Cerībā un mīlestībā dzīvojot

Pievienots: 03.06.2015

21. aprīlī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā svinīgi atklāta Zojas Čunčules rokdarbu izstāde, tās eksponāti ir veidoti lupatdeķu tehnikā. Pasākumu ieskandināja ansamblis „Varavīksne”, kuru vada Tatjana Vagale. Savukārt ansambļa producente, kā mūsdienās pieņemts sacīt, ir Zoja, un kolektīvs viņu uzskata par savējo. Viņa rīko kolektīva koncertus, organizē izbraukumus, vada programmas un atrod laiku rokdarbiem. Ansambļa dalībnieces zināja, ka Zoja ir rokdarbniece, bet vienalga bija ļoti pārsteigti, kad ieraudzīja viņas veikumu. Ne mazāk pārsteigti bija arī citi pasākuma dalībnieki, apskatot pensionāres rokām darinātas puķes (rozes, ģeorģīnes), pilienveidīgos spilventiņus, daždažādus paklājiņus un ko tik vēl ne!

Centrālās bibliotēkas vadītāja Valentīna Magidas raksturoja Zoju kā ļoti radošu sievieti. Strādājot bibliotēkā, Zoja veica arī kultūras darbinieka funkciju, iestudēja amatierteātra izrādes, pati šuva kostīmus, bet šobrīd sadarbojas ar ansambli „Varavīksne” un ir laba rokdarbniece.

„Es nevaru visu laiku sēdēt mājas un neko darīt, bet, kopš izgāju pensijā, brīva laika ir daudz - to vajag ar kaut ko aizpildīt,” saka Zoja. „Meklēju un atrodu! Piemēram, pērnajā vasarā šuvu vieglas, vasarīgas istabas čībiņas, pēc tam rudenī sāku adīt modernas lietas – bērni vienmēr palūdz noadīt kaut ko mūsdienīgu. Pienāca ziema, man atkal bija jādomā, ar ko nodarboties! Atcerējos, ka mājās daudz lieka apģērba, parakos datorā, aizņēmos idejas un sāku izlietot nevajadzīgas lupatas, radot sākumā vienkāršākus, tad arvien sarežģītākus darbus.”

Zoja plēsa nolietotās drēbes vienādās strēmelēs, sašuva tās dažādā formā. Turklāt atrada paņēmienu, kā šos darbus padarīt kvalitatīvākus un vizuāli pievilcīgākus par tiem, ko noskatīja internetā. Protams, Zoja neturēja sveci zem pūra un dāsni dalījās savā pieredzē ar klātesošajiem interesentiem, atklājot svarīgākās nianses. Viņai nekas neiet zudumā, pat tiem diegu galiem, kurus, šķiet, jāmet papīrgrozā, Zoja atradusi pielietojumu un izveidoja mazmeitai paklājiņu, kas imitē aitādu.

Zojas dzīvesstāstā ir zīmīgas un interesantas nianses. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Krāslavā, mācījās mūsu pilsētas 2. vidusskolā. Dzīve iegrozījās tā, ka Krāslavu nācās pamest, bet pēc gadiem viņa tajā atgriezās. Pēc vidusskolas Zoja uzsāka neklātienes studijas augstskolā, kuras veiksmīgi savietoja ar darba gaitām Varnaviču skolas sākumklasēs. Varnavičos satika savu izredzēto Jāni, kurš visu mūžu nostrādāja telekomunikāciju uzņēmumā. No laukiem abi pārcēlās uz piepilsētu, Zoja sāka strādāt Krāslavas 2. vidusskolā, bet pēc skolu tīkla optimizācijas – Varavīksnes vidusskolā. Kad jaunajā vietā nosvinēja savas ceturtās klases bērnu izlaidumu, abi dzīvesbiedri atgriezās Jāņa dzimtenē – Varnavičos. Zoja reģistrējās Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniece, bet vēlāk iekārtojās darbā lauku skolā. Kad skolu slēdza, viņa sāka strādāt tautas namā un bibliotēkā, līdz izgāja pensijā. Nesenā pagātnē abi ar dzīvesbiedru pārdeva lauku īpašumu un pārcēlās uz Krāslavu. Zoja stāsta, ka šo soli spēruši, jo vairs nebija viegli tikt galā ar saimniecību. Turklāt vīram bijušas nopietnas veselības problēmas, abi lika cerības, ka pilsētā viņš atlabs. Diemžēl Jānis nu ir viņā saulē, Zoja jau veselu gadu ir viena, bet nav visu aizmirsta.

Viņai ir divi lieliski bērni un mazmeita, visi dzīvo tepat Krāslavā. Visas atvases ir talantīgas - meita un mazmeita ar rokdarbiem ir uz tu, kā arī dēls spēj izpildīt sarežģītus metināšanas pasūtījumus. Zoja domā, ka mākslinieciskā izjūta ir iedzimta: „Mana mamma skaisti izšuva, viņai ļoti patika zīmēt, bet vecmāmiņai patika visi rokdarbi! Tagad es savu brīvo laiku aizpildu ar dažādiem rokdarbiem un no vecas trikotāžas izstrādājumiem, cita apģērba darinu dažādas interesantas un noderīgas lietas – dīvāna spilventiņus, grīdceliņus, visu kaut ko. Labprāt adu, tamborēju, izšuju krustdūrienā, šuju... Nepatīk sēdēt pie televizora bez darba, tas var būt ieslēgts, bet paralēli kaut kas ir jādara, lai diena rit ātrāk. Ir skumji neko nedarīt. Es daru to, kas ir aktuāls konkrētā brīdī.”

Zojas darba stāžs sasniedza 40 gadus, no tiem 30 gadus viņa bija skolotāja, kura visos laikos vienmēr atrada vienotu valodu ar katru. Zoja stāsta, ka skolotājas karjeras pirmsākumā bija ļoti lielas klases, pat 30 bērnu, bet, laikam ritot, klases kļuva arvien mazākās, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas bērnu skaits ievērojami saruka.

Darbs Varnaviču Kultūras namā Zojai bija kā otrā elpa sportistam. Viņai tas ļoti patika, strādāja ar lielu baudu, ieguldot sirdi un dvēseli. Kad sāka, bija četras plikas sienas, pati šuva kostīmus, iestudēja uzvedumus. Protams, Zoja rīkoja arī diskotēkas jauniešiem, un tajās vienmēr bija kartība, jo viņai bija labs palīgs – pašas vīrs, kurš pēc savas iniciatīvas bija arī personīgais šoferis un palīdzēja sievai.

Juris Roga, autora foto