Seminārs Spānijā, Vimianzo mazpilsētā

Pievienots: 11.07.2022

Kopš 2019. gada Dagda (tagad kā Krāslavas novada pašvaldības Dagdas pilsētas un pagastu apvienība) piedalās projektā „Eiropa pilsoņiem”. Četri Dagdas pārstāvji devās uz 6. semināru ar nosaukumu „Jaunu un inovatīvu kopīgu attīstības stratēģiju izstrāde ES maziem un ilgtspējīgiem vēsturiskiem ciematiem.”

Vimianzo ar iedzīvotāju skaitu 6900 ir neliela pilsētiņa Galisijā, 70 km attālumā no Akoruņas, reģiona galvaspilsētas. Pilsētā ik uz stūra ir apartamenti, nelielas viesu mājiņas, kas tiek izīrētas tūristiem. Un, protams, bāri, kafejnīcas, restorāni. Kad Latvijā bija svelmains karstums, mūs Spānija patīkami vēsināja. Temperatūra rītā +13, dienā līdz +19 grādiem. No rīta devāmies pa klusām ielām. Vakarā - piepildītas ielas, spāņu mūzika.

Galisija bieži tiek raksturota kā zaļā Spānija, tās mērenā klimata dēļ. Ainavas šeit mijas ar kalniem, ielejām, priežu un eikaliptu mežiem. Galisijā ēd vairāk zivju, vēžveidīgo nekā jebkurā citā Spānijas reģionā (vai Eiropā), un galisieši to uzskata par savu ēdienu. Varu teikt - izgaršojām arī mēs. Atšķirībā no vairuma citu rietumu valstu un pat daudzām citām Spānijas daļām, dienas galvenā maltīte paliek pusdienas, šeit ir tradicionālā „siesta” (kas ilgst no aptuveni 14.00 līdz 16.30). Vakariņas parasti mums bija 21.30.

Ko apmeklējām?

Vimianzo pils. Tās būvniecība sākās 13. gadsimtā un tika pabeigta 14. un 15. gadsimtā. Tā ir saglabājusies labā stāvoklī. Sienas ieskauj grāvis, virs tā ir nolaists paceļamais tilts. Pils būvēta daudzstūru dizainā ar četriem torņiem un ģerboņu pagalmu. Tās sienas, gandrīz divus metrus biezas, noturēja neskaitāmus uzbrukumus Irmandiñas (Brother hood) karu laikā. Tas bija negantu strīdu objekts starp Kompostelas arhibīskapu un Moskoso ģimeni, divām lielākajām saimēm viduslaiku Galisijā. Gadsimtiem ilgi tā bija Altamira grāfu rezidence, līdz to pārdeva Martelo dzimtai. Bet pašlaik tā pieder Akoruņas provincei, kas to atjaunoja, un ir atklāta publikai.

Pilī izvietots ļoti interesants etnogrāfiskais muzejs, kurā ir izstādīti eksemplāri no reģiona amatniecības nozarēm: no akmens darbiem līdz pītiem groziem, kā arī tamborētas mežģīnes, keramikas podi. Šeit arī strādā vietējie amatnieki. Jūlija pirmajā piektdienā un sestdienā uz pils svētkiem ierodas tūkstošiem cilvēku. Skatītāji ienirst tā laika mūzikā, ēdienos, atrakcijās līdz rīta gaismai. Svarīgs nosacījums: visiem ir jābūt tradicionālos viduslaiku tērpos.

Pirms festivāla „Asalto de Vimianzo” notiek gastronomiskā nedēļa Vimianzo ēstuvēs. Tas nozīmē, ka katrs interesents saņem bukletiņu ar 12 ēdieniem un, izgaršojot tos, jāsaņem zīmodziņš. Visi aizpildītie zīmodziņi piedalās loterijā. No Vimianzo pašvaldības tiek piešķirtas veicināšanas balvas ēstuvju apmeklētajiem, un tiek izlozēts viens laimīgais zīmogu savācējs, kas balvā saņem tik litru alus „Estrella”, cik viņš sver pats.

Darba seminārs izkārtots bija tā, lai rīta un vakara cēlienos varētu strādāt telpās, bet dienas laikā apmeklēt kultūrvēsturiskas vietas un iepazīt to mantojumu. Krāslavas novada pašvaldības Dagdas pilsētas un pagastu apvienība prezentēja projekta partneriem iestādes, kuru pārstāvji bija šoreiz seminārā. Prezentācijai izvēlējāmies vietas, kas ir svarīgas ikviena ciemata ilgtspējīgā attīstībā. Viss sākas jau no agras bērnības, un šī attīstība notiek visu mūžu. Mēs savās darbībās, plānos prognozējam nākotni, bet svarīgi ir: nākotne ir jārada! Zinot, ka visas pārmaiņas ir dabisks process un ka vienmēr ir bijis periods pirms kaut kā, seko periods ar kaut ko un pēc kaut kā. Es domāju, ka katrs var aizdomāties šajos vārdos. Ir daudz vieglāk pieņemt katru jaunu pārmaiņu un vēlēties mainīties.

Bija laiks bez interneta, iPhone, auto, elektrības, Covid 19, un ir periods ar visu šo. Un pēc kāda laika atkal būs jauns periods ar kaut ko jaunu..., un tas brīdis un attīstība nekad nebeigsies. Tāpēc mēs ar laiku meklējam jaunus veidus, kā mainīties, kā pielāgoties, kā stāstīt citam par sevi. Visu laiku un vienmēr mēs esam nemitīgā attīstībā.

