pirmdiena, 25. novembris, 2024Vārda diena: Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne
crest1 crest2

Straujiem soļiem nākotnē

Pievienots: 28.09.2020

Krāslavas novada pašvaldības izveidotajā ražošanas zonā Indras ielā vienā no ēkām savu biznesu izvietojis uzņēmējs Māris Saksons, SIA „IMTECH.LV” īpašnieks. Firma veic datoru un perifēro iekārtu remontu.

- Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi lasītājus!

- Esmu krāslavietis, šajā pilsētā dzimu un augu, mācījos Krāslavas pamatskolā, pēc tam Krāslavas Valsts ģimnāzijā, studēju Rīgas Tehniskajā universitātē RTU, kur apguvu mašīnu un aparātu būvniecības inženiera specialitāti. Mans primārais hobijs – elektrotehnikas remonts – ir pārtapis par darbu, bet vietā nākuši citi. Mani aizrauj mehānika – automašīnas, traktori un cita tehnika. Kad izdodas izbrīvēt laiku, labprāt ceļoju pa Latviju – mūsu valstī tiešām ir daudz skaistu vietu un interesantu objektu, ko apskatīt. Tradicionālā lauksaimniecība mani neaizrauj, bet dažreiz atļaujos veikt eksperimentus, piemēram, esmu siltumnīcā audzējis arbūzus. Caur hobijiem es iegūstu jaunas zināšanas un pieredzi, kas kādreiz varbūt man dzīvē noderēs. Visbeidzot esmu senu monētu kolekcionārs. Ar metāldetektoru pa laukiem un pļavām pats neskraidu, vienkārši uzturu kontaktus ar citiem kolekcionāriem, un tā papildinu kolekciju. Numismātisms ir visai dārga aizraušanās, uzsākot savu biznesu, nācās šķirties no daļas kolekcijas, un pagaidām aktīvi to nepapildinu. Taču hobijs aizraujošs un galīgi novārtā neatstāšu.

- Plāns pievērsties uzņēmējdarbībai izkristalizējās pēc augstskolas pabeigšanas vai krietni agrāk?

- Iedīgļi meklējami skolas gados, kad sāku labot dažādas mehānikas un elektrotehnikas ierīces sev un draugiem, hobija līmenī to turpināju darīt arī studiju gados. Nopietnāk uzņēmējdarbības virzienā sāku raudzīties, kad devos uz mācību praksi kādā Rīgas uzņēmumā, kas tieši tobrīd meklēja darbiniekus, lai uzstādītu un noregulētu pašu radīto konveijera līniju vienai lielai datortehnikas firmai Dānijā. Firmai ir vairāki meitas uzņēmumi un tajā strādā aptuveni 300 darbinieki. Sāku ar pašiem melnākajiem darbiem - slaucīju, mazgāju tehniskās telpas, bet pabeidzu ar kinemātikas darbiem un iekārtu regulēšanu. Pēc prakses mani vēlreiz izsauca uz Dānijas firmu, lai ierīkoju viņiem ergonomiskas darbavietas.

Strādājot uzņēmumā, es pamanīju, ka visai daudz izbrāķētas lētas datortehnikas viņi vienkārši izmet atkritumos. Pārsvarā tā bija mazlietota tehnika, kuru kaut kādu iemeslu dēļ veikalam atgriezis pircējs, vai jauna tehnika, kas izbrāķēta veikalā. Tad uzņēmums izlemj, ko ar to visu darīt – dārgu izdevīgi salabot un pārdot, lētāku – ne vienmēr. Es izteicu vēlēšanos vienu planšetdatoru izpirkt, lai saviem spēkiem to atjaunotu un izmantotu kā navigācijas ierīci automašīnā. Uz ko man atbildēja, droši ņem, kuru vēlies, tāpat visu atdodam utilizācijai. Turpat uz vietas salaboju, un ar to viss sākās. Tas bija pirms sešiem gadiem.

