filologus, varēja iegūt arī Latvijas kultūras vēstures skolotāja izglītību. Kultūras vēsture – tas likās interesanti, arī grāmatas man patika, tāpēc devos studēt uz Daugavpils Universitātes Filoloģijas fakultāti, kur ieguvu latviešu valodas un literatūras un Latvijas kultūras vēstures skolotājas kvalifikāciju. Augstskolu absolvēju laikā, kad darbavietu katrs meklēja pats. Uzzināju, ka Indras vidusskolai vajag latviešu valodas un literatūras skolotāju, pieteicos un sāku savas darba gaitas.

Indra kļuva par manām mājām uz visiem laikiem, jo tieši šeit satiku savu otro pusīti – Ivaru, ar kuru nodibinājām ģimeni. Starp citu, arī mans vīrs ir absolvējis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu. Mums ir meita Ieva, kura šobrīd studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.

Arī turpmākos gadus nemitīgi izglītojos, esmu ieguvusi arī sākumskolas skolotājas un vēstures skolotājas sertifikātu. Kad notiek dažādas pārmaiņas sabiedrībā un valstī kopumā, mainās arī pieprasījums. Profesijas, kas bija populāras un pieprasītas pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem, tagad tādas vairs nav. Tagad nepieciešamas profesijas, par kurām kādreiz pat nenojautām. Katram laikam ir savas iespējas un piedāvājums. Cilvēkam ir jāpielāgojas izmaiņām, to daru arī es.

- Kā jūs raksturotu to laika posmu, kad strādājāt par Indras pagasta padomes priekšsēdētāju?

- Ikviens darbs, kuru es esmu dzīvē strādājusi, bijis radošs: aušana ir ļoti radošs process - citādi tur nekas skaists un krāšņs nevar tapt; mācīt bērnus - tur bez radošas pieejas nemaz nav iespējams tikt galā. Astoņus gadus nostrādāju par pagasta padomes priekšsēdētāju - arī šajā darbā radoša pieeja bija ļoti nepieciešama, lai izstrādātu teritorijas plānojumu, organizētu daudzveidīgus kultūras pasākumus, iesaistītos projektos, labiekārtotu ciemata teritoriju. Protams, šajā darbā arī daudz tehnisku lietu, kā, piemēram, dažādu atļauju formēšana, kurināmā sagāde, ceļu labošana.

- 2015. gada 22. jūnijā Indras aušanas darbnīca nosvinēja 10 gadu jubileju, un visus šos gadus, līdz pat šodienai jūs esat tās vadītāja. Kādu misiju pilda aušanas darbnīcas mūsdienu tehnoloģiskajā pasaulē?

- 2004. gadā aušanas studijas „Rīdze” vadītājs Māris Maniņš uzaicināja mūs, Indras rokdarbnieces, iesaistīties projektā, lai apgūtu un saglabātu mūsu novadam raksturīgās skalu segu aušanas prasmes. Man tas likās interesanti, tāpēc ar prieku piekritu iesaistīties projektā. Tā mēs sākām darboties, un soli pa solim esam tikušas līdz aušanas darbnīcai „Indra”, sadzīves priekšmetu un tekstiliju kolekcijai “Indras pūralāde”. Mūsu misija ir saglabāt senās amatu prasmes, dalīties ar savu pieredzi, iepriecināt sevi un apkārtējos.

- Kādus projekti realizēti aušanas darbnīcā?

- Katru gadu aušanas pulciņa meistares iesaistās akcijā „Satiec savu meistaru”. Šogad mācījām, kā darināt pīnītes un aust jostas, pagājušajā gadā adījām cimdus, lai piedalītos akcijā „Cimdotā Latvija”. Vēl esam darbnīcā ieaicinājušas savus vīrus, un viņi kopā ar mums sēdās stellēs. Katru gadu esam kaut ko izdomājušas. Mēs iesaistāmies Indras Kultūras nama dzīvē un piedalāmies tā rīkotajos pasākumos.

- Kādi ir nākotnes plāni darbnīcas vadītājas amatā? Sapņi, cerības saistībā ar aušanu, tradīcijām un citi.

- Turpināsim darboties. Mēs esam sākušas darināt tautastērpus, plānojam šogad noaust jostas. Vēl plānojam vasarā rīkot radošās darbnīcas Indras bērniem. Arī sākot kārtējo tūrisma sezonu, esam domājuši par pārmaiņām darbnīcas ekspozīcijā.

- „Tekstils – mans dzīves stils” ir tikai izstādes nosaukums vai tajā paslēpta dziļāka doma?

- Kultūras nama direktore un arī audēja Anžela Kuzminska ir radošs cilvēks, un nosaukums ir viņas ideja. Bet viņai ir taisnība – man patīk daudzveidība, man patīk izmēģināt ko jaunu, patīk eksperimentēt. Dažreiz izdodas arī kas interesants. Izstādē ir ne tikai mani darbi, apskatāmi arī manu domubiedru, audēju, un arī manu audzēkņu, Mākslas skolas bērnu, darbi.

- Kādi ir jūsu hobiji, kā atpūšaties?

- Prieku sagādā dažādas lietas. Man patīk rokdarbi. Es ne tikai aužu, bet arī adu un tamborēju. Man patīk dārza darbi, puķu, košumkrūmu, garšaugu, arī eksotiskāku augu audzēšana. Labprāt apmeklēju izstādes, koncertus un teātra izrādes gan Krāslavā, gan Daugavpilī, gan Rēzeknē, gan Rīgā.

- Paldies par interviju!

Juris Roga