Seminārā tika prezentēti katras dalībvalsts projektā (kopā astoņas valstis) iesaistītās pašvaldības labās prakses piemēri un stratēģija, turpmākie darbības virzieni sadarbībai. Visās apmeklētajās vietās pārsteidza spāņu folkloras grupu uzstāšanās. Līdz ar projekta dalībvalstīm seminārā piedalījās 23 pārstāvji no Argentīnas, kas kādreiz ir dzīvojuši šajā mazpilsētā un tagad dzīvo Argentīnā, bet katru gadu apmeklē savu dzimto vietu. Vērojot šos cilvēkus, šķita, ka esi nokļuvis argentīniešu seriālā: cilvēku sejas vaibsti, tradīcijas, sarunu veids, temperaments.

Vimianzo pašvaldība stāstīja un dalījās savā pieredzē, kā gadu desmitiem tiek strādāts pie infrastruktūras uzlabošanas sv. Jēkaba ceļā: naktsmītņu meklēšanas, apskates objektu izveidošanas, teritorijas sakopšanas. Diskusijā ar pieaicinātajiem speciālistiem dalījās viedokļos par tā ietekmi uz lauku tūrismu. Tā rezultātā veidojas gan materiālais mantojums (tilti, baznīcas un citas lūgšanu vietas, slimnīcas, naktsmītnes), gan nemateriālais mantojums (dziesmas, mīti, leģendas).

Muhija: tipiska zvejnieku pilsēta ar kuterīšiem, laivām, turpat tirgus, lai varētu iepirkties jūras veltes. Tepat piekājē caur lielajiem akmens vāliem šļācas Atlantijas okeāna viļņi. Baltas ūdens putas, bangojošā okeāna čalas. Baznīca ar aizraujošu leģendu, kas saistīta ar Svēto Jēkabu. Brīnišķīgs skats uz Atlantijas okeānu (Costa da Morte)

Muhija okeāna piekrastē ir dīvaini veidots akmens, kas atrodas uz citu akmeņu grēdas. Šī garā, šaurā un nedaudz izliektā akmens forma un novietojums ir tāds, ka cilvēks var viegli nostāties zem tā. Tiek apgalvots, ka akmenim piemīt dziednieciskās spējas un tas viss tiek panākts vienkārši, stāvot vai pietupies zem tā. Tikai tas ir iespējams tad, ja okeāna viļņi nav tik augsti un nesit pāri akmeņiem.

Nākamais pieturas punkts Fisterra, kas atrodas Finisterre zemesragā, galamērķis daudziem svētceļniekiem Svētā Jēkaba ceļā. 

Fisterra atrodas klinšainā Costa da Morte krastā (galīsiešu „Nāves krasts”), kas nosaukta, jo daudzi bojā gājuši kuģi un kuģu vraki guļ šeit, paslēpušies okeāna dzīlēs. Nosaukums Fisterra cēlies no latīņu „FINIS TERRAE”, kas nozīmē „Land 's End/Zeme beidzas”. Fisterra ir sens ostas un zvejnieku ciemats, ko veido šauras ieliņas, kas ved uz laukumu. 600 metru augstumā Finisterre kalna galā atrodas bāka ar nosaukumu „Monte Facho”, no kuras paveras skats uz Atlantijas okeānu. Uz ceļa līdz bākai atrodas Santa María de Fisterra baznīca. Dīvaina sajūta valda un dīvainas domas cilvēkam domājas, atrodoties šeit…

Dodoties mājup, mūsu ceļš veda uz Santjago de Kompostela.

Svētā Jēkaba ceļš (spāņu: Camino de Santiago) ir nosaukums svētceļotāju ceļam uz iespējamo Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelā. Svētais Jēkabs bija viens no Kristus pirmajiem apustuļiem, viņš mira 44. gadā Jeruzalemē. Pēc ticības pretinieka karaļa Hēroda pavēles Jēkabam esot nocirsta galva. Leģenda vēsta, ka divi viņa sekotāji Jēkaba mirstīgās atliekas esot atveduši uz Galisiju, kur tās atrastas 9. gadsimtā. Šī kapavieta ātri kļuva par svarīgu svētceļojumu centru. Tā popularitāte bija pat salīdzināma ar Jeruzalemi vai Romu. Santjago de Kompostelā uzbūvēja baznīcu – vienu no iespaidīgākajām gotikas katedrālēm Eiropā. Svētā Jēkaba simbols ir jūras gliemežnīca. Kādreiz tā tika attēlota uz svētceļnieku apģērba, bet tagad ar šo simbolu ir iezīmēts viss ceļš, tādējādi tās kalpo kā ceļa norādes. Vecpilsētas centrā pie iespaidīgas bazilikas, kuras pakājē tūkstošiem svētceļnieku līksmo, fotografējas, apskaujas un laimīgi atpūšas, jo viņi ir mērojuši šo ceļu. Arī mūsu lidmašīnā mēs iepazināmies ar vairākiem latviešiem, kas mēroja šo ceļu.

Savā ceļā mēs satikām ļoti daudz dažādu cilvēku. Sirsnīgas sarunas. Jauna pieredze. Lepnums un prieks par savu dzimto vietu. Angļu valodas zināšanas lieti noderēja, spāņu vai franču arī nenāktu par ļaunu.

Projekts finansēts no programmas „Eiropa pilsoņiem”.

Projekta dalībnieku vārdā - M. Micķeviča