Es braukāju pie viņiem komandējumos, reizēm paliku tur uz ilgāku laiku, un, strādājot kā datortehniķis, ieguvu ļoti labas zināšanas un pieredzi. Vienlaikus centos parādīt darba devējam, ka darba dienas laikā varu ļoti daudz izdarīt, jo sapratu, ka viens mūsu darbinieks patiesībā paveic līdzvērtīgu apjomu, ko viņu seši darbinieki, kuri daudz laika velta atpūtai un sadzīviskām sarunām.

- Kā nonācāt pie sava uzņēmuma dibināšanas?

- Līdz tam bija vēl ejams ļoti tāls ceļš. Man bija vēlme atrast sev pielietojumu dzimtajā Krāslavā. Sāku ar pārrunu vešanu par dāņu datortehnikas remontu Latvijā, tajās iesaistīju pazīstamu dāņu kolēģi, kuram bija vairāk kontaktu, un lūdzu viņa atbalstu. Tai pašā laikā firmā parādījās dārgi planšetdatori, kas bija jālabo, bet nebija, kas to spēj darīt. Arī man tādas pieredzes nebija, taču tā bija lielā iespēja. Kaut kā izdevās pārliecināt firmas īpašnieku un saņēmu 26 planšetniekus testam – izdosies salabot vai nē? Atvedu uz Krāslavu, sazinājos ar savu draugu Ivaru Stivriņu, kopīgiem spēkiem pasūtījumu izpildījām. Daļu iekārtu nācās izmantot rezerves daļām, bet tas parasti tā notiek. Tie bija modeļi ar stikla klaviatūru, ieplīsušo nebija rentabli atjaunot, pērkot jaunu klaviatūru. No 26 sanāca 18 darbaspējīgi planšetdatori, kurus nosūtīju dāņiem. Testa process mums vēl kliboja, nebija ne programmu, ne iespēju notestēt, kā viņi to dara, bet, neskatoties uz šīm grūtībām, darbu, paveicām godam – dāņi bija apmierināti. Šādu iekārtu skaits viņiem pieauga, un es devos kārtējā komandējumā, no kura nācās ātri atgriezties Latvijā, lai dibinātu savu uzņēmumu. Pieredzes tajā nekādas, veidoju uzņēmumu kopā ar Ivaru, kura daļas vēlāk atpirku un šodien esmu vienīgais īpašnieks. Kad uzņēmums bija izveidots, atgriezos Dānijā, lai atlasītu modeļus un sagatavotu kravu sūtīšanai uz Krāslavu. Izgāju apmācības iekārtu testēšanā, lai uz vietas Krāslavā visu paveiktu pareizi. Sākumā kravas vedu pats, vēlāk izmantoju kurjerpakalpojumus.

- Kāpēc nolēmāt attīstīt biznesu lielā jaunā ēkā ražošanas zonā Indras ielā?

- Pirmsākumos mums nebija vajadzības pēc lielas platības, bet biznesā vienmēr jāraugās nākotnē. Man vajadzēja aptuveni divus gadus, lai dāņus ieinteresētu sadarboties ar Krāslavā bāzētu uzņēmumu. Vajadzēja nodrošināt gan kvalitāti, gan apjomus. Nācās daudz smagi strādāt, jo mēs konkurējām ar poļiem, lietuviešiem un rumāņiem. Izvērtējām savas iespējas un piedāvājām tādas pašas cenas kā konkurenti Rumānijā. Produkcijas testēšanu veicām trīs posmos, līdz ar to mums brāķa apjoms nepārsniedza vienu procentu. Pamazām izdevās ieņemt šo nišu. Bet gribējās paveikt lielāku darba apjomu un pelnīt, nevis strādāt pa nullēm. Iegūt dāņu uzticību nebija viegli. Viņi ļoti detalizēti izpētīja, kas mēs esam, no kurienes mēs esam. Meklēja informāciju internetā par Krāslavu, pētīja ceļu tīklu utt. Kad viņi saprata, ka viņu produkcija būs drošā vidē, sakās tikšanās, plānošanas darbs, dokumentu kārtošana un ēkas meklējumi.

