Jura Rogas foto
Pievienots: 11.06.2019
Šodien Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā tiek atklāta Lilijas Tamas darbu izstāde „Dabas kaleidoskops”, kas mākslinieces karjerā ir jau otra personālizstāde. Pēc profesijas Lilija ir skolotāja, tagad atrodas pelnītā atpūtā un brīvo laiku pamatā aizpilda ar savu gleznošanu un rosīšanos mazdārziņā.
Viņa ir dzimusi Krāslavā, kad tēvs nopirka zemi Kombuļu pagastā, ģimene pārbrauca dzīvot uz laukiem, kur Lilija pabeidza Sauleskalna pamatskolu. Izglītošanos turpināja Daugavpils 1. ģimnāzijā, pēc tam iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (tagad Daugavpils Universitāte), kur ieguva ķīmijas, bioloģijas un lauksaimniecības pamatu skolotājas specialitāti.
Darba gaitas uzsāka Špoģu vidusskolā - mācīja bērniem ķīmiju. Vēlāk atgriezās dzimtajā pilsētā un iekārtojās darbā Krāslavas ģimnāzijā par bioloģijas skolotāju. Savas dzīves sapni piepildīja, kad Krāslavas ģimnāzijā atbrīvojās vizuālās mākslas skolotāja vieta – Lilija sāka mācīt vizuālo mākslu bērniem līdz 8. klasei. Paralēli darbam arī pati ļoti daudz mācījās, apmeklēja gan republikāniskos kursus, gan starprepublikāniskos Baltijas valstu kursus vizuālās mākslas skolotājiem. Darbā augstākais karjeras pakāpiens bija rajona vizuālās mākslas metodiskās apvienības vadītājas amats.
L. Tama: „Pirmsākumā šķita, ka zinu visu par šo jomu, bet aizbraucu uz kursiem un sapratu, ka nezinu neko. Iestājos Daugavpils Universitātē, kur ieguvu vizuālās mākslas skolotājas diplomu un tiesības mācīt priekšmetu vidusskolā. Man ļoti patika mācīt zīmēšanu un gleznošanu. Vizuālas mākslas stundās ir brīvāka atmosfēra un brīvāka saskarsme nekā citos priekšmetos, katrā ziņā man stundās ar skolēniem nebija nekādu problēmu. Šis priekšmets veicina intelekta attīstību, audzina mīlestību pret dzimto vietu, pilsētu, māca ieraudzīt skaisto sev visapkārt, saudzēt dabu, arī stiprina savstarpējo sapratni. Stundās nevienu bērnu nestrostēju, lai gan pēc viņiem kabinetā nereti palika nekārtība. Reiz kāds inspektors man sacīja, ka vizuālās mākslas skolotājam viņš vispirms lūdz parādīt izlietni. Ja tā ir tīra, skolotājam jāliek divnieks, ja izlietne un galdi ir ar krāsām apšļakstīti, tad pedagogam šajā profesijā jāliek augstākais vērtējums. Ja skolēni strādā ar otām un krāsām, nevar būt tīri galdi un izlietne.”
Sarunbiedre stāsta, ka vizuālā māksla viņas sirdij vienmēr bijusi īpaši tuva, tas arī rezultējās panākumos darbā ar bērniem. Skolotājas audzēkņi regulāri guvuši labus rezultātus valsts un rajona olimpiādēs. Lilija ar dziļu pārliecību apgalvo, ka mūsu nelielajā Krāslavā ir ļoti daudz talantīgu bērnu, tālab izcelt kādu īpaši ir ļoti, ļoti grūti. Varbūt citi ir pat labāki par tiem, kurus varētu nosaukt, tālab labāko vārdi paliek skolotājas sirdī...
„Starp citu, es esmu daudz mācījusies no saviem skolēniem, man pat saglabājušies daži viņu darbi, kas ir mākslinieciski labi izpildīti un dažos ir jūtams nejaušības raksturs”, turpina L. Tama. „Dažreiz tos izlieku uz galda un skatos – jā, ļoti skaisti! Domās veicu analīzi - es to varētu darīt tā, šo – tā, vēl ko – pavisam citādi. Kad tā visu izanalizē, saproti, ka skolēna darbs pamatā ir kolosāls! Darbs ar skolēniem bija aizraujošs un produktīvs, bija diezgan grūti pārtraukt skolotājas gaitas un doties pensijā, bet tikai pelnītā atpūtā es spēju nopietni pievērsties glezniecībai, jo ieguvu vairāk brīva laika.”
