Jura Rogas foto
Pievienots: 16.04.2019
Pirms 96 gadiem – 1923. gadā 16. aprīlī toreizējais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste parakstīja likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam.
Iepazīstinām mūsu lasītājus ar Ilzes Ļaksas - Timinskas eseju, kas tika uzrakstīta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra rīkotā konkursa „Atzīšanās mīlestībā Krāslavai” ietvaros.
„Ilze, Tev ir jāuzraksta sava atzīšanās mīlestībā Krāslavai!” Es to dzirdēju, braucot tramvajā, skanam no telefona klausules, lasīju pirms gulētiešanas īsziņās, un pat miegā sapņu eņģeļi šo frāzi dziedāja brīnišķīgos korāļos. Es nevarēju no tā izvairīties. Jāraksta vien bija.
Bet ko gan es varēju rakstīt? Lokālpatriotisms (un jebkādā cita veida patriotisms) man šķita aizdomīga parādība, jau diezgan sen par savām mājām saucu dimdošo Rīgu, un iegrimt bērnības sentimentā likās pārāk banāli. Turklāt ne vien vienu reizi biju to darījusi un tēlainus epitetus par dzimto pilsētu varēju producēt teju virtuozā līmenī – krāšņie Daugavas loki, romantiskais Karņicka kalns, noslēpumainā Grāfu Plāteru pils, aizkustinošās baznīcas, koptās un dzejiskās pilsētas ieliņas, elpu aizraujošie dabas skati, sirdi žņaudzošās bērnības atmiņas un tā tālāk un tā joprojām. Un nevienā no šiem epitetiem es nemeloju; tie rodas tik viegli tāpēc, ka tie, iespējams, ir mana DNS sastāvdaļa, bet vai tā ir mīlestība?
Es nekad neesmu mīlējusi skaļi. Visbiežāk uzslavas vārdi un odas šķiet samākslotas un liekas. Vai es drīkstu mīlēt klusi? Viegli piesarkstot, kad saviesīgā pasākumā kāds ieminas: „es reiz biju Krāslavā, ļoti skaista pilsēta”; sajūtot sirdī uzvirmojam lepnumu, kad novadnieks gūst panākumus sportā, kultūrā vai būdams vienkārši labs cilvēks; kautrīgi piebilstot vakara sarunā pie vīna, ka man ir bijusi brīnišķīga bērnība, jo esmu augusi gleznainā pilsētā ar lieliskiem cilvēkiem, kas ir tās dvēsele; aizvedot draugu pastaigā pa pilsētas ieliņām, parku vai novada skaistajiem mežiem un ar satraukumu gaidot, vai viņam patiks, vai mana sirds izredzētā tika atzīta par gana labu esam.
„Tā kā šķemba manā sirdī dziļi guļ un sāp tur viņa...”
Mīlestība nav dzīres. Mīlestība nav mūžīgi svētki. Mīlestība nav tikai laime.
Mīlestība ir kaisle. Mīlestība ir pelēkās ikdienas liesma. Mīlestība ir gruzdošā sajūta pakrūtē.
Un manā pakrūtē kaut kas gruzd. Es atkal lasu īsziņu, kurā man jautā, vai es jau esmu uzrakstījusi savu atzīšanos mīlestībā Krāslavai. Kas tiek domāts ar šo jautājumu? Ka man bija jāuzraksta slavinoša himna? Es aizveru acis. Mana sirds sit takti klusai, smeldzīgai melodijai, un mana dvēsele dzied „es tevi mīlu, Krāslava”, bet es nezinu, vai kāds to sadzirdēs. Es nezinu, vai man izdosies paust šo kluso, bet patieso dziesmu, kura skanēs manī mūžam".
Novembris - 2024 | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
P | O | T | C | P | S | S |
01 |
02 | 03 | ||||
04 |
05 |
06 | 07 |
08 |
09 | 10 |
11 |
12 | 13 |
14 | 15 |
16 | 17 |
18 | 19 |
20 |
21 |
22 |
23 | 24 |
25 |
26 | 27 | 28 | 29 | 30 |