- Cik sarežģīti ir atrast ražošanas ēku Krāslavā tieši šādam biznesam?

- Mums ļoti paveicās, ka aptuveni šajā laikā Krāslavas pašvaldība aktīvi realizēja projektu par ražošanas zonas izveidi Indras un Latgales ielā. Paralēli projekta īstenošanas aktivitātēm pašvaldība organizēja atklātas nomas tiesību izsoles jaunajām ražošanas ēkām, lai pēc būvniecības darbu pabeigšanas tās tiktu nodotas uzņēmējiem. Pieteicāmies un ieguvām nomā lielāko ēku.

Manuprāt, tieši jaunā ēka Indras ielas ražošanas zonā nospēlēja galveno lomu dāņu piesaistē. PSRS laika būves viņus necik nesaistīja, jo gan vizuālais tēls nepievilcīgs, gan grūti argumentēt ēkas drošību, energoefektivitāti utt. Jābūt reprezentablam izskatam. Dāņi ar mums vienkārši nesadarbotos, ja ražotne būtu vecā, laika zoba noplicinātā ēkā. Ja arī ko citu piemērotu atrastu, ēka noteikti būtu jārenovē, bet tas būtu neattaisnojams risks. Pat jaunā ēkā veicām dažus uzlabojumus, kas nepieciešami uzņēmuma darba specifikai. Nokrāsojām grīdas, šeit bija plānots ieklāt linoleju, kas neder, ja cehā jātransportē smagas kravas. Papildus aizsargājām apkures radiatorus, lai tos nejauši nesabojā, veicot kravu transportēšanu cehā. Logiem ražošanas un noliktavas zonās uzlīmējām aizsargplēvi, lai ražotni pasargātu no svešiem skatieniem, un lieki netiktu novērsta darbinieku uzmanība. Paši taisījām galdus, plauktus, ierīkojām lokālo apgaismojumu utt. Esam saņēmuši pašvaldības piekrišanu veikt nelielu iekštelpas pārbūvi, lai izveidotu ēdināšanas zonu.

Tobrīd pavasarī dāņiem varējām parādīt tikai videoklipu par Indras ielas ražošanas zonu Krāslavā, pašas ēkas dabā nebija. Viņi noskatījās filmiņu - jā, lieliski, jauna skaista ēka, bet kur tā ir? Konkrētu atbildi nesniedza, mēs vienojāmies, ka 1. jūlijā vadība atbrauc uz Latviju un visu apskata savām acīm. Šo plānu izjauca Covid-19, tomēr man viņus izdevās pārliecināt sadarboties.

- Kāpēc negribējāt samierināties ar pasūtījumu nelielu apjomu?

- Patiesībā varēju samierināties ar nelieliem apjomiem, bet gribējās gan sev, gan krāslaviešiem, gan dāņiem pierādīt, ka Krāslava ir pilsēta, kurā ir iespējamas inovatīvas ražotnes, kurā var labi dzīvot, strādāt savā specialitātē, nopelnīt vairāk nekā iztikai. Liku akcentu uz to, ka negribam strādāt ar maziem apjomiem, jo tad mēs neko nenopelnītu, strādātu pa nullēm. Tas mūs vispār neapmierina, tālab mēs gatavi riskēt. Man ātri atbildēja, ka ir gatavi sadarboties, bet ar nosacījumu - būs vajadzīgas lielas investīcijas. Es painteresējos bankā, principā uzņēmumam bija iespēja paņemt kredītu, taču dāņi negaidīti paziņoja, ka grib pilnīgu kontroli uzņēmumā. Man nācās piekrist, jo objektīvi sapratu, ka investīcijas būs jāturpina, lai izaugsme būtu vēl straujāka. Man, kā jaunam uzņēmējam, visticamāk, nebūtu pa spēkam investēt milzīgus līdzekļus.