Stāstot par savu daiļradi, sarunbiedre uzsver, ka viņai gleznošanā rod sirdsprieku un pašizpausmes iespēju. Visbiežāk glezno kluso dabu un ainavas, bet ne cilvēkus. Tiesa dažos grafikas darbos arī cilvēki ir attēloti, taču tas ir izņēmums, nevis likumsakarība. Māksliniece apgrezno arī stikla pudeles – tās domātas dekoram. Galvenais viņai ir gleznas. Lilija mājās sakrājusi daudz grāmatu par mākslu un turpina pašizglītoties, jo vēlas pastāvīgi uzlabot savas prasmes vizuālajā mākslā.
Starp citu, Tamas dinastijā ir gana daudz mākslinieku, bet neviens no viņiem nav saistījis savu dzīvi ar mākslu, katram bija savi iemesli izvēlēties citu profesiju. Galu galā kur brīvmākslinieks mūsdienās var dabūt darbu un nopelnīt maizei? Nevar izdzīvot no ienākumiem par tām gleznām, ko izdodas pārdot.
L. Tama: „Arī mani bērni – Inga un Andris – ir apveltīti ar labām spējām zīmēšanā un gleznošanā, bet šīs prasmes attīstīja tikai dēls. Meita izmācījās par ārsti un ir terapeite Stradiņu slimnīcā, savukārt dēls studēja tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, tagad strādā Daugavpilī reklāmas firmā „Renesanse”. Viņš arī ir mans stingrākais kritiķis, nekautrējas paust savu viedokli, dažreiz norāda, kas jāpakoriģē, bet dažreiz taktiski noklusē un neko nepasaka. Starp citu, Andrim ir vēl viena agrāk apgūta profesija - viņš studēja kokapstrādi Rēzeknes Mākslas koledžā. Tie bija lielo pārmaiņu gadi valstī, algas bija ļoti mazas, es saņēmu nieka 68 latus, un bija jāizdomā, kā izskolot bērnu. Lūk, tieši tad arī sāku gleznot ainavas pārdošanai. Gleznas pati netirgoju, bet atdevu mākslas salonā Daugavpilī, paļāvos uz viņu pieredzi un nekļūdījos. Tiesa, bija daži cilvēki, kuri gleznas iegādājās arī tieši no manis, tālab zinu, ka dažas tagad atrodas ārzemēs - Čehijā, Polijā un Anglijā. Ja pavisam atklāti, man nav vēlmes savus darbus pārdot vai rīkot izstādes vienu pēc otras. Protams, mākslas cilvēkiem tas laiku pa laikam ir nepieciešamas, tālab šoreiz piekritu piedāvājumam izstādīt savus darbus muzejā. Citreiz izlieku gleznas dzīvoklī, salīdzinu ar agrāk tapušajām, vai tāpat papriecājos par to, kas ir tapis jauns. Gleznošana man vispirms ir hobijs, nevis kaut kas cits.”
Lilijai visvairāk patīk akvareļi, viņasprāt, tie ir maigāki, izjustāki, un savu lomu spēlē nejaušība – nekad nezini, kā krāsa paplūst. Protams, viņai ir viss māksliniekam nepieciešamais – molberts, pāris simti dažādu otu, pat špakteles, jo arī ar tām var gleznot, un šādi tapuši darbi viņai arī ir. Vispirms ārā top skices, māksliniecei sakrājušies daudzi skiču bloki. Gleznot pieradusi sava dzīvokļa virtuvē, kur šaurības dēļ grūti plaši izvērsties ar visu. Telpu nākas attiecīgi sagatavot, sienas jāpiesedz ar kartonu, lai tās pasargātu no nejaušiem krāsu pleķiem. Lai taptu laba glezna, vēl vajag arī labu garastāvokli un kārtību mājās.
,,Vizuālajā mākslā šodien es pārzinu ļoti daudzas tehnikas, gandrīz visas iespējamās, bet savā virtuvē nevaru šķaidīties ar krāsām. Vēl man ļoti patīk batikošana, bet man nav tādu darba apstākļu, lai radītu vaska batikas darbus. Izmantojot izdevību, saku lielu paldies Aivaram Andžānam, kurš man izgatavoja rāmīšus un palīdz ierāmēt gleznas.”
Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā ir apskatāmi darbi lielākoties no Lilijas jaunās kolekcijas, kas vēl nekur netika izrādīta.
Juris Roga