Jau šogad dāņu investori pārņems šo uzņēmumu, tā nosaukums būs cits. Beidzoties Covid-19 ierobežojumiem, šeit tiek plānotas menedžeru vizītes, lai klātienē iepazītos ar ražošanas procesu un varētu efektīvāk reklamēt klientiem preci. Ar atjaunotiem datoriem un perifērām iekārtam tiek nodrošināts viss Eiropas tirgus. Tā ir laba tehnika, kas nonāk veikalos un ir lētāka par jaunu.

- Vai citas iespējas turpināt sava uzņēmuma attīstību nebija?

- Bija sāpīgi pieņemt šo lēmumu, bet pēc ilgām pārdomām sapratu, ka man būs liels prieks redzēt, kā aug un attīstās uzņēmums, kuram pats esmu licis pamatus. Galvenais, arī izaugsme būs straujāka. Esmu savas dzimtās puses patriots un ļoti priecājos, ka augsti kvalificēti krāslavieši varēs ātrāk atgriezties strādāt dzimtajā pilsētā. Līdz šim viņiem nebija iespēju likt lietā savas prasmes un zināšanas. Jau šodien uzņēmumā strādā divi darbinieki, kas abi atgriezušies no ārzemēm, un neesmu dzirdējis, ka kāds no viņiem atkal kravātu koferus. Jaunas darbavietas nav vienīgais pienesums pilsētai. Šī ir nozare, kurā ļoti aktīvi rosās tieši gados jauni cilvēki, tas savukārt nozīmē jaunas ģimenes, bērnus un kaut nelielu, bet uzplaukumu.

Mēs, uzņēmuma darbinieki, visi iegūsim lielāku stabilitāti. Es palikšu direktora statusā, lielas diskusijas bija par darbinieku atalgojumu, kuru izcīnīju augstāku, nekā piedāvāja dāņi. Bizness ir bizness, bet atradām kompromisu. Vienojāmies arī par normāliem darba apstākļiem, par uzņēmuma apmaksātām pusdienām darbiniekiem, kas ir arī tagad – tās piegādā kafejnīca „Mārīte”.

Nākotnē paredzēts izveidot nodaļu, kurā lietotu datortehniku atjaunosim līdz maksimāli jaunas stāvoklim. Vārdu sakot, tagad ir tikai remonts, bet būs arī iekārtu vizuālā izskata uzlabošana. Tādas nodaļas dāņiem nav bijis, tas būs pilnīgi jauns virziens, un jau tagad zinu, ka būs daudz jāmācās. Ir vēl dažas idejas, tad redzēsim, ko varēs paveikt.

- Runājot par izaugsmi – jums būs nepieciešami darbinieki?

- Jau šobrīd cilvēki interesējas par darba iespējām. Šogad plānotas piecas darba vietas un darbinieki jau ir atrasti, bet nākamgad darbinieku skaitam jāpieaug līdz 12-15 cilvēkiem un tāpēc meklēsim darbiniekus. Ko mēs īsti darām? Vienkāršā izklāstā ir tā: saņemam datortehniku, reģistrējam, sadalām pa modeļiem, tehniķis sistēmā paskatās, kāda kļūme jānovērš, un veic savu darbu. Dažreiz nākas tikai pārinstalēt programmatūru, bet lielākoties iekārtu nākas vērt vaļā, atrast defektu un novērst bojājumu. Pēc tam kvalitātes kontrolieris veic izremontētās iekārtas testēšanu. Ja viss kārtībā, iepakojam un sūtām uz Dāniju.

- Paldies par interviju!

Jautāja Juris Roga
Autora foto



Jauna aptauja

Oktobris - 2024
P O T C P S S
 
01
02
03
04
05 06
07
08
09
10
11
12 13
14
15
16
17
18
19 20
21
22
23
24
25
26 27
28
29
30
31
 

Dienas foto

  • Jura Rogas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde